Paplašinātā meklēšana

apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.

Avots: ME I, 96

‡ atkulstît ² ,

1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;

2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;

3) "?": a. parādu Rutzau.

Avots: EH I, 151

buñčkuls, buñčkulis, ein Bündel; viss, kas kaut kâ kuopā sasiets PS.: aizvedu bunčkuli linu Smilt.

Avots: ME I, 350

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

‡ duñčkuls PS., Trik., etwas Knäuelförmiges: čūska, kas saritinājusies lielā dunčkulā Pas. IV, 395 (aus Serbigal). pār... sē̦tu pārvēlies melns dunčkuls III, 77. Vgl. dunkuris III 1 und zum Suffix - muskul(i)s I, sowie buñčkuls.

Avots: EH I, 342

‡ *gaŗkuls, = gaŗkūlis: gaŗkūla kūlīte BW. 31625, 1 var.

Avots: EH I, 386

ìekul˜stît linus, anfangen den Flachs zu schwingen und sich des ersten Ertrages von dieser Arbeit erfreuen.

Avots: ME II, 32

izkuls, izkula LW. 1921, No 39, 3 2 der Ausdrusch: šuogad rudziem labs izkuls RKr. XV, 116. Fig.: pie mums šuogad slikts izkuls arī kramplaužiem B. Vēstn. Auch. izkũlums: izkūlums bijis labs Aps. Vgl. birums.

Avots: ME I, 756

izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.

Avots: ME I, 756

izkul˜stīt, tr., schwingen: man liniņus izkulstīja tautu dē̦lu māmulīte BW. 28351. Refl. - tiês, sich abarbeiten, abmühen, sich müde laufen: kas visu dienu izkulstījies pie darba, tas vakarā piekusis Ahs.

Avots: ME I, 756

‡ iznikuls BW. 8707, 1 var., = izniecava.

Avots: EH I, 469

kukùlsnis ^2: auch Erlaa n. FBR. XI, 17, Bers., Prl.

Avots: EH I, 669

kukùlsnis ² Lub., Selb., [KI.), kukulznis [Grünwald], N.-Schwanb., [Wessen], der Erdklumpen, Erdkloss: puisis dze̦nā pa kukulšņiem trīs kaulainus zirgus Vēr. II, 54. šādi tādi sīki putni kukulznīšu sitējiņi BW. 2664.

Avots: ME II, 302

I kuls,

1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;

2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡

3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.

Avots: EH I, 671

I kuls,

1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;

2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

II kuls: žagaru k. Alswig, Kalnemois. meta brālīši, ne˙kā netika; ka[d] meta māsiņas, pacēlās kuliņš BW. 25623, 2. kula cūkas nebaŗājas (gemeinsame Arbeit geht nicht vonstatten) Mahlup.

Avots: EH I, 671

II kuls, der Haufe Stom., Mar.; akmeņu kuli, Steinhaufen Aahof. Der Lok. kulā (s. dies) = kuopā: iesim kulā uz māju Mar. [Nach Bezzenberger BB. XXIII, 320 zu ai. kula- "Herde, Gemeinde".]

Avots: ME II, 307

kul˜sma,

1): auch Iw.; piederēja kulsmiņai (Var.: piedarbā) pieci... kumeliņi BW. 8160; ‡

3): ve̦se̦las kul˜smas (als plur. t., "kārta, daudzums") muižļu plānā Dunika. ja, sìenu vai salmus ne̦suot, nuokaisa zemi ar biezu kārtu, tad saka, ka siens vai salmi kul˜smām palikuši NB.

Avots: EH I, 671

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

‡ kul˜sms Dond. n. FBR: V, 133, = kul˜sma I.

Avots: EH I, 671

‡ kul˜stamdẽle Iw. "dēlis, uz kā kulsta linus".

Avots: EH I, 671

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks ² Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

kulstava: linu k. Pas. II, 519, (mit ul˜ ) Ramkau; plur. kul˜stavas Strods Par. vōrdn.99 "?"

Avots: EH I, 671

kulstava LP.VII,601,[Druw.], = kulstītava.

Avots: ME II, 308

‡ kùlstavīca ² Zvirgzdine, = kulstamniẽks 2.

Avots: EH I, 671

kulstavnīca (unter kulstamniẽks),

2): auch Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 671

kulstavnīca "nekārtīga sieviete, kas kuļas ap vīriešiem" Fest.

Avots: ME II, 308

kul˜stavniẽks, ‡

2) = kulstamniẽks 1 (mit ùl ² ) Lubn.

Avots: EH I, 671

kulstavniẽks, einer, der Flachs schwingt, reinigt: kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352.

Avots: ME II, 308

kulstekle,

2): (die Flachsschwinge)
auch Lutr. (mit ul˜ ), Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt (mit ùl ² ), Stelph.

Avots: EH I, 671

kulstekle,

1) eine Herumtreiberin, Hure
U.;

[2) = kulsteklis Laud.].

Avots: ME II, 307

kulsteklis: auch ("?") Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138.

Avots: EH I, 671

kulsteklis "das Holz, damit man Flachs ausschlägt" [Manz. Lettus. kulsteklītis, ein Brettchen der Weber Bielenstein Holzb. 419].

Avots: ME II, 308

‡ kùlstekne ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, = kulsteklis.

Avots: EH I, 671

‡ kulstelêt,

1) (nicht intensiv) Flachs schwingen (reinigen)
Bērzgale, Grünw:, Kalvene, Kurs., Renzen, Ringmundshof, Smilt.;

2) (mit dem Schwanz) wedeln
Renzen.

Avots: EH I, 672

‡ kùlsteune ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 77, = ‡ kùlstekne ² .

Avots: EH I, 672

‡ kùlstevnîca ² Lubn. clinu kulstītava, brauktuve.

Avots: EH I, 672

‡ kulstiķis A. Erss Muižnieki 27, = kulstavniẽks.

Avots: EH I, 672

kùlstikla ² : die Flachsschwinge (mit ul˜ ) Irm.

Avots: EH I, 672

[kùlstikla ² Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]

Avots: ME II, 308

kul˜stîkla: auch (= kulstamniẽks

1) N.-Wohlfahrt, (mehr als plur. t.) Siuxt; (die Flachsschwinge)
A.-Autz, A.-Bergfried, Auleja, Kal., Mitau, Naud., Nikrazen, Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 672

[kul˜stîkla, ein tolpelhaftes Weib Jürg.]; kul˜stīkla, ein sittenloses, liederliches Frauenzimmer [Grünwald], Naud.; s. auch unter kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

kul˜stîklis, s. unter kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

‡ kùlstikne ² Līvāni, = kulstamniẽks 2.

Avots: EH I, 672

‡ *kulstiņš (oder *kulstinis?) "?": nuo kulstiņa kre̦klu devu Tdz. 50501.

Avots: EH I, 672

kul˜stît,

1): auch (kùlstēt ² , prügeln)
Zvirgzdine;

2): auch (mit ul˜ ) AP., Iw., Ramkau, Salis, Siuxt, Wolm. u. a., (mit ùl ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Warkl. u. a. Refl. -tiês,

2): k. nuo vienas puses uz uotru pusi Siuxt. apkārt k. Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH I, 672

kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît ² Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,

1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;

2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;

2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.

Avots: ME II, 308

kulstîtava: linu k. (mit ul˜ ) AP., (mit ùl ² ) KatrE., Saikava.

Avots: EH I, 672

kulstîtava [Ronneb.], s. kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

‡ kùlstivîca ² (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 672

kul˜stuoņa, eine Umhertreiberin, ein liederliches Frauenzimmer: tu palaidnīga meita, kulstuoņa MWM. IX, 485.

Avots: ME II, 308

kùlsts ² : linu k. es būšu labs Azand. 98.

Avots: EH I, 672

kùlsts ^2, einer, der den Flachs schwingt Golg. Übertr.: kâ kulsts pa vidu Lub.

Avots: ME II, 308

kul˜stuve, ein liederliches Frauenzimmer: tā tāda kulstuve, kulstās ar visiem vīriešiem Naud.

Avots: ME II, 308

kulsums, kulsams Dond.,

1) das gedroschene Getreide
(kul˜sma): [2) kulsums, das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide Dond., Wandsen. - Wohl tahmisch aus *kulsms (vgl. kul˜sma) rein phonetisch entstanden].

Avots: ME II, 308

mučkuls Nigr., für muskuls.

Avots: ME II, 658

muskuls (unter muskulis I),

2): pīles gulēja vienā muskulā Siuxt; ein Knäuel
Briņķi (Kr. Hasenpot) sasien tādā muskulā Kl.-Roop.

Avots: EH I, 835

muškuls (unter muškulis): m. bē̦rnu, luopu Frauenb.

Avots: EH I, 836

‡ nùokùlsnas ² Fest. n. FBR. XVII, 86, = nuokul˜stas.

Avots: EH II, 57

nuokul˜stas: auch Frauenb., (mit ùl ² ) Auleja, Kaltenbr., Linden in Kurl. Demin. gen. plur. nuokulstīšu Tdz. 38813; nuokulstiņu vērpējiņa Tdz. 39621. - "(Var.: nuokulstnīšu 4661)" ME. II, 803 ganz zu streichen; "4666" ME. II, 803 zu verbessern in "4666, 1".

Avots: EH II, 57

nuokul˜stas [Stelp., Fest.], nuokulstenes, die Schwingelhede, Flachsschäben, der Flachsabfall (beim Flachsschwingen): nuo nuokulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud. nuoklustenes - pakulas Lös. n. Etn. IV, 161. nuokre̦klu devu BW. 4666.

Avots: ME II, 803

‡ *nuokūlstnes (od. *nuokulstņi?) = nuokul˜stas: nuokulstnīšu lindraciņi BW. 4561.

Avots: EH II, 57

‡ nùokùlstine ² Kaltenbr., aus dem Flachsabfall gesponnenes Garn; n. drēbe ebenda, Zeug, das aus solchem Garn gewoben ist. S. auch ME. II, 803 unter nuokul˜stas.

Avots: EH II, 57

nùokul˜stît, Refl. -tiês: lai viņš tâ nuokulstās, kas mani aprunā, kâ manas lindraku stērbeles! Linden in Kurl.

Avots: EH II, 57

nùokul˜stît, [nuôkulˆkstît ² Dunika], tr., freqn. zu nùokul˜t, wiederholt abklopfen, abschlagen, Flachs schwingen: viņš nuoguldināja nuokulstītuo sauju Vēr. II, 196. [Refl. -tiês, sich herumtreiben: diezin kur izgājušu nakti nuokulstījies; pārnāca tik šuorīt gaismā Janš. Dzimtene ² I, 66.]

Avots: ME II, 803

[pakulstît, pakul˜kstît ² Dunika, ein wenig (Flachs) schwingen: p. linus.]

Avots: ME III, 50

pãrkul˜stît, ‡

2) = izkulstît (perfektiv) Oknist: vairāk kâ puse jau pārkulstīta.

Avots: EH XIII, 203

pãrkul˜stît, tr., nocheinmal schwingen: linus.

Avots: ME III, 162

patkuls,* [patkula Wid.], die Dreschmaschine U.

Avots: ME III, 123

pìekulstît, viel (Flachs) schwingend reinigen: p. ve̦se̦lu puõdu linu.

Avots: ME III, 261

Pikuls (apr. pickūls, acc. s. pickullan "Teufel") "der Böse, der Teufel" U. Zu pikts.

Avots: ME III, 213

‡ II pinkuls Lng. "ein Knippel".

Avots: EH XIII, 235

pukuls: auch Kegeln, Kokenhof.

Avots: EH II, 322

puķuls, eine Troddel: brūte un brūtgāns . . . uzlika galvā adītas buomvilnas kalpakas ar sarkanu pukulu galā BW. III, 1, 16. - Nach Būga PFB. LXVII, 244 zu r. почка "Knospe" und (nach Persson Beitr. 244) zu li. puknė "Blatter" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 405

II runkuls "?": rudzu runkuliņš LP. VI, 87 (gemeint ist damit der pūķis - me̦lna runča izskatā).

Avots: ME III, 562

I runkuls , s. runkulis.

Avots: ME III, 562

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420

sakul˜stît, s. sakulˆt.

Avots: ME II, 658

skul˜stīklis Karls., = kulstīklis.

Avots: ME III, 903

skul˜stît: auch (mit ul) Gr.-Buschh.; s. (mit ul˜ ) linus Salis. zirgu skul˜sta (= sit) , lai mudīgāk te̦k Seyershof.

Avots: EH II, 515

skul˜stît Seyershof, Ruj., Karls., skulstît Naud., -u, -ĩju, = kulstīt: linus. skulstīdama (Var.: kulstīdama) ... pušu šķīru linu sauju BW. 10075. māte . .. skulstīja zirgu A. v. J. 1901, S. 869.

Avots: ME III, 903

smalkulis: tā (scil.: skuola) viņa smalkulīšiem (gemeint sind Kinder) par prastu Mekons Mellā grm. II, 43.

Avots: EH II, 533

strukuls, ein Tönnchen, worin man den Arbeitern aufs Feld zu trinken mitgibt, auch ein Biertönnchen Druw.: uz pļavu braucuot es ieliku vāģuos strukulu dzeŗamā Druw. nuopirc brūzī strukulu bairiša! ebenda. Zu strucis.

Avots: ME IV, 1094

strūkuls Kawall n. U., strūkulis, der Eiszapfen. Zu strūkla (vgl. strūgala)? Anders (zu schwed, struga "strammen" u. a.) Persson Beitr. 443 und 865 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 634.

Avots: ME IV, 1098

sukuls (unter sukulis): Demin. sukuliņš, ein kleines Füllen Lubn.

Avots: EH II, 601

sukuls Wid., = sūkuls, sūkalas, Molken.

Avots: ME III, 1118

trijkuls (gespr. mit ei für ij),

1) eine Glocke
Pilda, Warkl.;

2) die Samenfrucht der Kartoffeln
Pilda.

Avots: ME IV, 234

‡ trìkuls ² Pilda, die Samenknolle der Kartoffelpflanze.

Avots: EH II, 696

tūkuls (?) "geschwollen" Für. I.

Avots: ME IV, 280

uzkul˜stît, noch schwingen, reinigen: linus vēl drusku (noch ein geringes Quantum Flachs) uzkulstīt.

Avots: ME IV, 346

‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.

Avots: EH I, 33

‡ applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

‡ beizîte Lubn., N.-Schwanb. "jem., der von einem Gesinde zum andern geht, um dort Flachs zu schwingen (kulstīt)".

Avots: EH I, 211

‡ bom̃bure̦ns Seyershof, = bum̃buraîns: bombure̦na zeme. kuls istabā ir tik b., ka nevar ne˙maz staigāt.

Avots: EH I, 235

[II ceceris Schwaneb.], cecers, der Stobben, Baumftumpf mit den aus der Erde gerissenen Wurzeln; fig., ein widriger, hämlischer Mensch Adsel; ein Krauskopf Oppek. n. U. [Wegen cencers "ein alter Baumstumpf", das doch wohl eine reduplizierte Bildung zu ce̦rs "knorrige Baumwurzel" ist, wohl eher eine reduplizierte Bildung zum genannten ce̦rs und zu ce̦ra "unordentliches Haupthaar" u. a. (so Persson Beitr. 157, Berneker Wrtb. I, 540 und Trautmann Wrtb. 124, wo auch čečeŗti "struppig machen, kräuseln", r. кокора "im Flussbett angeschwemmter Baumstamm mit Ästen" u. a. herangezogen sind), als (nach Būga KSn. I, 192 und РФВ. LXX, 254 f., vgl. auch Zubatý AfslPH. XVI, 386) eine Ableitung von der Wurzelform in ce̦kuls, kokaža u. a.]

Avots: ME I, 367

ce̦kulis, kuls">ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

II cir̃ste Doblen "kulst%C4%81m%C4%81%20linu%20sauja">kulstāmā linu sauja".

Avots: EH I, 274

I čukurs,

1) "= kuls">ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295

dùobaîns, gruftig, pockennarbig: duobains kuls Zalkt. II, 31, ģīmis RKr. XII, 10 ; [inwendig hohl Glück II Mos. 27, 8].

Avots: ME I, 531

[dukulis ("arī: dukuls, dukurs") "ein Quirl", "žuburaiņš kuociņš nuo galuotnes, ar kuo miltus iekuļ azaidā" Schujen.]

Avots: ME I, 512

duļķe,

1): auch Grünh.; feine Abfälle von Sägespänen Wessen; feine Abfäile von der Flachsfaser
(mit ùļ ² ) Auleja: kad kulsta linus, zem nuokulstu paliek vēl d., zem duļķes spaļi;

2): duļķe auch Borchow, Wessen, (mit uļ˜ ) AP., (mit ùļ ² ) Warkl.

Avots: EH I, 341

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gārkula (s. unter gaŗkūlis): Plur. gārkulas Lettg., gā`rkulis <sup>2</sup> Sonnaxt, gā`rkuls ² ebenda: gākzulas kūlīlī BW. 31625 var. gār kuļu kūliņā ebenda.

Avots: EH I, 390

glīda,

1) = glūda U., dsel n. A. XIII, 251;

[2) wässerig:
glīde̦ni kartupeļi Plm.;

[3) glîde̦ns ² Ruj., glatt:
gl. kuls].

Avots: ME I, 627

grebjaîns: g. kuls (krāsnī) Erlaa.

Avots: EH I, 402

‡ grobuļe̦ns Seyershof, = grubulaîns: g. kuls.

Avots: EH I, 410

ìebliẽtêt ‡

2) ie. rijā kulu nuo māla Ramkau, in einer rija aus Lehm den kuls fertigschlagen.

Avots: EH I, 504

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izkùlstnîcas ² , Abfälle beim Flachsschwingen, kas nuokrīt linus kulstuot Bers.

Avots: ME I, 756

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756

‡ izšûst, -stu, -su Auleja, sich sträuben (perfektiv): kaî paprasīs naudas, net ce̦kuls izšūs[ī]s uz galvas.

Avots: EH I, 487

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

klè̦vs ² (unter klē̦va): loc. s. klēvī BW. 18379, 8 war.,

1): auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Kārsava; Liepna, Oknist, Pilda, Prohden; ‡

2) "rijas kuls (kluons)" Nerft.

Avots: EH I, 616

kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],

1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;

2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]

Avots: ME II, 238, 239

kuôlîgs: šuogad kuôlīgas ² auzas: pulku iekuls Seyershof.

Avots: EH I, 687

‡ kula Assiten, Dunika, OB., = kuls">kuls I 2.

Avots: EH I, 669

I kulā: auch Liepna, Mahlup, Marienhausen, N.-Rosen; mēs pieci sē̦bri k. ganījām Mahlup. k. graut Stom., zertrümmern, zerschlagen. tie nu saies gan k. (= sanaiduosies) Smilten. tīkls sameties k. Salis. Zu kuls II.

Avots: EH I, 669

kulavs, die Tenne: kas piesēja me̦lnu zirgu pie kulava (Var.: kuliņa 28540) durvtiņām BW. 28539. Zu kuls I.

Avots: ME II, 304

‡ kulinis "istabas priekšnams" Auleja; s. unter kuls I ‡ 3.

Avots: EH I, 671

kuliņš: katrs plūcējs linu saujas same̦t savā kuliņā Ramkau. Deminutiv zu kuls II.

Avots: EH I, 671

kulˆkstît ² [Dunika], = kulst%C3%AEt">kulstît (linus).

Avots: ME II, 307

kuluos lēkt, Fastnacht laufen U. S. kuls II und kulâ.

Avots: ME II, 309

kûls ² ,

1): "kuls II" ME. II, 336 zu verbessern in "kuls I 1".

Avots: EH I, 683

[kûls ^2,

1) "zu dreschendes Getreide" Bassen im Hasenpotschen Kreis,
auch = kuls">kuls I ^1, kluons ;

2) kūls Spiess n. U., = kūlis I ³ und (in dieser Bed. kûls ² MSil.) kūla I ;

3) kũls Gold., hartes Sumpfgras ;
vgl. kūla II ^1.]

Avots: ME II, 336

kulteve Lös. n. A. XI, 171, = kulstava">kulstava.

Avots: ME II, 309

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere ² Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. ² 270 und Boisacq Dict. 581].

Avots: ME II, 496

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472

I mĩstît [auch Wolm., Alt - Salis, Līn., mîstît Kl., Kr., mîstît ² Neu - Salis (li. minstyti)], - u, - ĩju, tr., freqn. zu mĩt, Flachs brechen (eig.: wiederholt treten): pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. [mīstījums U., der zu brechende Flachs.] Vgl. li. linùs mìnti "Flachs brechen". [mîstît linus Domopol "apgruozīt uz maļamās mašīnas saliktus linus"; zu mît?

Avots: ME II, 647

‡ mučkulis, = kuls">mučkuls, muskulis I 2: me̦lnais m. Pas. XIV, 73. dzija sapinās mučkulī ("sašķetinājumā"); izraisi man tuo mučkuli! Bērzgale.

Avots: EH I, 828

[muckulis Kokn., Grawendahl, Bers., Salis, Wandsen, muckuls Dond., U., für muskulis.]

Avots: ME II, 658

mudžguls, der Wirrwarr, MIschmasch: dzijas same̦tušās mudžgulā Kand. Vgl. muskuls.

Avots: ME II, 660

I muskulis, muskuls [LP. I, 179], kuls">muškuls PS.,

1) ein Päckchen, Bündel:
saimnieks ienesa dažus muskuļus un uzlika uz galda Blaum. viņam ruokā bija drēbju muskulītis Bers., Laud. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem... daž˙dažādus sataisītus muskuļus LP. VII, 693. skrējis liels, pe̦lē̦ks vīrs, ne˙sdams lielus muskuļus padusē VII, 1319. [iesien tuo lakatiņā, muskulītī Manz. Post. I, 249. atrada savu naudas muskuli Glück I Mos. 42, 35];

2) eine zusammengeschlungene Masse, etwas Verwickeltes, ein Knäuel:
[lielais ienaidnieku muskuls De̦glavs Rīga II, 1, 222.] tâ nu bija trīs vīri un trīs sievas vienā muskulā JK. me̦lns muskulis pa ceļa virsu ritnājies LP. pastalas jāsasienuot kuopā muskulī LP. V, 1. guovis sagriezās muskulā Vēr. II, 1290. slimnieks sarauts muskulā [diegu muskuls Zaravič. - Zu li. muškulėls "ein Knoten in einem Taschentuch, einer Schürze u. drgl., in welchen Geld u. drgl. eingeknüpft ist" bei Bezzenberger Lit. Forch. 144.]

Avots: ME II, 672

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673

nùomal˜t: linus n. un izkulstīt FBR. XVI, 93. Refl. -tiês,

1): mahlend sich abquälen
Delle Neg. nieks 78; ‡

2) an od. in einer Maschine den Tod finden
Segew.

Avots: EH II, 66

nùopê̦dât, nùopê̦duôt, tr., nieder-, betreten, abtrampeln: suņi nuopē̦duojuši puķu duobes, zaķi sējas lauku Ahs. n. RKr. XVII, 42. smilšu kuls bij nuopē̦duots un nuomīņāts Latv. es vis˙vairāk te e̦smu nuopē̦dājis šuo taku Kārst. nuomīta un nuopē̦duota vieta LP. VII, 931.

Avots: ME II, 828

pàisît,

1) (oder p. 2?): auch (mit àI ² ) Alswig, Auleja, Fianden, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Meselau, Oknist, Pilda, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit aî ² ) Ramkau, (mit aî) Serbig. (unbek. in Allendorf, AP., C. Dunika, Ermes, Lemb., Wolm., wo dafür mĩstît resp. kulstît); ‡

6) gierig essen
Warkl.: pàisa ² maizi kai spaļus; ‡

7) schwatzen, faseln
Saikava. ‡ Subst. paisîtājs BW. 18250, wer Flachs bricht od. schwingt.

Avots: EH II, 137

pàisît, [paîsît ² Bl., pàisīt ² Kreuzb., Warkl., Kl., Lis.] (li. paisýti "(die Gerste) abklopfen"), tr.,

1) Flachs brechen
[Wallhof n. Manz. Lettus], Birzm., [Lis.], Nerft, Mar., L.: pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama (Var.: paisīdama) BW. 21901. visi riteņu spieķi izkaltuši, čīkst un klab, itin kâ kad linus paisa Ltv. [salmus pàisît N.-Peb., Stroh zum Füttern (ähnlich wie Flachs) brechen];

2) Flachs schwingen
Etn. III, 91, Freiz.;

3) für kaisît Ruhental;

4) fig., schütteln, prügeln:
es viņu paisīju kâ pe̦lavu maisu Mar.;

5) aus der See stürmen
L. (offenbar mit paizīt vermengt). [Nebst piesta, pist zu aksl. pьxati "stossen", čech. pěchovati "stampfen", ai. piṣ̌ṭá-ḥ "gemahlen", pēṣ̌ṭar- "Zerreiber", av. pišant- "zerstampfend", la. pistor "Kornstampfer", mnd. vīsel "Mörser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 1, Trautmann Wrtb. 220 f.]

Avots: ME III, 34, 35

pakulas (li. pãkulos), die Hede; galu pakulas, die schlechteste Hede BW. 25337, 2. viņš pinas kâ vista pa pakulām, er kann nicht von der Stelle kommen. nu bij uguns pakulās od. pie pākulām, nun war Öl im Feuer, nun war er Feuer und Flamme. tās bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. l, 74. Selten auch im Sing. pakula BW. 7011, 2, 3; pakuls L., St., BW. 7011, 5. [Wohl nebst li. nuokulos "die vom Flachs abgedroschenen Teile" und r. пáкля (aus *пакъля) dass. zu le. kult; wenn le. pakulas aus dem Slav. entlehnt wäre, müsste es langes ā haben; poln. pakuły dass. stammt wohl aus dem Li., vgl. auch Potebnja Знач. множ. числа в русск. яз. 24 f.]

Avots: ME III, 50

pakuluôt,

[1) zu Hede machen:
nemākulīgs kulstītājs linus pakuluo Bauske, Sessau, Vīt. kuo tu tuo dziju pakuluo? Jürg.;

2) intr., hedicht werden]:
aude̦kla dzijas jāvelē ve̦cā mēnesī, tad nepakuluojuot Etn. II, 191, [Mar., Sessw., Serben, Segew., Ruj., Lems., N.-Peb., Bauske, Tals. u. a. - Refl. -tiês, hedicht, haarig werden Fest.: aukla sāk pakuluoties Jürg. sausi lini kulstuot pakuluojas Vīt.].

Avots: ME III, 50, 51

pārkul˜tiês, sich nach Hause schleppen: ķēniņam bail, ka dē̦ls nepārkuļas mājā LP. IV, 41. [pārkulsies... ve̦lns Pas. III, 397.]

Avots: ME III, 162

pašķil˜t,

1): atkal pašķīlis savas šķiltavas Pas. VIII, 62; ‡

3) "?": (linus kulstuot) pašķīla, pašķīla pa linu saišķim un atkal nuosēdās kaktā Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XIII, 179

patkula (unter patkuls*): schon in der Ve̦ca un jauna laika grāmata v. J. 1803.

Avots: EH XIII, 183

I pe̦skas, minderwertiger Flachs ("kulstuot%20pakuluojas">kas kulstuot pakuluojas") Salgaln; "lini, kas vājā zemē izauguši ļuoti īsi un re̦sni" Grünw., Annenburg; vgl pe̦ska IV.

Avots: ME III, 203

piẽdar̂bs Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Zögenhof, Selg., Bauske, (mit ie

2) ) Golg., Lis., Prl., Bers., Kreuzb., Gr.-Buschhof, piẽdarba Naukschen,

1) die Vorriege, die Dreschtenne:
zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam LP. VI, 1, 74; im Ostle. dafür kuls, in Baldohn - kluons;

2) das Vorhaus in der Badstube
N.-Bartau;

3) ein Anbau:
tâ sauktais piedarbs bij jaunajai dzīvuojamai ē̦kai istabas galā Vilibalds Kas uzvarēs 26. Zu piedarīt.

Avots: ME III, 242

pìedē̦tava,

1) ein Gestell zum Schwingen von Flachs od. Hede
Spr., "rīks, kulst%C4%ABt%C4%81js%20atspie%C5%BE%20kreisuo%20ruoku%20ar%20linu%20saujua">uz kā linu kulstītājs atspiež kreisuo ruoku ar linu saujua Bers., Lub.;

2) = laids I, 3 Erlaa.

Avots: ME III, 245

piegružuôt, tr., vollstauben, mit Kehricht vollschütten: piegružuotais kuls ...izslaukāms Jaunie mērn. laiki III, 173.

Avots: ME III, 252

pikulis Mar., Stomersee, = pikucis; kuls">pikuls, ein Erdenkloss; ein fetter Mensch Oppek. n. U.; pikulis, ein Hundename Stenden; pikulītis, ein Klümpchen C., N.-Peb., Bauske; zu pika.

Avots: ME III, 213

piñkulis C., kuls">piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis ² Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

II plaukât,

1) plaûkât ² , zerfasern
(intr.) machen: kas nemāk linus kulstīt, tas linus tik plaukā Zögenhof;

2) sich schuppen.

Avots: ME III, 324

I pluka,

1) eine Wollzotte,
vilnas šķipsna Dond.;

2) Plur. plukas, was beim Flachsschwingen abfällt
Dond.: linus kulstuot atkrīt daudz pluku. Zu plukt 2.

Avots: ME III, 355

‡ pukulis Seyershof, = pukuls; "?" Allendorf n. FBR. XIX, 83.

Avots: EH II, 322

‡ pul˜kši, = spaļi NB.; zum Spinnen untaugliche Flachsabfälle Grob.: kad linus kulsta, tad birst p. un spaļi. Zu pulksts, -s.

Avots: EH II, 324

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439

rakât, -ãju, freqn. zu rakt, auch refl. -tiês Treiden u. a., graben; scharren, wühlen (wie Schweine): rakāties pa kabatu. ar pirkstiem maisīt, rakāt Etn. IV, 148. ar ķeksi rakājās pa gruvešiem B. Vēstn. linu kulstītājs paliek rakājuoties pa sniegu Aps. IV, 45.

Avots: ME III, 472

rakt (li. ràkti "stochern, stochernd tiffnen, kratzen, stechen"), rùoku, raku, tr., graben: Sprw. sle̦pe̦n kā kurmis ruok. kas citam bedri ruok, pats iekrīt. sle̦pkava, kunga meitai bedri rakdams, pats tanī iekrita Dīcm. pas. v. I, 57. kam, tautieti, aku raki? BW. 21671, 10. bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē 31244. Refl. -tiês,

1) intr., (hin und wieder) graben, wühlen:
kuo tu ruocies pa manu gultu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. ruocies vien tad pa savu purvu nuosmircis! Saul. I, 128;

2) sich begraben lassen:
baznīcā tuoreiz rakušies arī citi Kundziņš Smiltene 14. - Subst. rakšana, das Graben; rakums, die abgeschlossene Tātigkeit des Grabens; das Gegrabene; cūku, kurmju rakums od. rakumi, das von Schweinen Ausgewühlte, der Maulwurfshügel: lauki vienuos cūku rakumuos Ahs. n. RKr. XVII, 48. uzgāju cūku rakumuos ze̦ltu naudas gabalu LP. V, 411. lai kurmis neraktu, tad jāiesprauž viņa rakumuos gaļas šautrs Etn. II, 123. uz istabas vidu kuls, kā rakumi, bija duobains Kļav.; racējs, wer gräbt, der Gräber; grāvju racējs, der Grabengräber. Zu li. rakštìs "Grab; Splitter". rakìnti "schliessen" u. a. (s. Būga KSn. 1, 171 und 261); und zu ahd. birahanen "erbeuten"? Vgl. anch Zupitza Cierm. Gutt. 136.

Avots: ME III, 475

re̦gulis, eine Vorrichtung zum Windigen in der Riege, - "rijā vē̦tāmais rīks ar četriem zariem" Angern, "ieruocis, kulsmu%20cil%C4%81">ar kuo rijā vētījuot kulsmu cilā" U., (re̦guls) Edwahlen n. Bielenstein. Zu rags (mit einem e, wie in re̦gavas)?

Avots: ME III, 504

riñdinât, tr., freqn., in eine Reihe stellen, setzen Bers., Geistershof: saimniece, kulstītājas pusdienā rindinādama aiz galda... Janš. Dzimtene V, 434. riñdinât nuopļautuos rudzus (sastatīt statiņās sasietuos kūļus) Sessau.

Avots: ME III, 528

rùoka,

1): ruokas palaist Wessen, stehlen.
kad viņam pilna r. ir (wenn er reich ist), tad var duot Frauenb. kam tā r. (= rùocĩba 1) ir; tas nabadzībā nepaliks ebenda. bē̦rniem bij visi raksti ruokā (verstanden zu lesen und zu schreiben), kad gāja skuolā Seyershof. kad pilsē̦tā dzīvuo, tad tik nuo ruokas jāuztur luopi (dann muss man alles Futter fürs Vieh kaufen) Kand. pa ruoku galam ("neapzinīgi") kuo darīt Wessen. man iznāca pa ruoki FBR. XVI, 145. man nav pa ruokai nuo šās puses naglu dzīt Saikava. ja bij pa ruoku (gelegen, bequem) ebenda. ruoku pa ruokai. von Hand zu Hand Diet.;

2): piešūt uzvalkam ruôku ² Puhren, Siuxt; ruôciņa ² Salis, Seyershof, der Pulswärmer;

3): die Strebe (beim Bauen)
Iw. (mit uô ² ); puôda ruoku (acc. s.) Pas. XV, 26. (ratiņa) ruoka (Siuxt) od. ruociņa (Frauenb., Orellen, Saikava, Salis, Seyershof, Sonnaxt) od. ruoceņa (Warkl., Zvirgzdine); pa pumpja ruoku ūdens te̦k ārā Orellen; par ruoku sauc arī steļļu stabu turpinājumu augšējā daļa Seyershof; ruôciņa ² ir linu kulstāmais daikts, ar kuo sit pa liniem Iw., Siuxt;

5): dieva od. ve̦lna ruociņa Salis, orchis incarnata (od. militaris). - Kuryłowicz stellt Mél. ling. off. à Vendryes 205 f. dieses Wort zu gallo-rom. branca "Pfote".

Avots: EH II, 391

ruñkulis Wolm., Salis, Serbigal, AP., rùnkulis ² Prl., Preili, kuls">ruñkuls Ruj., Ronneb., kuls">rùnkuls ² Nerft, auch runkuļbiete Wid., runkuļrācenis U., die Runkelrübe: tu iesēsi runkuļus tīrumā A. v. J. 1897, S. 230. runkuļu dārzs Stari III, 225. padzirdīšu ar kapātiem runkuļiem Sniega pārslas - mamuta runkuļi Peņģ. Sakņu dārzs 40, eine Art Beeten. Aus d. Runkel.

Avots: ME III, 562

sabliezêt, zusammensinken, sich zusammenpressen: maize (labi neizce̦pta) sabliezējusi kâ kuls N.-Peb., Allasch.

Avots: ME III, 595

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

sakulˆkstît ² Dunika, = kulst%C3%AEt">sakulstît.

Avots: ME II, 658

sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,

1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;

2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;

3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;

4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,

1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;

2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.

Avots: ME II, 658

salùocît, tr.,

1) zusammenbiegen, zusammenfalten:
papīru; avīzi Stari II, 185; vē̦stuli; drēbi. liniņi izkulstīti, pūriņā saluocīti BW. 28352. saluokāmais od. saluocāmais (RKr. VI, 98) nazis, ein zusammenzuklappendes (Taschen)messer;

2) aufessen:
kas man atlika, tuo levuks saluocīja kâ nieku Jauns.;

3) "пораскачать" Spr.;

4) "смутить" Spr. Refl. -tiês, sich zusammenfalten, zusammenbiegen:
papīrs saluocījies. mati tam saluocījušies un sapinkājušies Vēr. I, 898.

Avots: ME II, 677

sapakuluôt,

1) tr., zu Hede machen
Fest.: linu kulstītājs, kas sava darba nepruot, sapakuluo linus Sessau;

2) intr., hedicht werden:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu pamînām un mīdās, tad dzijas (šķē̦ri) sapurājas, sapakuluo Nötk.

Avots: ME II, 696

saplāt, tr.,

1) ausbreiten
(auf eine grössere Menge bezogen); flach schlagen od. schmieden: lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi De̦glavs Rīga II, 1, 222. saplàt ² plāceni KI. saplàt ² dzelzi Lis.; niedertreten: pīles saplâjušas labību Saikava;

2) verprügeln:
saplàt ² bē̦rnu Golg.

Avots: ME II, 702

sar̂gs,

1): druvas s. tevi kuls BW. 29154 var.

Avots: EH XVI, 442

savilnît,

1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡

2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡

3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡

4) aufessen
Lubn.

Avots: EH XVI, 466

šķel˜bete AP., Karls., Trik., Plur. šķelbetes U., das Aufscherbrett; "linu kulstāmais, ar kuo sit uz sauju" Latv. Saule v. J. 1927, S. 617. Dissimiliert über *šķelbrete aus *šķerbrete aus nd. scherbrett.

Avots: ME IV, 25

‡ snaksnīte, = snāktene (?): nuokulstīšu man s., pakājīšu villenīte Tdz. 38813.

Avots: EH II, 541

sprē̦ga,

1) der Funke:
malkai sprakšuot le̦c sprē̦gas Fest. malka iesprakšķēja vienu sprē̦gu nuokulstās ebenda;

2) "?": lielām lietus pilēm krītuot le̦c sprē̦gas (feine Wasserstrahlen, Tropfen?)
Fest.;

3) die Spalte
Dr., der Riss: izlasi tādus vien (ābuolus) bez vainas, bez tārpu izē̦dām, sprē̦gām vai kreves Vīt. 30. spre̦ga stiklā, le̦dū Jürg., C.; sprè̦ga ² ādā, mizā Warkl. sprē̦gas ir ādas sasprē̦gājumi (dzīvai miesai) Planhof, (mit ẽ̦ ) Nötk. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

špreikste "= ruoka" Ascheraden: man nuo kulstīšanas špreikste sāp.

Avots: ME IV, 102

ste̦ñgrs: auch Perkunen, Pussen, adv. ste̦ñgri Behnen "stingri",

1): s. darbs ir kulstītājiem Iw. nāves eņģelis ste̦ngrāks nekâ mūsu pļāvēji Latv. Av. 1850, № 9. Vilītis ... ste̦ngri aizstājās Fricītim priekšā Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 33.

Avots: EH II, 577

strīkala sers., strikalts ² Golg., Lis., strīkulda C., strikulis Jürg., strīkulis U., ^{strikuls 2} Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols ² Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091

‡ *struõgulains, = spaļaîns (?): lini tik struõgule̦ni, ka nevar vērpt; kulstuot atstāti kauli iekšā Seyershof.

Avots: EH II, 592

strucis Infl. n. U., N. - Rosen, Golg., Saikava, Warkl., Preili, = trucis, eine (kleinere) Tonne; strucis Lubn. n. Etn. II, 81, Golg., Schwanb., Erlaa, Mar., Stomersee, Aahof, Lis., strucīte Oppek. n. Mag. XIII, 25, U., ein Tönnchen, ein Anker: kruodzinieks... bij ve̦cs un re̦sns kâ alus strucis Dz. V. Nebst strukuls anscheinend zu li. stiukas "kurz, gestutzt" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 634).

Avots: ME IV, 1093

strunkulis,

1) struñkulis C., Arrasch, Jürg., etwas Dickes und Kurzes;

2) ein kleines (und schmutziges
[ mit -uñ-) Jürg.) Holzstück U.; ein Strunk U.;

3) strùnkulis ² Fest., ein Pferdeapfel;
struñkulis Jürg., strùnkuls ² Kl., gefrorener Kot (von Menschen od. Pferden [ strunkulis ] U.); strunkuls, ein längliches Stück Schweinekot Spr.: sasalušu zirga strunkulu Etn. II, 176. Zu strunks.

Avots: ME IV, 1095

sūkulas L., sūkuli L, oder kuls">sūkuls St., U., = sūkalas, Molken.

Avots: ME III, 1132

sukulis Warkl., sukuls Lubn. n. Etn. 111, 1, Wid., ein kleines Füllen.

Avots: ME III, 1118

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604

‡ šûst, šûstu, šûsu Auleja, sich sträuben, sich emporheben (vom Haar od. von Federn): ce̦kuls šūst uz galvas uz augšu. Zu li. šiùšti (prs. šiūštu) dass.

Avots: EH II, 659

I tēst,

1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è ² ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê ² ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;

2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.

Avots: ME IV, 175, 176

tĩrît: prs. tĩru Salis, (mit ì ² ) Heidenfeld, tìrīju ² Kaltenbr., Sonnaxt; viņš tīra linus Orellen. Refl. -tiês, ‡

2) sich reinigen lassen
Seyershof: tie lini kulstuot labi netīrās; ‡

3) t. pruom Seyershof, mit allem Inventar (umsiedelnd) wegziehen.
‡ Subst. tìrījumi ² Zemzare Lejasc. 101 "vietas, kur nuotikusi tīrīšana." ‡ Subst. tĩrîtājs, der Reinigende: ceļa t. BW. 2666, 2. meža tīrītāja 7149 var.

Avots: EH II, 686

trepcis "linu kulstītājs" Saikava, Warkl. Aus r. трепéц (gen. трепцá).

Avots: ME IV, 231

‡ trijkalas (wohl - wie auch trijkuls ME. IV, 234 - richtiger mit ĩ zu schreiben), Schellen: mežā sāka atbalsuoties ... kāzinieku t., ar˙vien stiprāk ... tās skanēja A. Sprūdžs Sējējs 1939, S. 1299. Mit übertragener Bed.: gaisā cīruļi skandināja sidraba trijkalas A. Sprūdžs ebenda 68.

Avots: EH II, 694

I urskulis,

1) kuls">ur̃skuls Salis, ein Knoten, Verknotetes, Verworrenes;

2) ein gespitzter Mund
Ekau (mit ur̃) n. U., (urskuls) Schönberg n. Etn. I, 45, (urskuls) Grünw., (ur̃skuls) Gr.-Sessau: ietiepīgs bē̦rns saceļ urskulu Gr.-Sessau. kuo nu savelc tādu urskulu, palaidni! Grünw. uzmest ur̃skuli Bauske, Dond. kalpuone mums tāda savādniece, par katru nieka vārdiņu uzmet urskulu (ärgert sich über jede Kleinigkeit) Etn. I, 32;

3) jem., der eine böse Miene zu machen pflegt;

4) der Kodder (das Unterkinn)
L., U., der Kropf U.: gailis ar urskulu (gaļas bārzdiņu gaiļa pasmakrē) MWM. X, 303;

5) der Hintere
(ùrskuls ² ) Erlaa, Festen. Zum suffixalen Teil vgl. muskui(i)s I.

Avots: ME IV, 308

I uzblieķêt, von neuem oder abschliessend (flach) schlagen: kuls diezgan jau ir blieķēts, bet vēl de̦r tuo uzblieķēt.

Avots: ME IV, 318

uzplakt,

1) aut etw. platt niederfallen, zusammenfallen
(perfektiv): suns uzplacis uz zemes (der Hund liegt ausgestreckt, mit der Brust auf der Erde) C. sìens pēc lietus uzplacis zemei virsū Stenden;

2) zusammenfallen, sich setzen
(perfektiv): kuls uzplacis Ramkau.

Avots: ME IV, 366

II vacis "kuoks, kāja, kulstuot%20uzliek%20linus">uz kā linus kulstuot uzliek linus" Sepkull; vgl. vaķe, vaķis.

Avots: ME IV, 429

vickulis Stenden, vickuls Frauenb., Nigr., eine Menge Frauenb.; ein dichter Wirrwarr Frauenb., Nigr., "save̦lts muckulis" Stenden: siena, matu vic kulis Stenden. lini savē̦lušies tādā vickulā, ka nevar ne izsukāt Nigr. dzijas samudžinājušās visas vienā vickulā ebenda. strazds iestiepa īstu vickulu pakulu burķinā ebenda. vilnas vickuliņu Janš. (lūkus) savicināšu vickulā Janš. Mežv, ļ. I, 71 (ähnlich II, 349). kādu paunas vickulu Dzimtene ² I, 315. miglas vickuliem Dzimtene IV, 34. dūmu vickuļi JR. VII, 1. nuokrīt pa uguns vickuļam zemē Upītis St. 35. bites sacēlās vienā vickulā Frauenb. Zur Form vgl. muskul(i)s I.

Avots: ME IV, 577

zemte̦ks Manz. Lettus, zemte̦kuls ebenda, ein Landstreicher, Landfahrer.

Avots: ME IV, 713