langāt
I lañgât [Nigr., Bauske], - ãju, languôt, tr., schimpfen, Spitznamen geben: piedzēries vīrs langā savu sievu Bers., Smilt., Laud., Lasd., Lub. [langāja mani par re̦snuo... Janš. Dzimtene 2 II, 9.] par kruķa ruotu tu mani arī vairs nelangā Alm. Refl. - tiês, heftig schimpfen [Janš. Dzimtene IV, 126], einander schimpfen: kuo nu langājies? Bers., Laud., Essern. vai mēs ļausimies nuo viņa langāties? Grünh. es nenācu ši sē̦tā ar dziesmām languoties (Var.: langāties) BW. 20787. nu var cits citu langāties 21041. [Von Fick Wrtb. I 4, 537, Osthoff MU. VI, 12, Bechtel Lexil. 120 zu gr. ἐλέγχειν "schmähen, beschimpfen" gestellt; eher vielleicht mit lang - aus lamg - (kontaminiert aus urbalt. lam - in le. lamât und rang - in r. ругать "schimpfen").]
Avots: ME II, 420
Avots: ME II, 420