I kuls,

1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;

2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

I kuls,

1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;

2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡

3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.

Avots: EH I, 671

II kuls, der Haufe Stom., Mar.; akmeņu kuli, Steinhaufen Aahof. Der Lok. kulā (s. dies) = kuopā: iesim kulā uz māju Mar. [Nach Bezzenberger BB. XXIII, 320 zu ai. kula- "Herde, Gemeinde".]

Avots: ME II, 307

II kuls: žagaru k. Alswig, Kalnemois. meta brālīši, ne˙kā netika; ka[d] meta māsiņas, pacēlās kuliņš BW. 25623, 2. kula cūkas nebaŗājas (gemeinsame Arbeit geht nicht vonstatten) Mahlup.

Avots: EH I, 671