kuknêt, -u, -ẽju, n. U. auch kukņuôt(iês), intr., hocken, kauern, die Zeit müssig zubringen: tagad kukni nu savās kamanās Niedra. tu tik zini kruogā kuknēt JU. viņa visu dienu uz vietas kuknēja Bers. viņš ilgi, ilgi tâ nekustē̦damies kuknēja A. XVI, 876. [viņš kukņuo(jas) vien, ne nuo vietas netiek U. - Zu kukt.]

Avots: ME II, 301

kuknêt: auch AP., Lems., Meiran, Sessw., Smilten.

Avots: EH I, 668