kuldurīgs

‡ kuldurîgs,

1) "?": pa nelīdze̦najiem, kuldurīgajiem mežu ceļiem Janš. Mežv, ļ. II, 352; zu kul˜durêt;

2) "taumelnd"
Anzen;

3) "wackelig; los; klappernd"
Alschw., Iw.;

4) "unartig, unbändig, zügellos, ausgelassen"
Anuenburg, Meselau, N.-Peb.

Avots: EH I, 670