I lāsa [Gold.], s. làse.

Avots: ME II, 441

I lāsa;

1): ein Tröpfen
(mit â ² ) Strasden; jumt[a] *lâsa ² (od. lâsemantiskie elementi ² ?) Salis, die Traufe: zirgam spalva ietuot nuost, kad nuo jumta l., te̦k virsā;

2): bērīt[i]s ... sudrabiņa lāsiņām BW. 29847, 1 var.

Avots: EH I, 729

[II lâsa Jürg.], làsa ^2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 441

II lâsa: auch (Schutt, Schmutz) Līvāni, Warkl. (mit â ): mežā liela lâsa ("lauza"): nevar ne paiet Linden in Kurl. uogas ar visu lâsu ("nederīgu piemaisījumu") salasītas ebenda.

Avots: EH I, 729