lupît (li. lùpinti "schälen"), -ĩju,

1) = lupināt, klauben, nagen, essen: nu tik lupī rāceņus Gold. pats ļupīju (sic!) cūkas gaļu BW. 27225, 3;

2) intr., eilig gehen:
kur tâ steidzīgi lupī? Tirs.

Avots: ME II, 515

lupît,

1): gierig essen
Kaltenbr.; "plucinât, plêst": ar vienu ruoku glaust, ar uotru - l. Seibolt Zelta Emma 19; "laupīt" Gr.-Buschh.: tādi laiki atnākuši, ka katrs lupī, kur tik var;

2): kuŗu ceļu lupīsim? uz brāļiem lupīsim Tdz. 50475. Zur Bed. vgl. auch salupît.

Avots: EH I, 763