Paplašinātā meklēšana

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. ² 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ 6, Walde Wrtb. ² 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 ¹ , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224

brāzêt, refl. - tiês, intr., stürmen, brausen, tosen: auka sacē̦lusies un brāzējusies kuokuos LP. VII, 991.

Avots: ME I, 329

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

I bulbulis, bulbuls,

1) ein sagenhafter Wundervogel
[bul˜buls PS.], der Menschen in Bäume verwandelt [nach Pogodin IFA. XXIV, 43 aus pers. bulbul]: vai Zaļuo tē̦vs nav īsts bulbula putns, kas šuo mežu cēlis nuo apburtiem cilvē̦kiem, tuos pārvē̦rzdams kuokuos Aps. V, 8; Etn. I, 120;

2) der Popanz, =
bubulis Ruhental.

Kļūdu labojums:
A. = Aps. V,8
jāizmet (zu streichen ist):Aps.V,8,

Avots: ME I, 348

II caũrējs, hohl: bites dzīvuo caurējuos kuokuos.

Avots: ME I, 365

duobe̦ns, hohl: viņš nuodzīvuoja duobe̦nuos kuokuos Apsk. I, 94 ; (als Subst.) bei Elv. acu duobens [aus * duobenis?] = duobums, Augapfel ; duobens L., duobums, die Höhle ; [duõbens "ein Loch im Baum od. Boden" Schujen, Weissenstein ; in Bers. sei duobens gleichbed. mit dibe̦ns und als Adj. gleichbed. mit se̦kls "untief, flach": d. trauks].

Avots: ME I, 531

ģīgât, -ãju,

1) geigen (schlecht)
Lasd.;

2) flennen, weinen (von eigensinnigen Kindern):
kas nu tâ ģīgās? vai kauns nav lielam puisim? Naud.;

3) Laute von sich geben, pfeifen:
strazdi kuokuos ģīgā Dok. A.

Avots: ME I, 700

‡ grìdkùoks "?": ar kājām laivas grīdkuokuos... atspēries Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 406

I izkâpt, ‡

3) (eine Reihe von Objekten) besteigen:
i. visus kuokus. Hierher oder zu izkàpt II ‡ 2 gehört nuolēma ... izkāpt visus pērkļus (um die dort befindlichen Krähenjungen herauszunehmen). Refl. -tiês: man bij visuos kuokuos jāizkāpjas un viss jāre̦dz Seyershof.

Avots: EH I, 454

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

kaļi, Motten Burtn. n. U.; [ Motteneier im Mehl od. in Kleidern Renzen]; Holzwürmer: kaļi urbjas sausuos kuokuos, sevišķi kuoka sienās. kaļi bārdā Aps. [Würmer, die im Mehl und Korn leben" Wolm.] Vgl. kuoļi. [Kontaminiert aus * maļi (:slav. моль "Motte" ) und kuodes?]

Avots: ME II, 147

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

nar̂stît (li. nárstyti "untertauchen"), -u, -ẽju, nar̂šķît, ņar̂stît, tr., freqn.,

1) einfädeln, einziehen:
nārstīt auklas ragavu kuokuos (narās) Bers., Laud.;

2) verwirren, verknoten:
par kuo tu dziju naršķi? dziju nevajaga ņarstīt Mar. n. Rkr. XV, 127, 128.

Avots: ME II, 693

nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789

nùosar̂muôt, nùose̦rmuôt, refl. -tiês, sich mit Reif bedeckėn: nuoskatījuos nuosarmuojušuos kuokuos A. XII, 366.

Avots: ME II, 843

pãrtraukt,

3): pārtraucu putraimuos prāvu kulīti miežu Jauns. Raksti IV, 288; ‡

4) (das Meiste) abschütteln:
nav vaira daudz ābuoļu kuokuos: vējš pārtraucis jau vairumu Oknist; ‡

6) part. pārtraukts "nervös;
mazliet jucis" Sessw.: nuo tās reizes viņš ir tāds kâ p.; ‡

7) "iedzert 1" Rutzau: mēs vakar krietni pārtraucām.

Avots: EH XIII, 214

pluôsît Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Golg., Schwanb., Sessw., Selsau, Kl., Warkl., Kreuzb., Saikava, pluôsît ² Salis, Bauske; Lautb., Behnen, Adiamünde, Zögenhof, pluõsît Līn., Tr., Bl., Dond., Selg., Wandsen, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu plêst, tr., reissen, zerreissen, zerren U.: atnāk lācis un grib māti ar dē̦lu pluosīt Pas. II, 175 (aus Setzen). Refl. pluôsîtiês Neuenb., Serbigal, AP., Nerft, Kl., Preili, pluôsîtiês ² Widdrisch, Salis, Līn., pluõsîtiês Zabeln, sich reissen, sich balgen, toben, lärmen, Spektakel machen: bē̦rni pluosās. vējš, vē̦tra, karš, mēris pluosās. mežs . . . šņāca, it kâ briesmīgs viesulis kuokuos pluosītuos Dīcm. pas. v. I, 70. it kâ uz jūras pluosītuos putenis Vēr. II, 1214. krūtīs aukas man pluosīties sāk JR. IV, 130. - Subst. pluosîšana, das Reissen, Zerreissen; pluosîšanâs, das Balgen, Toben, Lärmen; pluosîtãjs, wer reisst, zerreisst; pluosîtãjiês, wer sich balgt, tobt, lärmt.

Avots: ME III, 364

šãviêns, (ostle.) šāvienis, šāvenis,

1) ein Schuss:
es nuošāvu šāvienā (Var.: šāvenī, šāvenē) piecas.., žagatītes BW. 31382. še tev šāviens, pašam rāviens RKr. VI, sak. v. 715. baidīja ar šāvieni traucē̦tājus Pas. I, 165 (aus Preili). tas tev bij kâ plintes šāviens nuo ratiem ārā Alm. Meitene no sv. 102. nuometīsies pa šāvienam (schussgerecht) kuokuos LP. V, 139;

2) ein Guss:
kad tagad uznāktu labs šāviens lietus Janš. Dzimtene ² 1. 45.

Avots: ME IV, 13

sē̦rsma: sê̦sms ² Salis "sarma (kuokuos">kuokuos)".

Avots: EH II, 482

slapstît (li. slapstýti "zu verbergen bemüht sein"), -u, -ĩju,

1) auch slāpstît U., tr.; verbergen:
kur, meitiņa, nu iesim, kâ pēdiņas slapstīsim (Var.: paslēpsim)? BW. 12594, 4 var.;

2) sich verhehlen
Manz. Lettus. Refl. slapstîtiês U., slàpstîtiês Wolm., slâpstîtiês Warkl., Gr.-Buschhof, slâpstîtiês ² Karls., Salis, sich verbergen, Schlupfwinkel suchen U.; verstohlen gehen Dunika: Spr. iet slapstīdamies kâ bēglis. tu slāpsties kâ zaglis Poruk, slapstīties sle̦pe̦nākajās vietās Etn. I, 86 (aus Brucken). slāpstīties gar dārza sē̦tu Ezerietis. pielīdis pa krūmiem slāpstīdamies LP. V, 86. ļaudis slāpstījās pa mežiem Jauns. M. dz. 158. Juods nuo Pē̦rkuona slāpstījies gan ē̦kās, kuokuos un citur Etn. I, 85 (aus Blieden). es ar savu līgavu ne nuo viena neslāpstīšuos Daugava I928, No 8, S. 936. (fig.) tu neslāpsties un skaidri izstāsti, nas nuoticis! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 81. Zu slèpt.

Avots: ME III, 917

II smelˆtne, ein Platz zum Schöpfen Bers., Kr.-Würzau: kuokuos ieslē̦ptuo ūdens smeltni (Quelle) nuo ārpuses nevarēja ieraudzīt Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 959

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

tilaudas Lasd., Libauer Strand, Riga, (mit aû ² ) N.-Bartau, Ar., tilaudi Ar., (mit ll ) Mag. III, 1, 124, tilandi U., Bielenstein Holzb. 715, tillandas ebenda 611, tillaudas Sarreiken n. BielU., tiluodas Ar., Kalnazeem, Edinburg, die Bretter, welche die Diele eines Bootes bilden; tilandes N.-Bartau n. Etn. I, 121, das Bootsgerippe; tilandi Etn. II, 107, tillandi Bielenstein Holzb. 6I1, tillandas ebenda, die Ruderbānke im Boot: ar kājām laivas grīdkuokuos un tilaudas atspēries Janš. Tie, kas neaizmirst 14. laivā ietaisīti tilandi, dēļi, uz kuo braucējs sēž Etn. II, 107. Zu tale II, s. Būga KSn. I, 262 u. a. Wenn die Form mit n zuverlāssig ist, stammt sie aus dem Kurischen (zum Suffix vgl. etwa apr. abskande "Erle" ); in diesem Fall ist -uo- aus urbalt. -an- entstanden, und zum au neben uo s. Le. Gr. § 213.

Avots: ME IV, 186

‡ uzkāpaļât, wiederholt hinaufsteigen: zē̦ns mē̦dz kuokuos u. Siuxt. kas tai kalnā var katru dienu u.? Dunika.

Avots: EH II, 724

vẽjplîsa ² : pluosās vējš, plēš kuokuos vējplīsas Rainis Dz. un d. I ² , 395.

Avots: EH II, 775

II žākarêt, auch refl. žākarêtiês,

1) plaudern
Ruj. n. U.;

2) albern, tollen
Spiess n. U., (žākarêtiês) Bers., Frauenb., Naud., Serben, (mit ã ) Behrshof, Ruhental; klettern (žākarêtiês) Frauenb.; "sich schamlos benehmen" (žākarêtiês) Frauenb.: ķirinājas un žākarējas visuos kuokuos augšā Frauenb. kuo tu atkal ar tām meitām sāc žākarēties? ebenda. tik zin, kâ žākarēties ar meitām Naud.

Avots: ME IV, 794