kràkt, kŗâkt ² - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),

1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;

2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;

3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]

Avots: ME II, 266

kŗàkt Neuenb., kŗâkt ² [Nikrazen, Nigr., Selg., Dunika, Wandsen, Lautb., Luttr., Gr.-Essern], s. kràkt.

Avots: ME II, 297

kŗàkt: mit â ² auch Behnen n. FBR. XVI, 142, Frauenb., Siuxt, Strasden, ‡

4) "husten"
(mit â ² ) Kal.

Avots: EH I, 665