kužināt

I kužinât, Pferde herbeilocken Karls.

Avots: ME II, 331


kužināt

II kužinât, tr.,

1) aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen:
[ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. [nekužināts stāv darbs Latg. 1.];

2) wühlen, auslesen, Essbares aussuchen:
paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [

3) auseinanderstreuen:
sūdus kužināt ārduot Für. I];

4) kitzeln:
kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. -tiês, wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. [(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]

Avots: ME II, 331


kužināt

II kužinât,

1): k. vietu, gultu Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84; (an)rühren
Wessen. k. skaidas, granti uz ceļa Kaltenbr.;

2): cūkas rakā, kužina un ē̦d saknītes Sonnaxt;

5) "?": maza ... līgaviņa nedasniedze dzirnaviņu, ... maļuot cicīt[i]s miltos kužināja Tdz. 45432. Refl. -tiês: cūkas kužinājas pa tīrumu Zvirgzdine.

Avots: EH I, 681