lidinât, lidenêt, - ẽju BW. 13380,

1) intr., freqn., schweben, besond. vom Habicht [nach U. auch vom Schlittschuläufer auf dem Eise]:
div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi aiz kalniņa lidināja BW. 13399. vidū saule lidināja 3692. riet[i], saulīt, rietē̦dama, nelidini meža virsu! 14994. par laukiem ze̦lta vē̦sma lidina Dok. A. tas (gre̦dze̦ns) pa virsu lidināja BW. 6233. Häufig so reflexiv: div [i] pe̦lē̦ki vanadziņi teju vien lidinās BW. 14201; 30611;

2) tr., auspannen, fein spinnen:
kam plāni nevērpi, nelidināji? RKr. XVI, 190. [Zu laist (ies).]

Avots: ME II, 466

lidinât, ‡

3) schweben machen:
kuokles skaņa šurp jauku vē̦smu lidina Celm.; ‡

4) "?": ieradušas pāri azaida laikam l. pa gultiņu Janš. Dzimtene III ² , 297. Refl. -tiês: sauli re̦dz lidināmies jau tuvu virs bangainās jūŗas Janš. Tie, kas uz ūdens 31. karsuonī lidinādamās (schwebend; echt le.?) starp dzīvību un nāvi ebenda 30.

Avots: EH I, 740