Paplašinātā meklēšana

cinksla, cinkslis,

1) die Wade:
suns iekuoda ciñkšļuos [Salis];

2) ciñksla [Bauenhof], die starke Sehne in der Kniebeugung
Allend., Salis n. U.;

3) cinkslis, der untere Teil des Hinterfusses
Naud.; [ciñkslis um Bauske, das Eisbein]; cinkšļa luoceklis, das Sprunggelenk Preip. 78. [Zu cimslis (und somit mit nk aus mk), li. kinka "Kniekehle; Hesse̦" kenklė˜ "Kniekehle", ae. hòh (aus urgerm. *hanha -) "Hacke, Ferse, Sprunggelenk," ne. hough "Kniekehle"; vgl. Leskien Nom. 455 und Abl. 331, Thomsen Beröringer 187, Zupitza Germ. gutt. 115, Charpentier MO. II, 26 f.]

Avots: ME I, 384

izmežģêt, izmežģīt, izmežģinât, tr.,

1) entwirren, lösen:
diegus izmežģinat;

2) aus-, verrenken:
kāju, ruoku. bij jābaidās, ka viņš sev neizmežģī muguru Vēr. II, 34. viņa luocekļi bija kâ izmežģīti II, 226. Refl. - tiês, verrenkt werden: kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina lubstāju ūdenī Etn. IV, 117.

Avots: ME I, 771

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391

II lìekums,

1): "staignas ganības" (mit ìe ² ) Saikava;

2): auch Erlaa, KatrE.; ‡

3) "luoceklis">luoceklis" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 754

lùoceklis, lùocêklis C., PS., lùocîklis, luoceknis Stom.,

1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;

2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.

Avots: ME II, 522

lubstaga Mag. IV, 2, 36, lubstāji Aps., Lub., lubste̦nāji C., lustuki Smilt., der Liebstock (ligusticum levisticum): kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina ar lubstāju ūdeni Etn. IV, 117. čũsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina, kad uz tuo uzliek lubste̦nājus Etn. IV, 1. [Aus mnd. lubbestock.]

Avots: ME II, 509

nùosalˆt [li. nušálti], intr.,

1) ab-, verfrieren:
nuosalis luoceklis vis˙pirms jāberž ar sniegu LP. IV, 118. Jāņa bē̦rni nuosaluši BW. 32627. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217;

2) tot-, erfrieren:
divi, divi, kas tie divi, kas aukstumā nenuosala? BW. 27957, 8;

3) befrieren:
nuosaluse tā laipiņa BW. 8760.

Avots: ME II, 843

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631

satūkt, satūkst Spr., satūskt Alt - Kalzenau, satūkšt, intr., anschwellen, verschwellen: kakls bij satūskis Stari III, 22. luoceklis sapampis, satūskis Etn. IV, 117. ruokas satūska Latv. pautiem kule satūkuse (Var.: galva satūskusi) BW. 34969. saimniece satūškuse kâ glāze un nuomiruse Etn. III, 92; LP. VII, 835. - Subst. satūkums Preip. 43, die Geschwulst.

Avots: ME III, 769