lapuôt [li. lapúoti "Laub bekommen"], lapât, - ãju BW. 13622, 4

1) intr., Blätter treiben, im Blätterschmucke stehen, mit Blätter versehen sein:
bē̦rzu birze kalniņā vairāk vīst, ne lapuo BW. 23687. es neiešu pavasaŗ bērziņiem lapuojuot 26331. sajāj mani bāleliņi, kâ uozuoli lapuodami 18654;

[2) "mit einem belaubten Holzpfahl schlagen":
kuo Lapiņš iesācis lapuot, lai lapuojuot līdz galam Janš. Paipala 40].

Avots: ME II, 422, 423

lapuôt, ‡

3) blättern
Jumpraweeten n. Diet.: grāmatā l.

Avots: EH I, 720