lāktēt
lāktêt, - ẽju U., Adsel, gew. làktît 2, - ĩju Aps., intr.
1) brennen, schimmern, flackern:
zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījuot Aps. kāzu mājā visu nakti lāktīja ugunis Tris. tas pamanīja birzes malā lāktījam nelielu ugunskuru saul. skals sāka lāktīt un taisījās dzist Niedra. ziemeļblāzmai lāktijuot, viņi dzirdēja zuobeņus šņikstuot Pūrs I, 113;
2) mit Feuer auf einem Boote in der Nacht fischen:
vīrieši aizbrauca uz e̦ze̦ru lāktē̦tu Adsel; [vgl. zur Sache Bielenstein Holzb. 676 f.].
Avots: ME II, 437, 438
1) brennen, schimmern, flackern:
zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījuot Aps. kāzu mājā visu nakti lāktīja ugunis Tris. tas pamanīja birzes malā lāktījam nelielu ugunskuru saul. skals sāka lāktīt un taisījās dzist Niedra. ziemeļblāzmai lāktijuot, viņi dzirdēja zuobeņus šņikstuot Pūrs I, 113;
2) mit Feuer auf einem Boote in der Nacht fischen:
vīrieši aizbrauca uz e̦ze̦ru lāktē̦tu Adsel; [vgl. zur Sache Bielenstein Holzb. 676 f.].
Avots: ME II, 437, 438