langvēģis
langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,
1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;
2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;
[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene 2 I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.
Avots: ME II, 420
1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;
2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;
[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene 2 I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.
Avots: ME II, 420