kvêpinât, tr.,

1) rauchen:
cigāru ;

2) räuchern:
ar šuo vilnu arī bites kvēpināja LP. VII, 365. kas tuos dūmus kvēpināja? BW. 19877, 2. viņa nav kvēpinājusi vīrākus uz tīras mākslas altār,a Vēr. II, 1092. kvēpinā(ja)mais altāris, der Rauchaltar II. Mos. 37, 25. Subst. kvêpinãjums, die Räucherung ; kvêpinâšana, das Räuchern ; kvêpinâtãjs, der Räucherer.

Avots: ME II, 354

kvêpinât, ‡

3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina ² . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.

Avots: EH I, 690