lēkans

lè̦kans 2,

1) [lẽ̦kans Nigr.], bereit, willig Lub.: viņš ir lē̦kans ticēt; lē̦kans pircējs, gājējs. ja māmiņa mani deva, es lē̦kana (Var.: le̦skana, lētiņa) gājējiņa BW. 14935. jau lē̦kana tautu meita līdz ar mani gājējiņa BW. 17117, 1. kādā lē̦kanā brīdī krustmāte pieķērās viņam pie ruokas RA.;

[2) "schnell, gewandt":
l. gājējs Modohn, Lasd.; lẽ̦kans "lose, schlaff" Behnen; in Kandau dei auch feuchte Wäsche "lẽ̦kana". Vgl. lēcins; zu lèkt?]

Avots: ME II, 456


lēkans

lè̦kans 2 ,

1): auch Meselau. - "lētiņa" ME. II, 456 durch "lētina" zu ersetzen.

Avots: EH I, 736