I kãmêt, -ẽju, intr.,

1) hungern:
zirgam bija jākāmē pie kruoga MWM. VII, 882;

2) schmachten nach etw. -
mit d. Gen.: kāmēja brīvākas dzīves A. XII, 46. Refl. -tiês, etw. zu essen wünschen, Appetit wornach haben. [Zu ai. kāma-ḥ "Begehren, Verlangen".]

Avots: ME II, 191

I kãmêt;

1): auch Renzen; ganiņš kām ("baduodamies galda, nīkst") un gaida Lems., Wainsel;

2): kuo tu kãmē ("tīkuo")? Salgaln.

Avots: EH I, 600

II kãmêt Ruj. Honig herausnehmen, zeideln.]

Avots: ME II, 191

III kāmêt, s. sakāmēt.]

Avots: ME II, 191

III kāmêt: sehimmeln; verderben (intr.) Golg.: ēdiens stāvuot sāk k.

Avots: EH I, 601

IV kāmêt, herausschaffen (?): kāmē nu! var būt, ka izdabūsi tuo papīru nuo šķirbas Laidsen. k. dūņas nuo ūdens ebenda. Vgl. izkâmêt ² .

Avots: EH I, 601

kâmẽ̦t ² (unter kāme̦t): auch Frauenb., (kāmēt) Schibbenhof.

Avots: EH I, 600