kveldēt

kvelˆdêt, [kvelˆdêt 2 Salis, kvelˆdêt Wandsen],

1) tr., brühen
Smilt.: ar ūdeni kveldējam tuos Hug. ;

2) tr., erwärmen:
lai muodruos klusi kveldē Rainis ;

3) kve̦lduôt Frauenb., intr., = kvēlēt U., glühen: debesis kve̦ld Rainis. liekas, ka kve̦lduošuo de̦be̦su zīds klātuos austrumuos Baltp. man ruoka vēl tagad kve̦lduo, kur nātres iedzēla Frauenb. [Vielleicht nebst kvildēt, kvèlêt zu ae. hwelian "contabescere", hwelung "Eiterung", s. Zupitza Germ. Gutt. 57.]

Avots: ME II, 352


kveldēt

kveldêt,

2): stark heizen
(mit elˆ 2 ) Seyershof: kuo tu kvelˆdē 2 tik daudz tuo pirti!

3): mute kveld (wird trocken)
Lesten.

Avots: EH I, 689