lukšinât, tr., bereden, beschwatzen, locken: [Aža tuo lukšināja kâ Potifara sieva Jāze̦pu:"nāc gulēt!" Austriņš Nuopūtas vējā 26. (gailis) lukšinādams lūdz savas dāmas 68/9.] Refl. -tiês, sich anschmeicheln: kuo tu nu ap mani lukšinies? Lub., Burtn.

Avots: ME II, 511

lukšinât: auch AP., Ramkau. Refl. -tiês: auch N.-Peb.; nuoduomājuši kao lūgt..., kad jau iepriekš tâ Iukšinās klāt Janš. Mežv. ļ. I, 338. Līna lukšinājās līdz uz ... kapsē̦tu Austriņš Gaŗā jūdze I, 234.

Avots: EH I, 760