Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'līg' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'līg' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (577)

aizlīgot

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37


aizlīgt

àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37


aizslīgt

àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î 2 ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49


alīgs

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67


ālīgs

ãlîgs (zu ālēties), albern, unsinnig: ālīgs cilvē̦ks Sessau, Burtn., Fockenhof JK. II, 102.

Avots: ME I, 238


amlīgs

am̃plîgs: ne es e̦smu aušīgs cilvē̦ks, ne amplīgs Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 69


amplīgs

am̃plîgs, adv. am̃plîgi, albern, geckenhaft: karītes durvis amplīgi vē̦rdama, ievēra pati sev galvu LP. V, 296.

Avots: ME I, 70


apalīgs

apaļîgs, rundlich: bifsteķus pataisa plānus un apaļīgus Konv. 1 238.

Avots: ME I, 74


aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102


aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


apmelīgs

apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101




apslīgt

apslīgt Wid., sich auf die Seite legen ("окрениться").

Avots: EH I, 114



asgalīgs

asgalîgs, spitz: asgalīgie taustekļi Up.

Avots: ME I, 143


atgalīgs

atgalîgs Ahs., gewandt, gesprächig: atgalīga mute.

Avots: ME I, 158


atlīgot

atlĩguôt,

1): langsam, wackelnd herkommen
Frauenb.

Avots: EH I, 154


atlīgot

atlĩguôt,

1) intr., herschweben, schwebend ankommen:
tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022; 12461;

2) tr., singend herbeilocken:
brāļam sievu atlīguot BW. 343, 4.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022

Avots: ME I, 173, 174


atlīgt

atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154


atslīgt

atslĩgt, [atslîgt 2 in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194


audzelīgs

aûdzelîgs, Fruchtbarkeit fördernd, fruchtbar: laiks, xietus Etn. III, 149; druvu uzturēt audzelīgu Luopk.

Avots: ME I, 215


auglīgs

aûglîgs: Wachstum fördernd: a. laiks Kaltenbr.

Avots: EH I, 184


auglīgs

auglîgs (li. auglìngas), fruchtbar: zeme, sieva, vasara.

Avots: ME I, 216


auglīgums

aûglîgums, die Fruchtbarkeit: klimatam ir savi iespaidi uz kuoku auglīgumu Tēv.

Avots: ME I, 216


aumalīgs

aumalîgs, = aũmaļîgs: sirds leca tik baigi un aumalīgi Janš. Dzimtene 2 II, 183. nuo manas straujās, aumalīgās padarīšanas Mežv. ļ. II, 402. nuo... aumalīgā apskāviena Līgava II, 79.

Avots: EH I, 187


aušalīgs

aušalîgs, unruhig, unbändig: izpe̦ld saule aušalīga Latv.

Avots: ME I, 230



aušulīgs

aũšulîgs, albern, ausgelassen: aušulīga trakulība Janš.

Avots: ME I, 230


badeklīgs

badeklîgs, reich an badekļi 4: nest tuo visām ciekuržainām . . . vai citādi badeklīgām vietām pāri Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197


badgalīgs

badgalîgs, gierig, unersättlich: kļuvuse badgalīga un mantkārīga Janš. Mežv. ļ. II, 458.

Avots: EH I, 197


baidelīgs

baîdelîgs Lubn., Meiran, furchtsam, scheu: b. zirgs.

Avots: EH I, 198


bailīgs

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199


bailīgs

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251


bēdulīgs

bè̦dulīgs, kummervoll: cilvē̦ks MWM. VIII, 826.

Avots: ME I, 289


bēglīgs

bêglîgs, flüchtig, zur Flucht geneigt Stari II, 377.

Avots: ME I, 289


bēgulīgs

bê̦gulîgs, flüchtig: bē̦gulīgas vielas A. XIV, 231.

Avots: ME I, 289


beizelīgs

beizelîgs PV. "zu kritzeln liebend".

Avots: EH I, 211


bezbailīgs

bezbaîlîgs, furchtlos, unerschrocken: tam bija bezbailīgs kareivja prāts.

Avots: ME I, 282


bezdelīga

bezdelîga: (mit ì 2 ) Sonnaxt: b. gaisu skrēja BW. 8980 var. b. dūmu luožņa 2686, 1.

Avots: EH I, 214


bezdelīga

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282



bezgalīgs

bezgalîgs, unendlich: bezgalīgs puosts, bezgalīgas sāpes.

Avots: ME I, 283


bezgalīgums

bezgalîgums, das Unendliche: mēs pazūdam pasaules bezgalīgumā.

Avots: ME I, 283





blīgžēt

blīgžêt AP., -u, -ẽju, = blīkšêt: kad lieluos zābakus uzvilka kājā, tad blīgžēja vien, kad gāja AP, pātaga blīgž Warkl.

Avots: EH I, 230



blīgzna

[blîgzna "gestielte Rüster" Wid., Selb., Serb., N. - Peb., auch blīzna Bolwen, blīgzne Bers.]

Avots: ME I, 315


blīgzna

I blîgzna: auch (mit ì 2 ) Stom.

Avots: EH I, 230


blīgzna

II blīgzna (unter blìgzne 2 I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì 2 ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230


blīgzna

III blìgzna 2 Warkl., Aufwasser (auf dem Eise).

Avots: EH I, 230


blīgzna

IV blìgzna 2 Warkl., comm., verächtl. Bezeichnung für einen faulen Menschen od. ein solches Pferd.

Avots: EH I, 230



blīgzne

I blìgzne 2 : auch Saikava: briežam b., lāčam siekste BW. 2657, 1. blīgžņu mizu mizuojuot 8285.

Avots: EH I, 230


blīgzne

I blìgzne 2 [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna 2 Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 2 .]

Avots: ME I, 315, 316


blīgzne

[II blīgzne Erlaa n. U. blìgzni 2 Borschow, blaer Lehm. Wohl gleichfalls zu bližģêt].

Avots: ME I, 316


blīgznēt

[I blìgznêt 2 , kompakt, ohne Poren sein: kad mīkla nav izŗgusi, tad maize blīgznē Bers. zu blīzns?]

Avots: ME I, 316


blīgznēt

[II blìgznêt 2 , Bers. "gelb werden und verwittern".]

Avots: ME I, 316


bolīgs

buolîgs, rollend: skatīties buolīgām acīm A. XII, 571.

Avots: ME I, 362


brālīgs

brãlîgs, brüderlich: brālīgas jūtas; [brālīga mīlestība Glück Hebr. 13, 1]; brālīgi un kristīgi izdalīt mantu.

Avots: ME I, 328



brēkulīgs

brẽ̦kulîgs, weinerlich, zum Schreien, Weinen geneigt: bē̦rns.

Avots: ME I, 331


broslīgs

bruoslīgs, korpulent: bruoslīgs jauneklis Plm.

Avots: ME I, 343


bubulīgs

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344




cālīgs

cãlîgs, mager wie ein Hünchen Kurl. n. U.

Avots: ME I, 367


čalīgs

čalîgs: auch Janš. Līgava II, 144.

Avots: EH I, 284


čalīgs

čalîgs, schwatzhaft, plapperhaft: čalīga sieva; čalīgs truoksnis Sudr. E.

Avots: ME I, 402




cilīgs

cilîgs,

1) locker
Smilt.: cilīga maize, zeme;

2) reich, wohlhabend
Seyershof: tā ir cilīga meita: liels pūrs, pulka mantas.

Avots: EH I, 270


cilīgs

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381


cīlīgs

I cĩlîgs, hoffärtig Dond.: cilīgs cilvē̦ks N. - Peb. - Adv. cĩlīgi, stattlich, aufrecht, stolz, hoch: zirgs ne̦s cīlīgi galvu. puisis iet it cīlīgi [Siliņ], Ahs.; [vgl. cīrīgs; aus zierlich?].

Avots: ME I, 391


cīlīgs

II cīlîgs, aufmerksam, feurig Freisiņ; [scharf ins Auge fassend West - Kurl.].

Avots: ME I, 391


čūkstulīgs

čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298


čumulīgs

čumulîgs, faltig: čumulīgs ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420


dailīgs

dailîgs,

1): slavēja ... dailīgu izmanību Dünsb. Koša rotas k. 28;

2) zärtlich, schmeichelnd
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "zärtlich").

Avots: EH I, 302


dailīgs

dailîgs (li. dailìngas "zierlich"), anmutig, schön (in jeglicher Beziehung): dailīga dziesma Pump. L. 5.

Avots: ME I, 431


dalīgs

dalīgs, teilbar Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 305


dalīgt

[dalīgt Drsth., hinzubedingen.]

Avots: ME I, 435



damelīgs

damelîgs, unartig, albern unruhig, beweglich (von Kindern) Frauenb., Windau.

Avots: EH I, 305


daudzskaitlīgs

daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310



deglīgs

deglîgs, an einer de̦gla ‡ 2 erkrankt: pie tāda deglīga tesmeņa Mekons Zelta māj. grm 3, S. 290.

Avots: EH I, 314


derglīgs

[der̃glîgs Weinsch., schmähsüchtig.]

Avots: ME I, 457


deselīgs

deselîgs, freigiebig Fianden. [Wenn alt, am ehesten wohl zu ai. dašasyàti "leistet Dienste, ist gefällig" u. a. bei Walde Wrtb. 2 223 unter decet; vgl. auch deševîgs.]

Avots: ME I, 458, 459


didelīgs

didelîgs, vor Furcht oder Kälte zitternd; unruhig, ausgelassen PV. (auch aus Stelph.); unruhig, beweglich AP.

Avots: EH I, 319


dīdelīgs

dīdelîgs PV. "sich unruhig verhaltend, mit den Füssen zu stampfen pflegend".

Avots: EH I, 325



dievpalīgs

dìevpalĩgs: labrītiņš, d. BW. 3029, 3 var. dievam devu dievpalīgu, Laimiņai labu rītu 7996, 4.

Avots: EH I, 328


dievpalīgs

dìevpalĩgs, der Gruss"Gott helfe": dievpalīgu duot, paduot, grüssen mit dem Grusse"Gott helfe" (dievs palīdz); dievpalīgu atņemt, saņemt, diesen Gruss erwiedern (mit paldies, d. i. palīdz dievs!); saduoties dievpalīgus, einander mit dem Grusse"Gott helfe"begrüssen: dē̦ls tā˙pat, kâ ar pirmām meitām, sadevās dievpalīgus LP. VI, 536.

Avots: ME I, 485


dīglīgs

dîglîgs, keimfähig, gut keimend: dīglīga sē̦kla, dīglīgi graudi.

Avots: ME I, 477



dirbeklīgs

dir̂beklîgs PV., fein, mit zitternder Hand, hastig und nachlässig geschrieben resp. angefertigt.

Avots: EH I, 321


dirbelīgs

dir̂belîgs "das Wesen einesdir̂belis habend" PV.; sich unruhig verhaltend AP.

Avots: EH I, 321


dirdelīgs

dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322



divdalīgs

divdalîgs ,* divdaļains * Latv., zweiteilig: rinda ir divdalīga RKr. IX, 111.

Avots: ME I, 471


domulīgs

duõmulîgs, grübelnd: man galva tāda duomulīga Lautb. Vidvuds I, 32.

Avots: ME I, 534


draiskulīgs

draĩskulîgs [Salis, dràiskulîgs C.], albern, ausgelassen: draiskulīga skuķe Vēr. II, 682.

Avots: ME I, 489


drapslīgs

drapslîgs, ausgelassen, unartig Gr. - Sess.

Avots: ME I, 490


draugulīgs

draugulîgs, freundschaftlich, freundlich: vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu turpu līguojās Seifert Latv. Chr. 3, 142.

Avots: ME I, 492


drebelīgs

drebelîgs, zitternd, unruhig, hitzig, albern lebendig, unüberlegt: drebelīgas ē̦nas Vēr. II, 1166. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvuojusi, tā par kūtru Blaum. drebelīgs bē̦rns, ein unruhiges Kind, das sich immer bewegt Adsel, Lös. Etn. IV, 18. drebelīgs cilvē̦ks, ein alberner Mensch Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 496



drebulīgs

dre̦bulîgs, beberig, zum Zittern geneigt: viņš bija uzcītīgs un apdāvināts, bet arī stipri dre̦bulīgs A. XII, 249.

Avots: ME I, 496




drestelīgs

drestelîgs Ascheraden, Sermus, das Wesen einesdrestelis habend:

Avots: EH I, 333


dusulīgs

dusulîgs, engbrüstig, schweratmig: vecīgs un dusulīgs cilvē̦ks Janš.; dusulīga sieviņa Saul.

Avots: ME I, 522


dvēselīgs

dvẽselîgs [Für.], seelisch, geistig Vēr. II, 1012. MWM. VIII, 469.

Avots: ME I, 537


dzēlīgs

dzêlîgs,

1) stechend, beissend, sarkastisch:
dzēlīga muša Mar. dzēlīgi vārdi MWM. VIII, 592. dzēlīgu piezīmi Vēr. II, 321. ar čūsku mēlēm dzēlīgām JR. V, 56. juo lielāks naids, juo dzēlīgāki vārdi Duomas IV, 451;

[2) (geschr. dfelixs) gnädig
Lat, kat. (Seite 50 u. 51 des Originaldrucks). für jetziges žẽlîgs],

Avots: ME I, 547, 548


ēdelīgs

êdelîgs,

1): auch AP., Dunika, Ramkau, Salis;

2) zum Essen reizend, schmackhaft
(?): ē. ē̦damais Pēt. Av. II, īp. pielik. 5.

Avots: EH I, 371


ellīgs

el˜lîgs (unter el˜lisks): e. truoksnis Ramkau; sehr böse Seyershof; "mächtig, toil, wunderbar", Frauenb.: e. juoks; energisch, arbeitsam, temperamentvoll, keck Sonnaxt: ellīgas meitas; stolz, prächtig KatrE. Adv. el˜lîgi Ramkau "stipri": e. nuoskaities.

Avots: EH I, 368


erbulīgs

e̦r̃bulîgs Ruj. "jähzornig".

Avots: EH I, 370




gabalīgs

gabalîgs, wie aus einem Stücke gehauen; gabalīgs zirgs, ein gut, kräftig gebautes Pferd; gabalīga sieviete A. XII, 868.

Avots: ME I, 579


gaiselīgs

gaiselîgs,

1) leichtsinnig
PV., (mit àI ) AP., NPeb., (mit ) Lieven-Bersen, (mit àI 2 ) Erlaa, Meselau, (mit 2 ) Schwitten: nuopietnās lietās viņš ir par gaiselīgu PV.;

2) zu verlieren pflegend
PV.: zē̦ns ir tik g., ka pazaudē visu.

Avots: EH I, 377


galīgi

galīgi, zuletzt, schliesslich Pas. IX, 158.

Avots: EH I, 380


galīgs

galîgs ,*

1) ein Ende habend:
bezgalīgas un galīgas decimāldaļas Konv. 2 590;

[2) abgeschlossen, endgültig:
g. spriedums].

Avots: ME I, 592


galīgsnējs

gaļîgsnẽjs AP., fleischig: g. tesmenis. gaļīgsnēja guovs.

Avots: EH I, 382


gardmēlīgs

gar̂dmèlîgs, lecker, wählerisch: ūdris pārtikas izvēlē ļuoti gardmēlîgs D.

Avots: ME I, 602



gaudulīgs

gaudulîgs, heulend, kläglich, elegisch: gaudulīgs romāns MWM., gaudulīgs pesimisms Vēr. gaudulīgas mežuoņu tautas dziesmas Latv.

Avots: ME I, 610


gavelīgs

gavelîgs, jubelnd, jauchzend: pulksteņi atskan tik gavelīgi, tik priecīgi Latv.

Avots: ME I, 614


gāzelīgs

gâzelîgs, wackelig, wackelnd: liels, gāzelīgs vīrs Saul. viņš iet gāzelīgi AP.

Avots: ME I, 619


gāzulīgi

gāzulîgi "?": re̦dzē̦dami ... g. nuosēžamies Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154.

Avots: EH I, 391



gļēvulīgs

gļē̦vulîgs, schlaff, weichlich, enegrielos: padevās le̦pnai, laiskai, gļē̦vulīgai dzīvei Pav. gļē̦velīgas acis, trübe, matte Augen Golg.

Avots: ME I, 632



glīgzds

glīgzds,

1) = glīda 2 Schwanb.;

2) nicht lockerer Boden
Schwanb.;

3) weisser oder grauer Ton (Lehm)
(mit ì 2 ) Lubn.

Avots: EH I, 393


grabelīgs

grabelîgs,

1) rasseln machemit, holperig
(?): braucuot pa sakņuotiem un grabelīgiem neceļiem Janš. Mežv. ļ. II, 343;

2) zu rasseln pflegend
Jürg.: grabelīgi rati.

Avots: EH I, 397


grābslīgs

[grãbslîgs Salis. Nigr. "zu greifen geneigt" Wid.]

Avots: ME I, 643



grebelīgs

grebelīgs PV. "kas grebelējas" (Adjektiv): g. puika.

Avots: EH I, 401


gribelīgs

gribelîgs wollüstig, geil, brünstig : viņa ļuoti gribelīga K.

Avots: ME I, 653



grozelīgs

[gruozelîgs, drehbar, sich leicht drehend Wid.]

Avots: ME I, 671


iebailīgs

iebailīgs, zaghaft L. 591, Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 503


iekaslīgs

iekaslîgs, zum Zanken geneigt AP.: iekaslīgas sievas Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 188.

Avots: EH I, 518


ielielīgs

ielielîgs, ein wenig wichtig, prahlerisch: ne˙re̦ti Juruks palika ielielīgs Saul.

Avots: ME II, 40


ielīgot

ìelĩguôt, Refl. -tiês,

2) (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu singen, jauchzen anfangen:
gans ielīguojās, bet drīz apklusa Jürg.

Avots: EH I, 527


ielīgot

ìelĩguôt,

1) tr., in Schwung bringen:
šūpuoles Kand.

2) die Johannisfeier beginnen:
kas tuos Jāņus ielīguoja? BW. 32353;

3) [līguo - Lieder singend hereinbekommen, erlangen:
ielīguoju brāļam sievu, sev diženu arājiņu BW. 343. manu vainadziņu kaimiņuos ielīguot 5907;

4) intr.,, herein -, hineinschweben, herein -, hineinschwanken:
ielīguoja tē̦va māsa kâ saulīte istabā. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguoja sē̦tā R. Sk. II, 58. Refl. - tiês, in Schwung geraten.

Avots: ME II, 39


ielīgt

ìelīgt,

1) sich verdingen:
viņš ielīga saimnieka gaitā Janš.;

2) verträglich leben
Adam.

Avots: ME II, 39


ietielīgs

ietielîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tiem abiem večiem ir gan ietielīga daba Liev.

Avots: ME II, 82


ietielīgums

ietielîgums, rechthaberisches Wesen A. XII, 561.

Avots: ME II, 82



izbailīgs

izbailīgs "ängstig" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 433


izcilīgs

izcilîgs, vorspringend, hervorstehend: vai nevari man apakšsvārkus iestērķelēt, lai tie būtu izcilīgāki Ar.

Avots: ME I, 721


izgāzelīgs

izgāzelîgs "kas iet gāze̦lē̦damies kâ pīle" (Adj.) Fest.

Avots: EH I, 448


izlielīgs

izlielîgs, prahlerisch: izlielīgais teiciens P.W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 463


izlīgot

izlĩguôt, ‡

2) "?": dažus līdze̦numus viņš lē̦nā gaitā ar savu luosīti izlīguos, dažus kalnus izkapinās Janš. Līgava II, 307; ‡

3) "?": voi ūdins [mani] izlīgava? Tdz. 38169. Refl. -tiês,

2) zur Genüge singen:
talkū var izlīgāties Kaltenbr.

Avots: EH I, 463


izlīgot

izlĩguôt (li. išlingúoti), intr., heraus -, hinausschweben: meita izlīguoja nuo klēts. Refl. - tiês, zur Genüge Johannislieder singen, Johannisfest feiern: vai tad vēl nee̦sat diezgan izlīguojušies. diezgan izlīguojušies, sanāk Jāņu bē̦rni nuo visām pusēm BW. V, S. 4.

Kļūdu labojums:
S. 4 = S. 14

Avots: ME I, 764


izlīgt

izlīgt, ‡ Refl. -tiês (mit ĩ ) Frauenb., (vergebens) sich zu verdingen suchen.

Avots: EH I, 463


izlīgt

izlīgt, sich versöhnen: ar brāli nee̦smu izlīdzis A. XI, 53. labāki izlīgstiet ar labu! Subst. izlīgums, der Ausgleich, die Versöhnung.

Avots: ME I, 764


izpalīgs

izpalĩgs: saimniecei vajadzēja izpalīga (= palīga) Azand. 12.

Avots: EH I, 470


izpalīgs

izpalĩgs, Hilfe, Rat: beidzuot atrada vis˙maz uz laiku izpalīgu Pūrs III, 4. paraudzīt kādu izpalīgu savai ķibelei Vīt. 46.

Avots: ME I, 778


izslīgt

izslîgt Bērzpils, Pilda, ermatten (intr.): acis izslīga pa luogu veruoties.

Avots: EH I, 480


izvēlīgs

izvẽlîgs, munter, fröhlich, gewandt, schmiegsam: izšķīrīgs mans darbiņš, izvēlīga (Var.: izārdava, izvedīga, izveicīga) valuodiņa.

Avots: ME I, 828


jauneklīgs

jaûneklîgs, jugendlich, das Wesen der Jugend habend: māte palikuse tāda pat jauneklīga kâ ar˙vienu Druva II, 460.

Avots: ME II, 100


jēlīgs

jêlîgs,

1) feucht, klebrig:
zeme ir jē̦līga, ap kartupeļiemaplipusi PV. jēlīga maize, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Strasden;

2) = jê̦ls 7 PV.: visa viņa runa un izskats ir tik j., ka kauns uz tuo pusi pavē̦rties.

Avots: EH I, 564



jūklīgs

jūklîgs,

1) verworren, chaotisch:
nuo diktas, jūklīgas runas Kaudz. Jaunie mērn, laiki III, 187;

2) leicht auseinandergehend
(mit û 2 ) Schibbenhof: j. siena ve̦zums.

Avots: EH I, 569


jūteklīgs

jūteklîgs ,* sinnlich: viņa laimīgu sirdi kuopj slimuo Āriju, kuŗu Indulis arī jūteklīgi mīlē Druva I, 247.

Avots: ME II, 123



jūtelīgs

jũtelîgs,

1) empfindlich:
neesi pārlieku jūteklīgs;

2) sentimental:
tuo viņš darīja, lai varē̦tu atrauties nuo visām jūteklīgām un gaŗām ierašām Kaudz. M.

Avots: ME II, 123


kaislīgs

kàislîgs ,* leidenschaftlich Kronw.: mitras lūpas uzspieda viņa lūpām ilgu, kaislīgu skūpstu Vēr. II, 198.

Avots: ME II, 135


kaiteklīgs

kaĩteklîgs, Ägrer erregend: juo šie piktuojas, juo dažs uzpūš tiem virsū vēl juo kaitelīgus juokus Dünsb.

Avots: ME II, 136





ķaulīgs

ķaulîgs,

1) plump, ungeschickt
U. ;

[2) ķaũlîgs Bauske "kas daudz daudzās, kaujas (?)".]

Avots: ME II, 357


kaunelīgs

kaunelîgs: auch Dobl., Korwenhof, Lös., ("nevajadzīgi kaunīgs") Smilt., ("von Kindern gesagt") Ellei, Salgale, Sess., ("pejorativ") Blieden, Ligutten.

Avots: EH I, 594


kaunelīgs

[kaunelîgs, schüchtern, schamhaft Wid.]

Avots: ME II, 176


kauslīgs

kaûslîgs, rauflustig: kauslīgs cilvē̦ks Latv.

Avots: ME II, 178


kavēklīgs

kavēklîgs; behindert, langsam (?): mazliet "kavēklīgi" ... virzījās uz priekšu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, S. V.

Avots: EH I, 596



ķemulīgs

ķe̦mulîgs, pfuscherhaft, unordentlich, ungeschickt: ķe̦mulīgi strādāt Bers.

Avots: ME II, 364



ķezeklīgs

ķezeklîgs "?": apģē̦rbs ir ve̦cmuodīgs un ķ. Dünsb. Etnografija 29.

Avots: EH I, 698


ķibelīgs

ķibelîgs, verzwickt, knifflich: tiešām nuožē̦luojamāks e̦smu tagad, kur e̦smu ar tādu ķibelīgu apsuolījumu saistīts.

Avots: ME II, 378



ķizulīgs

ķizulîgs Segew., händelsüchtig.

Avots: EH I, 705


klīgāt

klĩgât Dunika, = klaĩgât: meitas klīgāja, pa mežu iedamas. zuosis klĩgā.

Avots: EH I, 619



knīslīgs

knīslîgs "?": sīka, maza jūtiņa, knīvelīte (Var.: maza meitenīte) BW. 12060, 2 var. [Umbildung von knĩpele unter dem Einfluss von knēvelis?]

Avots: ME II, 248


knubulīgs

knubulîgs Gr.- Würzau "?": viņš nav k. Deglavs Rīga II, 1, 106.

Avots: EH I, 633


kodelīgs

kuôdelîgs [C., kuôdelîgs 2 Salis, Ruj., Lautb.], bissig: k. suns.

Avots: ME II, 341


kodolīgs

kuôduõlîgs ,* kernig, kernhaft: kuoduolīgi graudi Kundz. Kronw. 110. kuoduolīguos vārduos. R. Kam. 219.

Avots: ME II, 341


kolīgs

kuôlîgs: šuogad kuôlīgas 2 auzas: pulku iekuls Seyershof.

Avots: EH I, 687


kolīgs

kuôlîgs, kernig, körnicht: kuolīgi rieksti, kuolīga labība Allend. Vgl. kuôduõlîgs.

Avots: ME II, 343


kramslīgs

kràmslîgs C., kràmstîgs, ergreifend, erfassend, gierig: tvēra kramstīgi palielu kumuosu A. XII, 507, C. Vgl. li. kramstus "gefrässig".

Avots: ME II, 258



krecelīgs

krecelîgs, hüstelnd, belegt: iesāka krecelīgā balsī smieties Latv.

Avots: ME II, 270


krēslīgs

krẽslîgs, dämmerhaft, schattig: krēslīga istaba.

Avots: ME II, 276


krīklīgs

krìklîgs 2 Druw., gefrässig: k. suns.

Avots: EH I, 657


krimslīgs

krim̃slîgs Salis, knorpelartig, spröde: cūcenes (gewisse Pilze) ir tādas krimslīgas, trauslas.

Avots: EH I, 654


kroplīgs

kruôplîgs, krüppelig, krüppelhaft: kruoplīgas liepas Konv. 2 4018.

Avots: ME II, 295


krucelīgs

[krucelîgs "geil, brünstig" Wessen. Zu li. krùkti "начать хрюкать"? Semasiologisch vgl. le. krèkt: li. krė˜kties.]

Avots: ME II, 285


kruilīgs

krùilîgs 2 Golg., gefrässig, gierig (vor Hunger): zirgs nav baŗuots, - tik k.. ka katrā vagas galā kruilējas pēc zâles.

Avots: EH I, 659



kubulīgs

II kubulīgs "dick wie ein kubuls (von Menschen)" (?) Anzen.

Avots: EH I, 666



ķūlīgs

ķūlîgs, das Wesen eines ķũlis 3 habend: tu tāds lē̦ns un ķ. Janš. Mežv. ļ. II, 99.

Avots: EH I, 708


kustelīgs

kustelîgs ,* beweglich: viņš tuop ļuoti kustelīgs MWM.; kustelīgs šķidrums Konv. 2

Avots: ME II, 328


kutelīgs

kutelîgs, kutîgs,

1] kitzelig:
bē̦rns ļuoti kutelīgs od. kutīgs;

2) fig., kitzlig, empfindlich, delikat, heikel:
kutelīgs es nebiju Blaum. tas ir kutelīgs jautājums valuoda likās gruozuoties ap kutelīgām lietām A. XII, 573. Mada tāda kutīga MWM. XI, 200.

Avots: ME II, 330


kvēlīgs

kvèlîgs, glühend, feurig: uz mums runā jaunas vēsts sludinātāja svinīgā, spēcīgā, kvēlīgā balss Stari III, 87.

Avots: ME II, 354


labvēlīgs

labvẽlîgs, wohlwollend, günstig: Jē̦kaba brūte arī pret Ansi it labvēlīga JK. III, 80. labvēlīgi apstākļi, günstige Umstände.

Avots: ME II, 399


ļaunvēlīgs

ļaũnvẽlîgs,* übelwollend, übelgesinnt, bösartig: ļaunvēlīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 532


lēlīgs

lēlîgs: auch (mit ê ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH I, 737


lēlīgs

[lēlîgs "ungeschickt" Wessen; vgl. lêlis 2.]

Avots: ME II, 459


liekulīgs

lìekulîgs, heuchlerisch, sich verstellend: liekulīgas asaras Vēr. I, 1151. brūte liekulīgi bē̦g un slēpjas BW.

Avots: ME II, 497


lielīgs

liẽlîgs, prahlerisch, grosstuerisch, grossmäulig: ve̦cais, juo ticis siltāks, juo palicis lielīgāks JU. brauca lielīgi pa lieluo ielu Adam.

Avots: ME II, 499



līg

lĩg,

2): l. kam tu tur dzīvuosi? Oknist (mit ì 2 ).

Avots: EH I, 747


līg

lĩg [li. lýg], lĩga, [lĩgu], für lĩdz, lĩdza,

1) als Adverb: tevi līga aizvedīs BWp. 843, Salisb.; als Konjunktion - bis:
situ tautu galdu, līg atlēca skabarzdiņa RKr. XVI, 21;

2) als Präp. mit dem Dat. u. Gen., bis:
pasala jūriņa līg dubenim RKr. XVII, 95. vadi mani, māmiņa, līg nama duru 168;

[3) sobald als:
līga rītā ceļas, tūliņ jumtā ķeŗas. līgu tas tuo bij izsacījis, tad ve̦lns arī tūliņ klātu Ascheraden n. J. Bankin].

Avots: ME II, 483


līga

I lĩga (unter līg),

3): auch Pas. VIII, 137; X, 385; XI, 294; XII, 69, 99, 455.

Avots: EH I, 747


līga

‡ *II lìga 2 ,

1) in der Verbind. līg[a]s dziesma Römershof n. FBR. VIII, 99 "līguošanas dziesma"; lìgas 2 Lös., Johannislieder;

2) lìgas 2 , Kräuter (Wiesenblumen), die man am Johannisabend pflückt
Auleja: pieplēšas līgu, iet salasījušās da citai salai (Dorf).

Avots: EH I, 747


līgača

[līgača "eine gekrümmte Alte" Bers.]

Avots: ME II, 483


līgāča

[līgāča (?) "eine gekrümmte, zungenfertige Alte" Sessw.]

Avots: ME II, 483


līgačas

lìgačas 2 : auch Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 747


līgačas

[lìgačas 2 Warkh.], līgačas [Bolven, Domopol], die Schaukel Infl.; [in Zaļmuiža n. Latv. saule 1924, 168 lèigočas 2, in Welonen leiguočas aus līgāčas].

Avots: ME II, 483


līgans

līgans: auch ("?") Lesten n. FBR. XV, 22. lĩgans purvs, l. ("kas ļuogās) cilvē̦ks Windau. šuo pasmaguo, līganuo ("?") auguma Ciema spīg. 215. viņa spēji atliecās atpakaļ, līgana ("?"), spēcīga un bez nuoguruma Anna Dzilna 99. līganā ("?"), smagā gaita 176. juzdams ķermeņa līganuo drebēšanu 181. gāja ... līganu ("?") gaitu, vēl. ... lāgā neatmanīdama, kurp nu jāiet Azand. 37. miestiņa trauki, līgani (bis zum Rande gefüllt?) un putuojuoši Anna Dzilna 180. guovs ka viena lìgana 2 ("?" Substantiv?) Meselau (von einer fetten Kuh).

Avots: EH I, 747, 748


līgans

I līgans, schwankend: līgani viļņi Dr.; [lìgana 2 (Warkh.), lîgana 2 (Bauske) zeme; lĩgans ("kas līguojas") purvs Ruj., Nigr.].

Avots: ME II, 483


līgans

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483


līgant

līgant, tahm., zur Verstärkung von līguôt, schwebend, schaukelnd: līgant līg(uo) tā vietiņa BW. 28036, aus Angermünde.

Avots: ME II, 483


līganums

lĩganums [auch Walgalen], = lĩdze̦nums, die Ebene, Fläche: purva līganums Vēr. II, 1164.

Avots: ME II, 483


līgaste

līgaste, die Gleichheit: abi vienas līgastes, beide von gleicher Würde RKr. XVI, 107. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483


līgāt

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā 2 kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā 2 (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas 2 , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748




līgava

lĩgava,

1) das Liebchen, die Geliebte, die Braut:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kas tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. kādam puisim bijusi sade̦rē̦ta līgava LP. III, 42;

2) die (junge) Frau
- so gew. im VL.: nāc, meitiņ, vedekliņ, nāc, dēliņa līgaviņa! BW. 23158, 2. raud pēc manis sīki bē̦rni, raud pēc manis līgaviņa 32080. [Wohl zu līgt.]

Avots: ME II, 483


Līgava

[Līgava, Name einer Wiese Lvv. I, 90.]

Avots: ME II, 483


līgavainis

lĩgavaînis * (eine verfehlte, aber in der Schriftsprache jetzt oft gebrauchte Neubildung), der Bräutigam: meita nevarējuse līgavaini atrast LP. III, 37.

Avots: ME II, 483




līgko

[lĩgkuo Walk, sobald als, tikkuo: līgkuo tuo būšu padarījis, iešu uz māju.]

Avots: ME II, 483


līgmane

lĩgmane NB., ein bis zum Rande gefüllter Krug". Aus *lĩgmale?

Avots: EH I, 748



līgo

lĩguõ C., lĩgõ PS., auch lĩgã! Mat., der Jubelruf in den Johannisliedern, wohl der Inperativ von lĩguot: sit, Jānīti, vaŗa bungas, līguo, līguo! [Vgl. dazu die Literatur bei Doebner Mag. XX, 4, 75 ff., sowie ligo, ligo! (als Ausruf) bērniņš! in Elgers Cantiones S. 23 und li. lingo! Niemi 71, bitutė, lingo! (öfters) Лит. нар. пѣсни И. А. Юшкевича (СП. 1867) № 10 und auch Потебня РФВ. VII, 226 und Wolter AfslPh. VII, 629 ff.]

Avots: ME II, 484


līgoņa

lĩguoņa,

1) das Schaukeln, Schwanken:
meža, ūdens, jūŗas līguoņa N. - Schwanb.;

2) com., ein Schwankender, Wankender
C.

Avots: ME II, 484


līgot

lĩguôt,

1): līguoja grīda, bet ... nelūza Jauns. Raksti VIII, 325;

2): kājām l., zu Fuss gehen
VL. n. BielU.;

4): kūlēju līguotās dziesmas Janš. Mežv. ļ. I, 214;

8): vēl ne˙maz nesāk pļavu l. (= pļaut) Wallhof. l. (mähen)
spaili pēc spailes ar izkapti ruokā Janš. Dzimtene II 2 , 271. Refl. -tiês: pa tuo ceļu visi līguojas iekšā (strömt alles in die Stadt) Segew. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 186.

Avots: EH I, 748


līgot

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484


līgotne

līguotne, ‡

6) (od. *līguotnis?)

"?": (scil.: kastīte), kad līguotni (eine Springfeder?)
paspiež, izplēšas ... liela Pas. VI, 346.

Avots: EH I, 748


līgotne

lĩguotne,

1) eine verwachsene, noch nicht ganz fest gewordene, sich schaukelnde Stelle am Seeufer und im Morast
Dobl. [n. U. līguotnis; Līguotne(s) Lvv. I, 44, 53, 64, 102, II, 76 od. Līguotnis, Namen von Wiesen, Līguotnes, ein Sumpf Lvv. II, 71];

2) der Plur. līguotnes, die Osterschaukel
Alt - Rahden, Plūd.;

3) die Johannislieder:
līguotnes dziedāt Etn. IV, 67; III, 87;

4) die Schwungstange, daran eine Wiege gehängt wird:
nuosalieču līguotnīti sav' āriņa maliņā BW. 32291; bei L. līguotnis, so auch A. XXI, 591: līguotnis - līksta, kur piekaŗ šūpuli;

[5) līguotnes od. līguotņi, ein Korbwagen auf langen, federnden Stangen
Bielenstein Holzb. 540].

Avots: ME II, 484


līgšu

līgšu, s. unter līkšu (alus).

Avots: EH I, 748


līgšus

[līgšus, Adverb zur Hervorhebung von līgt: gans līgšus jālīgst Janš. Bārenīte 21.]

Avots: ME II, 483


līgt

lĩgt,

2): "431" ME. II, 483 durch "431, 4" zu ersetzen.

Avots: EH I, 748


līgt

[lĩgt Bl., Iwanden (li. lýgti "gleich werden")], lìgt, -gstu, -gu PS., [Serbigal], lîgt C., [AP., lîgt 2 Salis, Ruj., lìkt Smilt., lĩkt, -kstu, -ku Kand., Etn. III, 103,

1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt 2 Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;

2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483


līgtin

II līgtin, Adv. zur Verstärkung von (pìe)līgt I: viens uotram l. pielīgstuoši Janš. Apskats 1903, S. 15.

Avots: EH I, 748


līgučis

līgučis (wohl mit -ūčis < -uočas) Ulanowska Łotysze 61, die Osterschaukel.

Avots: EH I, 748



līgums

lĩgums, die Abmachnung, der Vertrag, Kontrakt: līgumu līgt, einen Vertrag schliessen; līgumu turēt, einen Vertrag halten; l. iznīcināt, annullieren. in Kand. u. auch sonst dafür lĩkums Etn. III, 103.

Avots: ME II, 484


līgzda

[I līgzda, der Jammer (?): kas dievu bīstas, tas tuop pēc līzgdu iepriecināts Manz. Post. I, 148. es e̦smu līgzdā Post. II, 249. - Vgl. liksta.]

Avots: ME II, 484


līgzda

[II līgzda ("selten") N. - Peb. "= lĩkšņa I, aizaudzis e̦ze̦rs".]

Avots: ME II, 484



līgžņa

līgžņa "?": uz purvu līgžņā līst A. Austriņ Stari II, 894; [lĩgžņa, eine Pfütze Jürg.: nebrauc līgžņā!]

Avots: ME II, 484


luteklīgs

luteklîgs [Domopol], verweichlicht, verwöhnt: luteklīga dzīve A. XXI, 271. tā cisās luteklīgi dus R. Sk. II, 14.

Avots: ME II, 516


mājulīgs

mãjulîgs ,* häuslich: kaķi slavē par ļuoti tīrīgu un mājulīgu Wid.

Avots: ME II, 578


mākslīgs

mâkslîgs ,*

[1) gekünstelt];

2) künst lich:
mākslīgi mē̦sli, mākslīgs sviests.

Avots: ME II, 579


mākslīgums

mâkslîgums ,* das Gekünstelte, Künstliche, die Künstelei: mēs e̦sam jau pārbaŗuoti ar visādiem mākslīgumiem A. XIX, 33.

Avots: ME II, 579



mēlgalīgs

mḕlgalîgs, spöttelnd, satirisch Etn. III, 169.

Avots: ME II, 615


melīgs

melîgs, lügenhaft, verlogen L., Etn. III, 178: bija viņš diezgan melīgs A. XX, 52. melīgs cilvē̦ks JU. asa, melīga mēle Degl.

Avots: ME II, 595


mēlīgs

mèlîgs,

1) zungenfertig, sprachgewandt:
cik mēlīgs viņš! Sudr. E. lasīja ar dziesmu un mēlīgu izrunu palīdzību dāvanas A. XI, 625;

2) klatschhaft, spöttelnd, satyrisch
U., Etn. III, 169.

Avots: ME II, 615


melīgums

melîgums, das Lügenhafte, die Verlogenheit: apzinīgs melīgums ir ietveŗams paša nuozieguma sastāvā Duomas II, 420.

Avots: ME II, 595


melkulīgs

mè̦lkulîgs, verlogen: me̦lkulīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 595


mellīga

mellīga, aus mel˜nīga, die Schwarzbeere Selsau.

Avots: ME II, 596


mērdelīgs

mērdelīgs, abmergelnd Mag. XV, 3, 62.

Avots: EH I, 807


meslīgs

meslîgs, ergiebig: šuogad meslīgi rudzi Ahs. Zu me̦sls.

Avots: ME II, 603


mešlīgs

mešlîgs, mešļîgs, ergiebig (von der Ernte): kad graudi bagātīgi me̦tas, tad saka, ka labībai laba mešļa, ka viņa mešļīga Konv. 1 245. šuogad mešlīgi rudzi Ahs. [auch: mešlīgs lietus Dond.].

Avots: ME II, 606


mīdelīgs

[I mĩdelîgs Bauske, unruhig, stehend.]

Avots: ME II, 641


mīdelīgs

II mīdelîgs, liebenswürdig, freundlich Blieden n. Etn. II, 177. [Aus d. gemütlich entstellt?]

Avots: ME II, 641


miegulīgs

miegulîgs, schläfrig, verschlafen: ķēniņienes dē̦ls tāds miegulīgs LP. VI, 1, 478.

Avots: ME II, 652



mīkstčaulīgs

mîkstčàulîgs, weichschalig; weichlich: pataisīja jaunkungus tikai mīkstčaulīgus Saul.

Avots: ME II, 642


mīkstulīgs

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643


mīlīgs

mĩlîgs: skrēju es pie mīlīgās Tdz. 48795.

Avots: EH I, 822


mīlīgs

mĩlîgs, liebreich, freundlich, angenehm: Sprw. mīlīgs kâ zieduoņa vē̦sma. tik mīlīgs kâ pirts gariņš, kâ pirts sluotiņa, kâ liepu lapiņa Br. 589. tik mīlīga valuoda kâ liepu lapa, kâ auna vilna, kâ sievas pīzda Br. 541. viņa teica mīlīga balsī Dīcm. pas. v. I, 31. ve̦cs vīriņš, mīlīgāks par saulīti LP. I, 116. laiks (das Wetter) bija mīlīgs A. v. J. 1896, S. 366. vienam daudz, uotram maz, - nav mīlīga dzīvuošana BW. 9378. - Adv. mĩlîgi, liebreich, freundlich, lieblich. - Subst. mĩlîgums, die Lieblichkeit.

Avots: ME II, 645


mirklīgs

mirklîgs ,* augenblicklich, momentan, nicht lange andauernd: mirklīgs vājums MWM. 770.

Avots: ME II, 633



misēklīgs

misēklīgs "?": par viņa misēklīguo ķibeli Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 138.

Avots: EH I, 818


mujāklīgs

mujâklîgs Grawendahl, Lis., schwierig, verwickelt: m. darbs.

Avots: EH I, 830



mutelīgs

mutelîgs, beredt, mundfertig: vai tu nebiji mutelīga, kādas uotras vajadzēja meklēt? LA.

Avots: ME II, 675


ņargalīgs

ņarglîgs, verdriesslich, weinerlich Schwanb.

Avots: ME II, 896


ņaukulīgs

ņaukulîgs, miauend, jämmerlich, weinerlich: viņš savieba ģīmi un ņaukulīgi nuočerkstēja Dok. A.

Avots: ME II, 896




nebailīgs

nebaîlîgs, furchtlos: Jānis bija puisis n. Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH II, 10


nedalīgs

nedalîgs, unzerteilbar Stender Deutsch-Lett. Wrtb.

Avots: EH II, 10


negalīgs

negalîgs: negalīgi "badīgi, negausīgi" Roop n. FBR. XV, 157.

Avots: EH II, 11


negalīgs

negalîgs, masslos, gefrässig, unersättlich Smilt., Burtn.; [unendlich Für. I unter galīgs].

Avots: ME II, 712


neģēlīgs

neģẽlîgs,

1): n. laiks (Wetter),
lietus, slapjdraņķis Frauenb.

Avots: EH II, 13


neģēlīgs

neģẽlîgs,

1) [unausstehlich
U.], abscheulich, niederträchtig: neģēlīgs cilvē̦ks, darbs;

[2) untauglich
U.]

Avots: ME II, 714


nejūtelīgs

[nejūtelîgs, unempfindlich; nicht sentimental.]

Avots: ME II, 717


nelabvēlīgs

nelavẽlîgs ,* ungünstig, missgünstig: nelabvēlīgi apstākļi, cilvē̦ki.

Avots: ME II, 720


nemākulīgs

nemâkulîgs, einem nemâkulis eigentümlich, unverständig, dilettantisch.

Avots: EH II, 16


nemīlīgs

nemĩlîgs: acc. s. nemīlīgu (lieblose) vedekliņu Tdz. 48090. mums te tik nemīlīgi (unangenehm) tie kaķi pa istabu dzīvuo Seyershof.

Avots: EH II, 16


nemīlīgs

nemĩlîgs, unfreundlich, unangenehm: nemīlīgs, lietains rīts Kaudz. M. nemīlīga dzīvuošana BW. 26000, 1.

Avots: ME II, 723


nemīlīgums

nemĩlîgums, das Unfreundiche, Unangenehme: pavasara nemĩlĩgums.

Avots: ME II, 723


nenovēlīgs

nenùovẽlîgs, missgünstig, neidisch: viņam tādas nenuovēlīgas acis.

Avots: ME II, 725


neomulīgs

neuõmulîgs, ungemütlich: palika briesmīgi neuomulīgi un neveikli Vēr. II, 423.

Avots: ME II, 738


nepatmīlīgs

nepatmĩlîgs ,* uneigennützig, selbstlos: nepatmīlīga gudrība Rainis.

Avots: ME II, 726


nepelīgs

nepelîgs, gegen das Schimmeln immun: dziedri būtu ... sausi un nepelīgi Janš. Mežv. ļ. II, 41.

Avots: EH II, 17



nepiemīlīgs

nepìemĩlîgs, unfreundlich, unliebenswürding: es biju ātrs, nepiekļāvīgs un nepiemīlīgs zē̦ns A. IV, 391.

Avots: ME II, 728


nerselīgs

ner̃selîgs, kränklich Seyershof: n. kaķis nevīžā peles ķert.

Avots: EH II, 18


nesaulīgs

nesaulīgs,* sonnenlos, trübe (?): muodināja vīru, kuo pārduomas un nesaulīgas atceres bija iemidzinājušas Veselis Dienas krusts 65.

Avots: EH II, 19


nesuntulīgs

nesuntulīgs zügellos (?): n. zieduoņa viesulis Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH II, 20


neuzvēlīgs

neuzvẽlīgs Salis, missgünstig, neidisch.

Avots: EH II, 22


nevaislīgs

nevaislīgs, unfruchtbar Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 22


nevēklīgs

nevēklīgs "?": kāda nevēklīga niknpūce Dünsb. Trīs romant. gad. 91.

Avots: EH II, 22


neveselīgs

neveselîgs,

1) zum Kranksein geneigt, häufig kränkelnd:
n. bē̦rns, cilvē̦ks;

2) ungesund; nicht bekömmlich:
n. ēdiens.

Avots: EH II, 22


neviesmīlīgs

nevìesmĩlîgs, ungastfreundlich: neviesmīlīga tauta B. Vēstn.

Avots: ME II, 740


nežēlīgs

nežẽlîgs: nežēlīgi bija daudz (sehr viel) Kaltenbr.

Avots: EH II, 23


nežēlīgs

nežẽlîgs, unbarmherzig, grausam: citreiz kādā muižā bij ļuoti nežēlīgs un dikti ciets kungs LP. IV, 164. bet nu vīrs vilku sācis nežēlīgi mietēt IV. 162.

Avots: ME II, 742


nieķelīgs

niẽķelîgs,

1) verlogen
Frauenb.: n. puika:

2)

"?": nevīrišķīgi n., klīrīgs

Janš. Līgava II, 128. ce̦purīti ... uzlicies ... tik ruotaļīgi jauki, tik viegli nieķelīgi, ka... nevarēja saprast, kâ tā .. . kustuoties nekrīt nuo galvas nuost

I, 377.

Avots: EH II, 27


nīkulīgs

nĩkulîgs: "ungedeihlich" ME. II, 747 zu streichen.

Avots: EH II, 26


nīkulīgs

nĩkulîgs, hinsiechend, verkommend, ungedeihlich: puķu puods ar nīkulīgu fuksiju A. XIII, 195. viņa dzīve bija nīkulīga Līb.

Avots: ME II, 747


noblīgznāt

nùoblīgznât, Refl. -tiês: "bez panākuma zvejuot un samirkt" Laud., Sessw.

Avots: EH II, 32


noblīgznāt

nùoblīgznât ["= nùoblauznât" Warkl.] - Refl. - tiês "?" :"nuoblīgznājies"ir ūdens, kas uznācis virspus le̦dus un ir sasalis N - Peb.; [nùoblīgznājies "samircis(kuoks vai cilvē̦ks)" Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 763


nolīgāties

nùolìgâtiês 2 , = nùolĩguôtiês: visi meža gali nuolīgājās Saikava. nuolīgājuos (šūpājuos) da tā, ka galva sàka sāpēt Warkl.

Avots: EH II, 63


nolīgot

nùolĩguôt,

1): piektdien agri nuolīgavu vaiņagam ruožu pirkt Tdz. 55804, 4;

3): nuolīguojām (nuopļāvām) gan vienreiz pļavu Frauenb.; ‡

5) = līguojuot nùodziêdât 1: nuolīguojušas šuo teicienu Janš. Līgava II, 395; ‡

6) "?"; Vidzemīte, nabadzīte, asarām nuolīguoja: daža māte dē̦la raud, daža māsa bālēniņa Tdz. 53057 (echt?).

Avots: EH II, 63


nolīgot

nùolĩguôt, intr.,

1) dahinschweben, schwebend wohin sich begeben:
gaŗām sē̦tu nuolīguoja man audzē̦ta līgaviņa BW. 15338. dievs, duod man nuolīguot tai e̦ze̦ra maliņā! Ltd. 1063. saule nuolīguoja, die Sonne ging schwebend unter. te manim saule lēca, te manim nuolīguoja BW. 14684;

2) tr., mit Johannisliedern das Johannisfest zu Ende feiern:
visai vēl dzīvi runās par Jāņa dienu, kâ tā nuolīguota Etn. II, 89;

3) fertig bringen, verrichten:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoji BW. 7276;

4) līguo singend verschaffen:
brāļam sievu nuolīguoju, sev dižanu arājiņ[u] BW. 33118. Refl. -tiês, sich bewegen, schwanken, wanken: viss mežs nuolīguojas nuo viņa kliegšanas Blaum. aizsit āra durvis ar tādu sparu, ka viss nams nuolīguojas AU.

Avots: ME II, 811


nolīgt

I nùolīgt, auch nuolīkt, tr., übereinkommen, abmachen: dē̦ls aiziet pie ķēniņa un nuolīgst tâ LP. IV, 2. nuolīgt mieru, endgültig Frieden schliessen: ķēniņš nuolīgst mieru LP. IV, 65. Subst. nùolīdzẽjs, wer übereinkommt, abmacht; nūolīgšana, das Übereinkommen, Abmachen; nùolīgums, [nùolīkums Kokn. n. U.], die Abmachung, der Vertrag.

Avots: ME II, 811


nolīgt

[II nùolīgt, = nùolīkt, sich neigen, sich niederbeugen: smagās miežu vārpas nuolīgušas visas uz vienu pusi De̦glavs Rīga II.]

Avots: ME II, 811




nosalīgs

nuosalîgs Seyershof, = salîgs 2: ve̦cais bij briesmīgi n.

Avots: EH II, 83



novēlīgs

nùovẽlîgs [Fest.], neidlos, wohlwollend, gönnend: nuovēlīgs prāts Etn. III, 149. alga tuo padarīja jūtelīgu un nuovēlīgu Lautb.

Avots: ME II, 885


ņudzeklīgs

ņudzeklîgs,

[1) "verpinkert"
Ve̦cāķi: ņudzeklīga dzija Autz, Grünh., Gramsden. bārkstis ir ņudzeklīgas Peb., Serben, Erlaa, Segewold, Nitau, Alswig, Ruj.;

2) "wimmelnd":
ņudzeklīgs skudru pūznis MSil.]

Avots: ME II, 904


ņudzelīgs

[ņudzelîgs Druw. "unordentlich beweglich".]

Avots: ME II, 904


olīgs

uõlîgs: tätig, rührig, energisch, lebhaft, feurig (mit uo) Segew.

Avots: EH II, 743


olīgs

uõlîgs Serbigal (auch: beweglich ), Walk, tätig, arbeitsam; "kustīgs". Zu uolîtiês 3.

Avots: ME IV, 417


omulīgs

uõmulîgs* (in Jürg. mit ùo), gemütlich Kronw.: uomulīgs cilvē̦ks. uomulīgas sarunas. tam kruogā daudz uomulīgāki Aps.

Avots: ME IV, 419


paālīgs

[paãlîgs, unruhig: zirgs Stelp.]

Avots: ME III, 5


pabailīgs

pabaîlîgs, etwas ängstlich, bange: [pabailīga daba Jaunie mērn. laiki I, 55.] eņģelis tâ pabailīgi apsēdās uz luoga A. XX, 221.

Avots: ME III, 5


pakrēslīgs

pakrẽslîgs, schattig: pakrēslīgā dienā Ez. 34, 12.

Avots: ME III, 49


palielīgs

paliẽlîgs Orellen, etwas grosstuerisch (prahlerisch): p. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 152


palīgāt

palĩgât Roop n. FBR. XV, 155, = palĩdzêt.

Avots: EH II, 151


palīglīdzeklis

palĩglĩdzeklis* od. palĩga l., das Hilfsmittel: mākslīgi palīglīdzekļi Duomas I, 868.

Avots: ME III, 61



palīgot

palĩguôt,

2): palīguodama viņa nuoskrēja līdz ratiem Ciema spīg. 15.

Avots: EH II, 151


palīgot

palĩguôt,

1) tr., ein wenig schaukeln:
pašūpuoju, palīguoju savu ze̦lta bāleliņu BW. 1881;

2) intr., ein wenig schweben, schwanken:
gaŗām sē̦tai palīguoja man[a] audzē̦ta līgaviņa BW. 15838;

3) ein wenig Johannis-lieder singen, sich an der Johannis-prozession beteiligen:
iesim visi Jāņa bē̦rni uz avuotu palīguot! BW. 32887. Refl. -tiês, ein wenig schaukeln, schweben, Johannislieder singen: atkal palīguojas zemes pamati MWM. XI, 288. zirgs... nespēcībā arvien uz priekšu palīguojies LP. V, 102.

Avots: ME III, 61


palīgs

palĩgs: mit î - auch Heidenfeld, mit î 2 - Siuxt,

1): gāju palīguos Heidenfeld;

2) ar mātes palīgu viņš sasēja nastu Sprūdžs Asaru liekņa 51.

Avots: EH II, 151


palīgs

palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs 2 Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene 2 Kand.,

1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;

2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.

Avots: ME III, 61


palīgskolotājs

palĩgskuõluôtãjs, f. -tãja, der Hilfslehrer, die -in.

Avots: ME III, 61



pārlīgot

pā`rlĩguôt: beidzuot nu ... pārlīguojis Bruģu muižā (von einem Invaliden gesagt) Janš. Līgava II, 341.

Avots: EH XIII, 205


pārlīgot

pãrlĩguôt, intr., hinüberschweben, schwebend sich hinüberbegeben: gan tu, liepa, pārlīguosi uz tuo kuplu uozuoliņu BW. 12461. abi pārlīguojā pār mīkstuo tīrumu Druva II, 6.

Avots: ME III, 164


pārlīgot

pā`rlĩguôt, nach Hause schweben, (līguojuot) kommen: pārdze̦ngani, pārlīguo, es tecēju vārtu vērt BW. 28896,10.

Avots: ME III, 164


pārlīgt

[pãrlīgt, zusammensinken: uz kuŗa (zirga) tik ruoku uzlika, tis (= tas) tūleņ pārlīga Pas. II, 51.]

Avots: ME III, 164


pārlīgt

II pārlìgt 2 Oknist, von neuem Iĩgt: vasaras vidū puisis pārlīga: bijis par maz algas.

Avots: EH XIII, 205


pārpasaulīgs

pãrpasaũlîgs,* überweltlich, ausserwettlich, metaphysisch: pārpasaulīgs dievs Konv. 2 573. ve̦cuo grieķu filozofija par pārpasaulīgām lietām nuove̦cuojusēs Apsk.

Avots: ME III, 169


pasaulīgs

pasaũlîgs,

1): schon Lat. kat. (Güntner Altle. Sprachd. I, 300);

2) ungemein gross:
p. brīnums Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74. Adv. pasaulīgi: p. daudz precinieku Pas. X, 476 (aus Serbig.). p. raibi cimdi Salis. uogu bij tik p. (viel), ka ... ebenda.

Avots: EH XIII, 170


pasaulīgs

pasaũlîgs,* weltlich, irdisch, im Gegensatz zu kirchlich und geistlich: pasaulīga un mūku garīdzniecība Konv. 2 1009. pasaulīga rakstniecība Latv. kuo palīdz bagātam pasaulīgas mantas krājums? St. [ieceļ pasaulīgu valdīšanu Glück I Mos. 9.] Das Adv. pasaulīgi A. XXI, 695 im Sinne von pasaul, pasauls, ungemein, sehr, gebraucht: pasaulīgi lielais mežs.

Avots: ME III, 95




pašmīlīgs

pašmĩlîgs,* eigennützig, egoistisch: viņš savas pašmīlīgās dienas intereses uzupurē A. XII, 163.

Avots: ME III, 116


pašomulīgs

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118


patmīlīgs

patmĩlîgs,* selbstsüchtig, egoistisch.

Avots: ME III, 123


pavēlīgs

pavēlīgs, herrschsüchtig Stender Deutsch-lett. Wrtb.; befehlerisch: brašs un p. kâ bajārs Brigadere Dievs, daba, darbs 227. izdarīgi un pavēlīgi cilvē̦ki Daugava 1928, S. 1233. tā bija nikna un pavēlīga runa Dünsb. Koša rotas k. 34. pavēlīgi uzsauca: "... pievāc mazuo!" Veldre Dēli un meitas 139.

Avots: EH XIII, 190


pēlīgs

pēlîgs,

1) "schlecht"
(?) Erlaa; "izlaidīgs" Ohlenhof;

2) auch pẽrtīgs, verwöhnt
Serben, Sermus, AP., leicht Druw., Lös.: nu es jauna, nu lustīga, nu pēlīgi (Var.: priecīgi, vēlīgi) padzīvuoju BW. 66, 8. pẽlīgs "zimperlich" Bauske. Aus pērlīgs? Aus Nötk. wird ein unlettisches fẽrlîgs "lustig, übermütig" angegeben.

Avots: ME III, 208


pērlīgs

pḕrlîgs 2 ,

2): "jutīgs, smatkjūtīgs" Sonnaxt, Taurupe. Aus nd. färlik "gefährlich", s. Sehwers Unters. 87.

Avots: EH XIII, 228


pērlīgs

pḕrlîgs 2 ,

1) fein, herrschaftlich
Gr.-Buschhof: tā gan bija pērlīga meita. viņš tik pēlīgs: grib, lai viss būtu tīrs un smuks! (vgl. pēlīgs);

2) "ārīgi vārīgs" Stomersee.

Avots: ME III, 209


pestelīgs

pestelîgs, sich mit Zauberei befassend: ve̦ca, pestelīga vecene Pas. XV, 154.

Avots: EH XIII, 225


petelīgs

petelîgs: nach Fraenkei Mélanges-Boisacq 364 zu ai. patati "fliegt", gr. πέτομαι "fliege" u. a.

Avots: EH XIII, 225


petelīgs

petelîgs "beweglich, lebhaft" Seppkull.

Avots: ME III, 204


pielīgot

pìelĩguôt,

1) līguojuot verschaffen:
pielīguoju (Var.: piedziedāju, salīguoju) brāļam sievu BW. 33118 var.;

2) viel
līguôt: kuo nu pielīguosi tukšā dūšā? Lennew., N.-Peb.;

3) mit dem Gesang von Johannisliedern füllen:
Jāņu bē̦rni pielīguoja visas mājas;

4) schwankend nahen
MSil.; schwerfällig, mühsam nahen und schwanken: siena ve̦zumi pielīguoja pie šķūņa Golg. ar laivu pielīguot pie krasta Libau.

Avots: ME III, 268


pielīgt

I pìelīgt, pielĩkt, passen, zupassen: kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? ne pusīte nepielīga pie tā tava augumiņa BW. 21262, 3. viens uotram pielīgstuoši, kâ divi rieksti vienā ķeķē Apsk. v. J. 1903, S. 66. viens uotram līktin pielīkstuoši Janš. šī drāniņa labi pielīgst manai galvai Mattison. mans mētelis pielīkst tev vēl labāki nekā man pašai Janš. Dzimtene V, 88.

Avots: ME III, 267, 268


pielīgt

II pìelīgt, bei der Abmachung vereinbaren, hinzubedingen: pielīga, ka ve̦se̦ls rublis jānuodzeŗuot magaričās Zeif. III, 3, 37. puiši neaizmirsa arī tuo pielīgt, ka saimniekam nav tiesības... Alm. Kaislību varā 53. lai atlīdzina par sakņu dārzu. vai tas viņai pielīgts? Veselis Saules kapsē̦ta 113.

Avots: ME III, 268


piemīlīgs

piemĩlĩgs, anmutig, ansprechend, liebenswürdig; der Gunst, Liebe bei andern findet U.: piemīlīgs izskats Konv. 2 1018, piemīlīgas acis Upīte St. 47. piemīlīgas dabas būt SDP. VIII, 5. piemīlīgas dienas A. XX, 331. cik piemīlīgi jūs še ierīkuojušies! Berl. Māte 6.

Avots: ME III, 274


piepalīgs

pìepalĩgs,

1) der Helfende, Aushelfende:
tā sieva dažreiz bij piepalīgs saimniecei Vēr. I, 1452;

2) die Beihilfe, Aushilfe:
visas mājas suoli ķēķī un kūtī viņa viena pati apkuopa ar ganu piepalīgu Vīt. 8.

Avots: ME III, 278


piesaulīgs

piesaũlîgs, sonnig: piesaulīga . . . vietiņa Jaunie mērn. laiki III, 88.

Avots: ME III, 287


pieslīgt

pìeslīgt,

1) sich mit Einstürzendem füllen Annenburg,
Kreuzb.: vietām bija dūņu piesliguši (Dond., Wandsen) gŗāvji, pa kuŗiem tikai drusciņ sūcās ūdens Jauns.;

2) sich anlehnen, sich anschmiegen Libau, Ronneb., Lennew.: viņa galva lē̦ni pieslīga meitenei pie ceļiem.

Avots: ME III, 292


pīkstulīgs

pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240


pineklīgs

pineklīgs, verworren (?): uz grāmatveža pineklīgā,s runas beigām Veselis Netic. Toma mīlestība 109.

Avots: EH XIII, 234


piņķelīgs

piņķelīgs PV., verwickelt, nicht vonstatten gehend ("nešķirmīgs").

Avots: EH XIII, 235


pinkstulīgs

pinkstulîgs, weinerlich: šis pinkstulīgais cālītis (von einem Kinde) MWM. v. J. 1899, S. 18.

Avots: ME III, 220


piselīgs

piselîgs, geneigt den Geschlechtsakt zu vollziehen: dē̦li... uz meitām piselīgi BW. 35351.

Avots: ME III, 228




purslīgs

pur̃slîgs Gr.-Sessau, pùrslîgs 2 Fest., böse, zornig, jähzornig, heftig, schnell aufreizbar: tu esi ļuoti purslīgs (apskaitulīgs), - kâ purslis Druw. n. RKr. XVII, 75; "kas daudz purslājas" Etn. IV, 167.

Avots: ME III, 420


pūslīgs

pūslîgs,

1) blasig, blasenartig:
zilgans un pūslīgs dūmu stabs cēlās augšup Veselis Saules kapsē̦ta 100;

2) leicht aufgebracht, erzürnt:
viņš ir brīnum pūslīgs Zaravič.

Avots: ME III, 450


pusmākslīgs

pusmâkslîgs Turg. Muižn. per. 138, halb künstlich, halb gekünstelt.

Avots: ME III, 430


puspasaulīgs

puspasaũlîgs Turg. Muižn. per. 138, halb weltlich.

Avots: ME III, 431


puszobgalīgi

pus˙zùobgalîgi, Adv., halb spottisch: vīrs pus˙zuobgalīgi, pus˙nepacietīgi iesaucās Seifert Latv. Chrest. III, 2, 203.

Avots: ME III, 436




rāpulīgs

rāpulîgs, kriechend: rāpulīga gaita Kaln. Uozuol. māc. 22.

Avots: ME III, 498



raudulīgs

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484


receklīgs

receklîgs Siuxt, Bauske, Bers., zu gerinnen beginnend: r. virums.

Avots: ME III, 501


remmelīgs

rem̃melīgs Seyershof "kustīgs, darbīgs" (von Kindern).

Avots: EH II, 365




rievelīgs

riẽvelīgs Seyershof, unartig, mutwillig: r. bē̦rns.

Avots: EH II, 380



rullīgs

rul˜līgs AP., rund (und gesund): viņš ir r., - viņam ir stipri muskuļi.

Avots: EH II, 383


runelīgs

runelîgs Siuxt, = runâtnîgs. Zur Bildung vgl. êdelîgs.

Avots: EH II, 384


rungulīgs

ruñgulîgs AP. "re̦sns, brangs": puika liels nebij, bet tāds r.

Avots: EH II, 384



šagalīgs

šagalîgs C. RKr. XV, 70, Smilten, Serben, albern: šagalīgs skuķis A. 1897, S. 306.

Avots: ME IV, 1


salīgāt

salĩgât (unter salĩguôt),

1): salìgā 2 labi dūšīgi! tad puika paliks mierīgs Saikava. ir labi lielu egli var s. ar buomi ebenda. Refl. -tiês Saikava, ins Schwanken geraten:
egle smagi salīgājās, bet nenuogāzās.

Avots: EH XVI, 426


salīgot

salĩguôt,

1): vajag labi stipri s., - tad nokri[tī]s Saikava.

Avots: EH XVI, 426


salīgot

salĩguôt, salĩgât, tr.,

1) schwanken machen, schaukeln
(perfektiv): cielaviņa savu astīti salīguo Krišs Laksts 11;

2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit jubeln, Johannislieder singen:
līguot vien salīguoju (Var.: līguodama vien staigāju) šuo gaŗuo vasariņu BW. piel. 2 343, 2;

3) jubelnd resp. Johannislieder singend erreichen, er langen:
salīguoju (Var.: nuolīguoju) brāļam sievu, sev dižanu arajiņu BW. 343. Refl. -tiês, plötzlich zu schaukeln (intr.) anfangen, ins Schwanken geraten: migla salīguojas R. Sk. II, 141. vaguons salīguojās un sāka iet Birzn. Sof. meitas spanni iegrūž ūdenī un tas šļakstē̦dams salīguojas Vēr. II, 54. Ješka uzkrita uz skrāģīša, un tas sa līguojās vien Krišs Laksts 60.

Avots: ME II, 673


salīgs

salîgs,

1): ziema bija salīga un barga Janš. Mežv. ļ. II, 504, Siuxt;

2): salīgas ruokas Frauenb.

Avots: EH XVI, 426


salīgs

salîgs,

1) ziemlich kalt
Spr.: salīgs laiks Ahs. n. RKr. XVII, 50; salīga ziema ebenda; salīgs gaiss;

2) leicht frierend:
s. cilvē̦ks Golg.

Avots: ME II, 673


sālīgs

sàlîgs: auch (mit â 2 ) Gramsden n. FBR. IX, 103, Pas. VIII, 123 (aus NB.).

Avots: EH XVI, 470


sālīgs

sàlîgs PS., sâlîgs 2 Rutzau n. FBR. VII, 122, Ruhtern, sāļîgs JR. VII, 1, salzig; "brackig (wie das Flusswasser an der Mündung)" Dr.- Sprw. sālīgs kâ špruksti. sarijies sālīga ūdens Odisēja IV, 71. ja ... sāls nelietis, ar kuo tas taps sālīgs darīts? Glück Lukas I4, 34. (fig.) dabūjis it sālīgu pērienu Janš. Bandavā II, 350.

Avots: ME III, 802


salīgt

salīgt, ‡ Subst. salīgums, das Übereinkommen: viņu tiesības tiem nebij ... atņe̦mtas, bet ... ar jaunu salīgumu atkal uzticē̦tas Kronv. Kopoti raksti un runas, S. 136.

Avots: EH XVI, 426


salīgt

salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).

Avots: ME II, 673



sasalīgs

sasalîgs PS., C., sasaļîgs Wolmarshof, leicht frierend, gegen Frost empfindlich.

Avots: ME III, 726


saslīgt

saslīgt, sich senken (vom Boden) Spr.

Avots: ME III, 737


šaubulīgs

šaubulīgs, zweifelhaft (?): cik šaubulīga ir teika tā Dünsb. Krista gājiens II, 116.

Avots: EH II, 622


šaudelīgs

šaũdelīgs Seyershof "nenuoteikts; kas kuo iesāk, bet nepabeidz"; "kas šaudās jeb šaudelējas" PV.

Avots: EH II, 622


saulīgs

saũlîgs, sonnig; sonnenhell: saulīga diena Balss. saulīgais spuožums Dünsb. pie... saulīgām... laimes debesīm Lautb. Luomi 11.

Avots: ME III, 774


šaulīgs

šaûlîgs 2 Segewold, albern, flatterhaft.

Avots: ME IV, 7


šaušalīgs

šaušalîgs Fest., grauenhaft, entsetzlich: š. truoksnis LP. III, 105, Pūrs I, 115. re̦dz šaušalīgu sapni Vēr. I, 1305. šaušalīgas pasakas II, 415, ar šiem šaušalīgajiem iespaidiem MWM. VIII, 380. kuoki šaušalīgi šņāc LP. VII, 493.

Avots: ME IV, 9



selīgs

selîgs: tā cūka ir traki selīga: katru reizi pulk[a] sivē̦nu Seyershof. baltie zirņi ir selīgi (liefern eine gute Ernte). - "juo sulīgus" ME. III, 816 zu verbessem in "juo selīgus".

Avots: EH XVI, 476


selīgs

selîgs, sich rasch fortpflanzend Neik. n. U., Wolm., Ruj.: selīga suga U. dvēsele dara pārējuos (sc.: augļus un kustaiņus) . . . juo rasmīgus, juo sulīgus Pūrs I, 104.

Avots: ME III, 816


sevmīlīgs

sevmīlīgs* Wid., selbstsüchtig, egoistisch.

Avots: ME III, 822



sīkulīgs

sīkulîgs, kleinlich: viņš bija sīkulīgs cilvē̦ks, nuo kuŗa lielu ētisku cē̦lumu gaidīt butu smieklīgi Veselis Saules kapsē̦ta 156. sīkulīga te̦nkāšana A. XI, 751.

Avots: ME III, 854


skaislīgs

skàislîgs 2 Fest., leicht zürnend: viņš ir brīnumu skaisCgs Zaravič.

Avots: ME III, 865


skaistlīgs

skaistlīgs J. Miesnieks Bērzupju ģim. portr. 83 "?".

Avots: EH II, 498


skaitulīgs

skaitulîgs: ", boshaft, zornig" ME. III, 867 zu ersetzen durch "Lis., jähzornig, aufbrausend".

Avots: EH II, 498


skaitulīgs

skaitulîgs, boshaft, zomig: ve̦cā lorda skaitulīgais prāts palika arvienu juo nepane̦samāks A. v. J. 1893, S. 212.

Avots: ME III, 867


škalīgs

škalîgs Kaltenbr., sich leicht spaltend: škalīga pagale.

Avots: EH II, 627


šķelīgs

šķelīgs Sonnaxt, leicht spaltbar: š. kuoks.

Avots: EH II, 630


šķēlīgs

šķêlīgs 2 Seyershof, sich leicht spalten lassend, leicht spaltbar: priežu kuoks ir š.

Avots: EH II, 633



šķielīgs

šķielîgs, schielend: savām šķielīgajām acīm Daugava 1933, S. 322.

Avots: EH II, 640


skolīgs

skuolîgs, sich auf skuolas, Schalkheit verstehend Bergm. n. U.

Avots: ME III, 909


skrablīgs

skrablîgs Seyershof, energisch: s. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 506



skrebelīgs

skrebelîgs, leichtsinnig, oberflächlich Wid.: Katruks nav . . . mazāk mīļš, bet tik vien skrebelīgs, grūti valdāms Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 109. neesi jel tik skrebelīgs (ātrs)! Zaravič.

Avots: ME II, 890


skreblīgs

skreblīgs "?": viņš nebija kustīgs, s., kādi žīdi ir Jürgens 113.

Avots: EH II, 508


skribulīgs

skribulîgs cilvē̦ks od. skribuļa cilv., ein Unruhiger.

Avots: ME III, 892



slīgt

slīgt,

1): auch (mit î ) Heldenfeld, Sessw., (mit î 2 ) AP., Kolberg; Edes acis nebija slīgušas miegā Sieva 37.

Avots: EH II, 527


slīgt

slīgt, slīgstu, slīgu,

1) slîgt 2 Karls., Bauske, Salis, Ruj., Widdrisch, Adiamünde, Jürg., slîgt C., Wolmarshof, slĩgt Dond., Wandsen, gleiten, fallen, sich senken, sich neigen
Wessen: tas slīga ar˙vien ze̦māk JR. VII, 81. galviņa uz ple̦ca man skumji slīga V, 31. būs tev pie krūtīm man slīgt 104. agri uz ... zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. smilgas, kas pār tuo slīga Latv. viņa pasaule sarkanā sapnī slīga Kārstenis Gāju p. 51;

2) slîgt, langsam, unmerklich gehen
Saikava: stirnas bija pļavā; es sāku slīgt pie viņām. Zur Bed. 1 vgl. li. slygti ("neigen"?) bei Geitler Lit. Stud. 110, sowie (pri)slygti "(pri)snústi" (eigentlich wohl: einnicken ). Weiterhin zu ahd. slīhhan, mnd. sliken "schleichen" (wenn mit hh resp. k aus velarem g ) u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 935



smaidelīgs

smaîdelîgs Warkl., oft lächelnd: par viņas smaidelīguo seju Apsk. v. J. 1903, S. 801. smaidelīgs cilvē̦ks Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 949


smieklīgs

smiêklîgs: "jautrs; altes mit Lachen ertragend" Kaltenbr.; māte bij smieklīga un juocīgu dabu Burtnieks 1934, S. 867. smieklīga vēršanās (= skatīšanās) Pas. VIII, 294.

Avots: EH II, 539


smieklīgs

smiêklîgs, scherzhaft, zum Lachen bewegend U.; lächerlich: skatīdamies viņa smieklīgajā sejā . . . smējās Vēr. I, 1246.

Avots: ME III, 968


smulīgs

smulîgs: tev s. alutiņš Tdz. 43961.

Avots: EH II, 540


smulīgs

smulîgs, schmutzig, sabbelig Fest.

Avots: ME III, 969


snaudelīgs

snaudelîgs, = snaũdîgs (?): snaudelīgi klusas (sienas) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 140.

Avots: EH II, 542


snaudulīgs

snaudulîgs, verschlafen, schläfrig, schlafmützig Etn. III, 168, Konv. 2 2667, Jauns. Vēja ziedi 90.

Avots: ME III, 973


spārdelīgs

spãrdelîgs Siuxt, Nigr., spãrdîgs, oft ausschlagend: spārdīgs zirgs Segewold, Salis, Ruj., Drosth.

Avots: ME III, 986


sperdelīgs

sper̂delîgs, auszuschlagen pflegend: sp. zirgs Jürg.

Avots: ME III, 989


sperslīgs

sper̃slîgs, hitzig (straujš, ātras dabas) Planhof.

Avots: ME III, 989


spicgalīgs

spicgalîgs Siuxt, ein apitzes Ende habend.

Avots: EH II, 550


spidelīgs

spidelîgs Siuxt, froh, fröhlich, heiter Blieden n. Etn. II, 177, lebhaft Grünh., munter, hurtig Ahs.: spidelīga meita Ahs. Mit sekundärem s- auf d. fidel beruhend?

Avots: ME III, 994


špidelīgs

špidelīgs Schibbenhof "von kleinem Wuchs, lebhaft, beweglich (von Menschen)."

Avots: EH II, 655


spīdulīgs

spīdulîgs (li. spindulingas "strahlend" Miežinis), glänzend, leuchtend: spīdulīgas gre̦znuma lietiņas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 33.

Avots: ME III, 1001


spindalīgs

spiñdalīgs zirgs Kolberg, = spārdelîgs zirgs.

Avots: EH II, 551


spindelīgs

spiñdelîgs: s. (auszuschlagen liebend) zirgs Seyershof.

Avots: EH II, 551


spindelīgs

spiñdelîgs Salis, weinerlich (vor Ärger Salis) Lems. n. U.; sp. zirgs, ein störriges, auszuschlagen liebendes Pferd Salis.

Avots: ME III, 997



spindzelīgs

spindzelîgs,

1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;

2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.

Avots: ME III, 998


spitālīgs

spitãlîgs: n. Sehwers Unters. 116 aus mnd. spittālich.

Avots: EH II, 552



spogulīgs

spuogulîgs, widerspiegelnd (?): spuogulīgajā e̦ze̦ra līmenī Jauns. Raksti V, 330.

Avots: EH II, 566


spraislīgs

spraislîgs "?": spraislīgas rakstu zīmes Latv.; "leicht brechend, spröde (trausls)" Grawendahl.

Avots: ME III, 1009


spullīgs

spullīgs (?) "lustig, lebhaft" Libau, (mit ul˜) Auermünde, Schnickern, Nigr.; "gewandt, anmutig" Planhof; "fix, geschickt" (mit ul˜) Bershof.

Avots: ME III, 1029


špullīgs

špullîgs: "acīgs" (mit ul˜) A.-Autz, Bixten, Nigr.

Avots: EH II, 655


špullīgs

špullîgs, = spullîgs: tā ir špullīga guošnele, acis kâ dzirksteles apkārt iet Naud. zē̦ns bij samieguojies, palika itin špullīgs un nu ir gluži spirgts ebenda.

Avots: ME IV, 102


spurgulīgs

spurgulîgs, von einem kleinen, munteren Kinde (spurgulis

3) gesagt
U.

Avots: ME III, 1032


staigulīgs

staigulîgs, unstät: st. vējš MWM. VIII, 2.

Avots: ME III, 1039


staipeklīgs

staîpeklîgs 2 Lemb., = stàipîgs: mārlakas ir staipeklīgas (grūti atraujamas nuo lakstiem, kam pieķē̦rušās).

Avots: EH II, 568



stebelīgs

stebeklîgs ,* frappant B. Vēstn. n. U.; jauniem vārdiem vajadzē̦tu būt juo sapruotamiem un ne tik stebeklīgiem Kronw.

Avots: ME III, 1056


storbulīgs

stor̂bulīgs 2 Seyershof, jähzornig. Vgl. stùrbulîgs.

Avots: EH II, 584







streipulīgi

streipulîgi, = streîpuliski: kājas ... s. knakstināja plānuo le̦dus kārtiņu A. Upītis Laikmetu griežos I, 211.

Avots: EH II, 586


strēlīgs

strēlīgs "?": kāds pret mums ir viņa prāts, ne tāds bargs un strēlīgs Fürecker.

Avots: ME IV, 1088


stribulīgs

stribulîgs Drosth., das Wesen eines stribulis 3 habend.

Avots: ME IV, 1089


sturbulīgs

stùrbulîgs: s. (mit ur̃; "kas ātri baidās un skrien" ) zirgs Seyershof.

Avots: EH II, 596


sturbulīgs

stùrbulîgs Wolmahrshof, das Wesen eines sturbulis habend.

Avots: ME III, 1108


sulīgs

sulîgs, saftig: mīkstuo, sulīguo zâli Apskats 1903, S. 334. sulīga barība Lopkopība Il, 123. uotra (sakne) zaļa, sulīga LP. VI, 15. Subst. sulîgums, das Saftigsein: dārzāji daudz zaudējuši nuo sava sulīguma un garšas Konv.2 512.

Avots: ME III, 1119


šūpulīgs

šūpulîgs,* wiegend, wiegenartig: šūpulīgā atsperu droška Veselis Saules kapsēta 185.

Avots: ME IV, 110


svaigslīgs

svaîgslîgs "unstät, flatterhaft" Lab., Fest.

Avots: ME III, 1141


sveilīgs

sveĩlîgs Jürg., (mit èi 2 ) Golg., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., heiss: vaigu kvēle tapa ar˙vienu sveilīgāka A. 1896, S. 408; gut brennend Lubn.

Avots: ME III, 1147



svētulīgs

svè̦tulîgs, scheinheilig: svē̦tulīga izlikšanās Kaudz. M. 66.

Avots: ME III, 1157


svilīgs

svilîgs, ‡

2) "scharf":
miežu akuoti ir traki svilīgi Seyershof.

Avots: EH II, 618




tālīgst

tālìgst 2 Gr: Buschh., = tālīdz 2: tālīgst šis tādas blēņas padarījis Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 145


telīga

telîga (li. telinga) "grūsnēja" Kaltenbr. n. FBR. XVII, 58.

Avots: EH II, 675


telīgs

telîgs Lesten, Siuxt, ungeschickt, unverständig.

Avots: EH II, 675


tielīgs

tielîgs 2 Bers., Gr.-Buschh.; zänkisch Grosdohn n. Etn. I, 137, rechthaberisch Wid., Alksnis-Zundulis, Bers., hartnäckig Spr., Bers., eigensinnig Spr., Wid.: tielīgs cilvē̦ks. tik pārgudrs un tielīgs, ka sevi tur par pašu gudrākuo Krilova pas. 76.

Avots: ME IV, 210


tieplīgs

tiẽplîgs C., (mit ìe 2 ) Golg., = tiepîgs: tieplīgs bē̦rns. zaķi bijuši . . . tieplīgi un nebēdīgi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 211



tiklīgs

tiklīgs, = tikls: mīlīga, tiklīga ... jaunekle Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 15.

Avots: EH II, 680



torpulīgs

tor̂pulīgs 2 Seyershof, schmutzig, mit einer Flüssigkeit besudelt.

Avots: EH II, 689


trakulīgs

trakulîgs: puisis uz meitu ar ir citreiz t., - grib dabūt šās ar varēm.

Avots: EH II, 690


trakulīgs

trakulîgs Wid., unbändig, toll, ausgelassen, albern, waghalsig: trakulīgi smiekli Stari III, 135. upe . . . daudzreiz tāda trakulīga Libek Pūķis 9.

Avots: ME IV, 220


tramslīgs

tramslîgs "?": tramslīgā jaunekle Dünsb. Vecie grieķi I, 74.

Avots: EH II, 690


trauceklīgs

trauceklîgs Dr.,

1) stbrend, hindernd:
jūsu izturēšanās ir mums trauceklīga un piedauzīga Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 41;

2) gestört, unterbrochen:
miegs . . . murgu pilns un trauceklīgs Kaudz. Jaunie mēm. laiki IV, 125.

Avots: ME IV, 223


traucelīgs

traucelîgs,

2): "tāds, kas ātri trūkstas" (mit aũ) Nötk.

Avots: EH II, 691


traucelīgs

traucelîgs, = trauceklîgs 2: traucelīgs miegs Kaudz. M. 259, Vīt.; beim geringsten Geräusch auffahrend, erschreckend (mit àu ) Wolmarshof.

Avots: ME IV, 223


trauklīgs

trauklîgs: ātrām un trauklīgām kustībām Veselis Cilv. sac. 78. sieviešu trauklīgai un vāvuļīgai čaluošanai 152. "nāc, paslēpsimies!" Aina teica trauklīgi Veldre Dēli un meitas 90.

Avots: EH II, 691


trauklīgs

trauklîgs "?": Izida trauklīgi sarāvās, it kâ būtu izdzirdusi ārpusē kādu truoksni Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 224


traukulīgs

traukulîgs, ungestüm, unruhig: elektrības iemācītuo traukulīguo ātrumu Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 225



trauslīgs

traũslîgs Ruj., traûslîgs 2 Widdrisch, = trausls: le̦dus lāste̦ka, kāpuostu kace̦ns, bla,ka gabals ir trausls Widdrisch. nuo trauslīga kuoka netaisa grābekļa zatus Vīt. (fig.) tu esi pārāk trauslīgs un mīksts Daugava I, 443.

Avots: ME IV, 226


trimtrillīgs

trimtrillīgs "?": trimtrillīga dienu gaita A. XVII, 296.

Avots: ME IV, 237



trūcelīgs

trùcelîgs 2 , scheu: (zirgs) tāds trūcelīgs, ka neiemauta nevar braukt Vīt. 85. Zu trūktiês.

Avots: ME IV, 249


tūdalīgs

tūdalīgs, sofortig Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH II, 707




uzlīgot

uzlĩguôt, ‡

3) hinaufschallen (von Liedern):
airē̦tāja dziesma uzlīguoja līdz luodziņam A. Upītis Kailā dzīvība 41.

Avots: EH II, 728


uzlīgot

uzlĩguôt,

1) hinaufschwanken, -schaukeln:
ve̦zums uzlīguoja kalnā;

2) kurze Zeit jubeln, Johannislieder singen:
uzlīguojiet nu!

Avots: ME IV, 353


uzlīgt

uzlīgt, ‡

2) "auflegen":
nastu u. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bürde").

Avots: EH II, 728


uzlīgt

uzlīgt, dazudingen: uzlīgt vēl pāri pastalu virsū.

Avots: ME IV, 353


uzslīgt

uzslīgt Spr., sich senken (perfektiv) auf.

Avots: ME IV, 380


vaikslīgs

vaikslîgs (mit -gst- geschr.),

1) = vaislîgs, gedeihlich, fruchtbar Nötk. (mit àI ), Latw. Aw. 1855, Nr. 4 (Kawall), U.;

2) v. auglis L., eine Missgeburt.
In der Bed. 2 zu vaikslis.

Avots: ME IV, 436


vaislīgs

vàislîgs: dikti vaîslīga 2 cūka: sivē̦ni divreiz gadā Kand.

Avots: EH II, 750


vaislīgs

vàislîgs C. u. a., gedeihlich, fruchtbar L., U., Spr.

Avots: ME IV, 444


vājulīgs

vâjulîgs, schwächlich: vājulīgs vīrs B. Vēstn.

Avots: ME IV, 494


vārgulīgs

vārgulîgs, schwächlich: ja mans dē̦ls būtu vārgulīgs Kaudz. M. 99.

Avots: ME IV, 504


veiklīgs

veĩklîgs,

1) = veĩkls 1 U., Celm.: kur veiklīga māmuliņa, tur ir laba mājas dzīve BW. 3194;

2) = veĩkls 3, possierlich, komisch Ruj., Wolm., W. - Livl. n. U.; sonderbar LemsaI n. FBR. IV, 92.

Avots: ME IV, 523


vēkeklīgs

vẽmeklîgs "?": visus jūŗas slimība bija appūtuse ar ... nejauku, vēmeklīgu dvašu Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 47.

Avots: EH II, 776



vēlīgs

I vẽlîgs,

1): freundlich, gefällig
AP., Autz, Frauenb.

Avots: EH II, 775


vēlīgs

I vẽlîgs,

1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;

2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.

Avots: ME IV, 558


vēlīgs

II velîgs: ceļinieks jau nava v., ar visu laipni paciesties viņš pruot Fausts (1936), 188.

Avots: EH II, 776


vēlīgs

II vēlîgs Wessen, St. "wählerisch". Aus nd. wählig dass. bei Frischbier II, 454.

Avots: ME IV, 558


vēlīgs

III vēlîgs: kur tu tik v. (mit ê), ka nāc pats vēlīnais? PV.

Avots: EH II, 776


vēlīgs

III vēlîgs, = vêlīns: vēlīgs pulkstenis, laiks Etn. 111, 165. vēlīgi rudzi - ... kas ... nuogatavuojas se̦bu 164. vēlīgā labība neienākas Vīt.

Avots: ME IV, 558


vērselīgs

vērselîgs (?), folgsam L.; vgl. vērzelīgs.

Avots: ME IV, 565


vērselīgs

I vērselîgs: auch Lange L. ārste 4 und 46 (aus der letzteren Stelle scheint Janš. Līgava II, 54 dieses Wort - aber anscheinend mit einer anderen Bed. - übemommen zu haben).

Avots: EH II, 777


vervelīgs

ver̂velîgs: ar savu ātruo, vervelīguo runu Austnņš Raksti IV, 504. Nach Sehwers Unters. 154 aus nd. wervelik "eilig, hurtig."

Avots: EH II, 772


vervelīgs

ver̂velîgs Fistehlen, heftig, hastig, ungeduldig.

Avots: ME IV, 542



veselīgs

veselîgs: v. strādinieks Tdz. 59277. ‡ Subst. veselîgums Ahs., Gesundheit: puišelis nuo veselīguma le̦c un dej.

Avots: EH II, 773


veselīgs

veselîgs,

1) sich einer guten Gesundheit erfreuend:
veselīgs bē̦rns;

2) gesund, zur Gesundheit dienend, heilsam:
veselīgs gaiss. veselīga barība. veselīga smarša Austr. kal. 1893, S. 46. uz akmiņa nuo pirmā pē̦rkūona pielijis ūdens e̦suot veselīgs dzert Etn. IV, 118.

Avots: ME IV, 543


viengalīgs

viêngalîgs,

1): auch Druw.; ‡

2) ein Ende habend
M. 317.

Avots: EH II, 795



vienmulīgs

viêmnulîgs,

1): von regelmässiger Form
BielU.

Avots: EH II, 796


vienmulīgs

viênmulîgs,

1) viênmuļīgs 2 Frauenb., oben und unten gleich dick:
kuoku, kam abi gali ir vieņu re̦snumu bez tešanas, sauc par vîenmuļīgu Frauenb.;

2) vienmulîgs Gold. n. DL., viênmuļîgs 2 Siuxt, eintönig:
vienmulīga dzīve. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. vilnīši vienmulīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84, vienmulīgu skaņu, kas izklausās tik vienādi vilkta Līgava I, 202. grieze atkārtuoja savu vienmuļīguo saucienu Alm. Meitene no sv. 27.

Avots: ME IV, 662


vientulīgs

viêntulîgs, einsam, einsam wohnend U.: izraudzījās kādu vientulīgu vietu BW. I, S. 186. vientulīgie bē̦rzi Austr. kal. v. J. 1893, S. 69.

Avots: ME IV, 667


viesmīlīgs

vìesmīlîgs, gastfreundlich, gastfrei: sāk Stepiņš ar labdari ne visai viesmīlīgi sarunāties JK. pēc ve̦cā viesmīlīgā paraduma BW. III, 1, S. 5.

Avots: ME IV, 670


vīlīgs

vīlîgs, täuschend, trügerisch Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 400: vīlīgs laiks Dond.; vîlīgs 2 (= kļūmīgs) suolis Bauske.

Avots: ME IV, 639


visgalīgi

vis˙galīgi, endgültig: vis˙galīgi nuosacīt Sadz. viļņi 96. pavasarī viņiem... vis˙galīgi jāiziet Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 87. tukšuo pīpīti vis˙galīgi izsūkājis IV, 144.

Avots: ME IV, 622



zaglīgs

zaglîgs, diebisch U.: zaglīgs suns Etn. IV, 120, Dr. zaglīgs puika A. XX, 925. zirgu puisis, zaglīgs, patura... labību pats LP. IV, 75. dzīvuojis ļuoti zaglīgs saimnieks VI, 159. nav sevišķas izšķirības starp..."zaglīgs" un... "zadzīgs" Etn. III,168. zaglīga guovs Nötk.

Avots: ME IV, 679, 680


zālīgs

zâlîgs (li. žolìngas "grasreich" ) Trik., L., = zâlaîns: zālīga pļava; "zur Medizin nutzend" St.

Avots: ME IV, 698


žaustelīgs

žaustelîgs, unartig, ausgelassen: kur tu cēlies tik žaustelīgs? tu gribi vienmē̦r žaustīties Vīt.

Avots: ME IV, 792




žēlīgs

žẽlîgs, ‡

2) "bãlgans" Kand.: žẽlīga drēbe. drēbe izskatās žēlīgi.

Avots: EH II, 819


žēlīgs

žẽlîgs, gnädig, barmherzig, gütig, mitleidig U.; kläglich; bemitleidenswert: žēlīgais dievs Kaudz. M. 12. viņš skatījies tik žēlīgi! LP. VII, 243. tas vie˙nādi žēlīgi tuo uzlūkuojis RKr. VIII, 3. kuo, puisīti, tu uz mani tik žēlīgi raudzījies? BW. 10055. tev žēlīga valuodiņa 17506 (ähnlich: 13689). tev žēlīgi runājuot 17506, 4. žēlīga (klägliche) balss Golg. šis cilvē̦ks izskatās ļuoti žēlīgs Frauenb. putns vaimanāja... žēlīgi JK. V, 86. aitas blēja žēlīgi Fallijs Dižlatv. 5. lūgties vēl žēlīgāki LP. I, 133. procesiju pavadīja... ar žēlīgu maršu Latgalits 1922, 1. mīļā, žēlīgā! meine Liebe und Gütige! (höfliche Anrede einer Frau) St.

Avots: ME IV, 806


zellīgs

zellîgs "?": zellîgs vecis Latv.

Avots: ME IV, 704


žerbelīgs

žerbelîgs, das Wesen eines žerbelis 2 habend A. - Laitzen (mit èr 2 ), Schwanb. (mit er̂ ).

Avots: ME IV, 804



zēvelīgs

zẽvelîgs,

1) schweflig:
z˙gaiss Dünsb. 9;

2) hitzig, zornig
Frauenb.

Avots: ME IV, 715


zibelīgs

zibelîgs, sich oft und schnell hin und her bewegend Bauske: z. puika.

Avots: ME IV, 715


žibelīgs

žibelîgs, = zibelîgs: es jau gan e̦smu itin žibelIga Kleinb. St. 51; "vorschnell; wankelmütig, unbeständig" Nötk.

Avots: ME IV, 808


zobgalīgs

zùobgalîgs, spöttisch, spöttelnd: zuobgalīgas piezīmes Latvju tauta XI, 1, 58. zuobgaligi sacīt Kaudz. M. 43.

Avots: ME IV, 756

Šķirkļa skaidrojumā (2180)

abpusīgs

abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1


ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


aču

aču, Interjektion: aču, aču, viču, viču, ciemam četras līgaviņas! RKr. XIX, 144 (aus N. - Bartau).

Avots: EH I, 3


adināt

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3


agriena

agriena, ‡

2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.

Avots: EH I, 4


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aica

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aile

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13


aisa

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizbaidīt

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18


aizbailes

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca māsas palīgā.

Avots: ME I, 18


aizbrauciens

àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11


aizčerkstēt

àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15


aizčivināt

àizčivinât,

1) zwitschernd, piepend sich entfernen:
bezdelīga aizčivina (fliegt zwitschernd fort) Bauske, Lubn., Sessw., Trik. u. a. zilīte... aizčivina tālāk Janš. Bandavā I, 237;

2) vollzwitschern, -piepen:
cāļi tâ čivināja, ka aizčivināja ausis Bauske, Lems.;

3) fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15, 16


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgavilēt

àizgavilêt, mit Jubeln sich entfernen: līguotāji tâ ir aizgavilēja Oknist. Refl. -tiês: auch Spr.

Avots: EH I, 23


aizgrābsma

àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizkabināt

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28


aizkaimiņš

àizkaimiņš "?"; mūsu aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28


aizkājot

àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30



aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizpuķot

àizpuķuôt, sich mit Reif (Eisblumen) beziehen machen: visas rūtis aizpuķuotas Janš. Līgava II 335.

Avots: EH I, 44


aizpukstēties

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45


aizrepēt

àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45


aizsiens

àizsiens, ein Bündel: uz... ruokas bija tai uzmaukts neliels aizsiens, kuŗā bija iesējusies... drēbes Janš. Mežv. ļ. II, 151 (instr. s. aizsienu Janš. Līgava II, 360).

Avots: EH I, 47, 48


aizskurbt

àizskurbt, ein wenig bedüselt (berauscht) werden: līguotājiem aizskurbušas galvas.

Avots: EH I, 48


aizspīdēt

àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.

Avots: ME I, 51


aizspurgt

àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51


aizstaigāt

àizstaĩgât, intr., freqn., hinzugehen pflegen: tē̦vs vai māte aizstaigāja pie līgaviņas ve̦cākiem BW. III, 1, 42.

Avots: ME I, 52


aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52


aizsvilināt

àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54


aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56


aiztraukt

àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


alksniens

àlksniens: auch Grob. (mit alˆ 2 ), Janš. Līgava II, 174.

Avots: EH I, 68


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amlīt

am̃plît: neamplī . . . niekus! Janš. Līgava I, 500 (ähnlich Mežv. ļ. II, 33).

Avots: EH I, 69


apakšpēle

apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71


apakšsvārki

apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks 2 in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71


apaļisks

apaļisks (unter apalisks): apaļiskā ķeķē Janš. Līgava II, 102.

Avots: EH I, 71


apbeigas

apbeigas, die Beendigung Mesoten, Oknist: uz (kāda darba) apbeigām atnāca palīgi.

Avots: EH I, 73


apbērot

apbēŗuôt Janš. Bandavā II, 394, (mit ê 2 ) Sassm., = apbērêt. Subst. apbēŗuôšana Janš. Līgava I, 244.

Avots: EH I, 73


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76


apdejot

apdejuôt, um etwas herumtanzen: apdejuoja ar līgavu . . . pagalmam apkārt Janš. Bandavā II, 144 (ähnlich Latvis No 2614).

Avots: EH I, 77


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdzejot

apdzejuôt, tr., besingen (vom Dichter): savu līgaviņu *.

Avots: ME I, 83


apdzirdēt

apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgultnis

apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ 2 ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85


apiņots

apiņuôts (unter apīņuôts): nuo stiprā apiņuotā alus Janš. Līgava I, 16.

Avots: EH I, 86


apjādīt

apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87


apjukt

I apjukt, ‡

2) a. kam apkārt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam apkārt kâ bites Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH I, 88



apkārtceļš

apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


apkrupt

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94


aplūkot

aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.

Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]

Avots: ME I, 103


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


apmīļot

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, kā vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108


apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133



appušķot

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112


apradi

apradi: auch Frauenb.; apradu meitas Janš. Līgava I, 154. Anscheinend auch ein Singular: meklēju savu apradu (oder zuaprada?) Viļumu Janš. Dzimtene II, 930.

Avots: EH I, 107


apriebināt

apriêbinât Aps., verleiden (tr.), widerwärtig machen, verekeln: tâ varējis tavās acīs sevi a. Janš. Līgava I, 204. a. kam skuolu, lasīšanu, ēdienu Schwanb. a. (= apšķebinât) kam dūšu KatrE.

Avots: EH I, 109


apriks

apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.

Avots: EH I, 109


aprist

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst 2 Stenden): man aprisa kāja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109


apruna

apruna: tā nav nekāda apruna, bet taisnība Kand. dzirdē̦tu paļu un aprunu pastāstīšanu pašai aprunātai Janš. Līgava I, 461.

Avots: EH I, 110


apsauciens

apsàuciêns, der Verweis: bē̦rnu apsaucienu suņu pagāni [= suņi] neklausa Janš. Līgava I, 402.

Avots: EH I, 111


apsist

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;


5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;


6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112


apskāviens

apskâviêns, die Umarmung: atsvabinājies nuo tē̦va... apskāviena Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 113


apsmirst

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115


apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128


apstaigāt

apstaĩgât,

1) herumgehen:
saimnieks apstaigājis ap māju LP. VII, 311;

2) tr., umwandeln, herumgehend sich ansehen:
apstaigāt un aplīguot druvas JK.; laukus RKr. VIII, 39.

Avots: ME I, 125


apstāja

apstāja (unter apstâji): bez apstājas auch Festen und Janš. Līgava I, 430.

Avots: EH I, 116


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


apstrādāt

apstràdât, tr.,

1) bearbeiten:
laukus, zemi; bearbeiten, verprügeln, mit dem Zusatz: zilu, me̦lnu. Refl. -tiês, seine Arbeiten beendigen: tu esi apstrādājies MWM. VII, 133. apstràdãjums, die Bearbeitung: zalkša līgavas vielas apstrādājums A. III, 569.

Avots: ME I, 127


apšūdināt

apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120


apšūt

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120


apteikt

aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).

Avots: EH I, 121


aptrūkt

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131


aptuviene

aptuviene: auch Janš. Līgava I, 496; II, 159, Mežv. ļ. Il, 278.

Avots: EH I, 123


apvennēt

apvennêt, umwenden; verändern: tad tālab Jūlīte tagad tāda kâ apve̦nnē̦ta, pa˙visam citāda Janš. Līgava II, 326.

Avots: EH I, 125, 126


apvirst

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126


apziņa

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137


apzināt

apzinât, ‡

2) erfahren,
uzzinât: apzinājuši par... pagasta sarīkuošanu Janš. Līgava l, 376. apzinājuši, ka... Janš. Atpūta № 382, S. 4 (ähnlich N‡ 377, S. 6). ‡ Subst. apzinâtãjs, = pãrzinâtãjs: Jūs e̦sat tā īsta apzinātaja un apteicēja ... pa visu nuo vadu Janš. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 127


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


āruma

âruma ūdeņi, das Wasser, das zur Regenzeit od. während des Tauwetters von Feldern fliesst JKaln.: smelt nuo āruma ūdeņiem Līg.

Avots: ME I, 244


ārup

ârup: prieks . . . lauztin laužas ārup Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 195


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


ašķagals

‡ *ašķagals, in der verbind. ašķagala līgaviņa BW. 22018, 1, von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132


ašķugals

‡ *ašķugals, in der Verbind. ašķugala (ašķugalu. 22018, 1 var.) līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).

Avots: EH I, 132


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146


ataudas

ataudas, = ataûdi 1 (?): kam (scil.: nātna aude̦klam) ataudās (zu korrigieren in atauduos?) bija tikai pakulu dzijas Janš. Līgava I, 428.

Avots: EH I, 133


atauŗāt

ataũŗât, durch Geheul (lautes Weinen) jem. herkommen machen: viņš vēl ataurās kādu nuo kalna šurp Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 133


atblāzmot

atblāzmuôt, widerscheinen: (dīķis) atblāzmuoja sarkans kâ asinis Ezeriņš Leijerk. II, 182. sejā, kas atblāzmuoja vakara dzieznā A. Brigadere Daugava I, 303. Refl. -tiês: auch Janš. Līgava II, 22.

Avots: EH I, 135


atbrīvot

atbrĩvuôt befreien: atbrīvuodams sev svabadu eju uz durvīm Janš. Līgava I, 409. Refl. -tiês, sich befreien.

Avots: EH I, 136


atbučot

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136


atcelt

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152


atcērtāt

atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nemākulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137


atderināt

atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138


atdoša

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155



atganīt

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158


atgodēt

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit 2 ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143


atjemt

atjemt, ‡

4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,

2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdamās Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃);

5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 144


atjokot

atjuõkuôt, Refl. -tiês: palikt nuopietnai, vai kaut kâ a. Janš. Līgava II, 235.

Avots: EH I, 145


atkaru

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146


atķepurot

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151


atkult

atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês,

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151


atlādēt

atlâdêt: durch Fluchen wegschaffen: paši viens uotru atladējuši pie deviņiem juodiem uz visu mūžu Janš. Līgava I, 58.

Avots: EH I, 153


atlaidelēties

atlaidelêtiês, hin und her fliegend herannahen Bauske: bezdelīgas atlaidelējās līdz mums.

Avots: EH I, 152


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlasas

atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.

Avots: ME I, 172


atliedēt

atliêdẽt, (vom Regen) aufweichen machen: lietus ceļu atliedējis mīkstu un dubļainu Janš. Līgava I, 9.

Avots: EH I, 154


atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173


atlīt

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;


3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154


atlūkoties

atlũkuôtiês,

1) zur Genüge hinschauen auf:
viņa nevar tanī a. vien Janš. Līgava II, 245;

2) zurückschauen
Bauske u. a.: a. atpakaļ.

Avots: EH I, 154


atmost

atmuôst, gew. refl. atmuôstiês, intr., inch., erwachen: liec mums arī atdzimt un atmuost Līg. strazds atmuožas kā nuo miega LP. V, 173.

Avots: ME I, 179


atmugure

atmugure,

1) die Rücklehne, Lehne
Bers.: uz krē̦sla atmuguri Janš. Mežv. ļ. I, 288 (ähnlich Līgava I, 20). lieluo atmugures krē̦slu (Lehnstuhl) Bandavā II, 223. sēdekļa atmugure kamanām I, 265 (ähnlich II, 233);

2) die Stelle hinter dem Rücken
Siuxt n. Fil. mat. 66: paņamu nuo atmugures nuost spanni ar ūde̦nu.

Avots: EH I, 156


atnāciens

atnāciêns, = atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157


atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180


ators

atuors: auch BW. 32886, 1, Janš. Līgava I, 333, Prl. n. FBR. VI, 84, Heidenfeld (mit uô), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69 (mit ùo 2 ), A. Laitzen, Geistershof, Grosdohn, Kalz., Kussen, Laubern, Laud., Lös., Lubn., Neugut, Ogershof, Saikava, Wallhof und Višķi n. FBR. XII, 127; vgl. den Waldnamen Atuoriņi Lvv. II, 64 (Saucken).

Avots: EH I, 177


atpļaut

atpļaũt,

2) abmähen:
kad pļavas jau atpļautas Janš. Līgava I, 358; ‡

3) eine gewisse Zeitlang mähen
(perfektiv): atpļāve jās visu dienu Pas. IX, 467.

Avots: EH I, 159


atpriecāties

atpriêcâtiês, sich zur Genüge belustigen: kamē̦r viņš gar tevi atpriecājas Janš. Mežv. ļ. 11, 170 (ähnlich Līgava II, 274).

Avots: EH I, 159


atpūt

atpũt, abfaulen: nagi tai nav atpuvuši Janš. Līgava Il, 273.

Avots: EH I, 160


atraidīt

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160



atremt

atremt (li. atrem̃ti) Kur. Nehrung, (mit em̃) Dunika, Kal., Rutzau (auf)stützen: a. žuogu, a. sienas ar kuokiem Kal. atremis galvu ruokā (uz ruokas Dunika) Janš. Mežv. ļ. I, 83; Līgava II, 507. Refl. -tiês: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃): ar vienu e̦lkuoni atrēmās uz pliku grīdu Janš. Līgava I, 39.

Avots: EH I, 162


atsākt

atsâkt: visu tuo sirdīgi a. (wiederholen) un macīties cauri Janš. Līgava II, 402.

Avots: EH I, 164


atsargam

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163


atšķetināt

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201


atšķirgals

‡ *atšķirgals, in der Verbind. atšķirgala līgaviņa BW. 22018, 4 var., 7, von einer mindenvertigen Frau gesagt.

Avots: EH I, 174


atslēģot

atslẽģuôt slẽģus Janš. Līgava I, 22, die Fensterläden aufmachen.

Avots: EH I, 167


atspirgt

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195


atspulgt

atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170


atstipt

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock;

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171


atsvaidzināt

atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173


atsvešināt

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199


attapiens

attapiêns, = attapĩba: dievs devis ... Anniņai ... ātrāku attapienu Janš. Līgava I, 90.

Avots: EH I, 175


attapt

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês,

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175


atteikt

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês,

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175


atvadības

atvadĩbas das Abschiednehmen, der Abschiedsschmaus: dzē̦ruši uz pašām atvadībām Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 177


atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvaļā

atvaļā (loc. s.), = vaļā 1 (?): svētdien var vienu, uotru zirgu dabūt a. Janš. Līgava I, 497.

Avots: EH I, 178


atvāržas

II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179


atvažot

atvažuôt, ‡

2) tr., herführen:
es tev būšu a. (Var.: atvedīšu).., līgaviņu BW. 16138 var.

Avots: EH I, 179


atvēdināt

atvẽdinât (li. atvėdìnti): zãles tveici un karstumu nespēja a. ... atvē̦rtās... vējrūtis Līg. J. Burtnieks 1934, S. 514.

Avots: EH I, 180


atvest

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209


atvija

atvija "?": viņa ... visu, kuo ... dzirdējuse, pruot... izpuškuot un tad laiž tālāk ar visādām uzvijām un atvijām Janš. Mežv. ļ. I, 263. stāstīja tās ar uzviju un atviju Līgava I, 461.

Avots: EH I, 180


atžagars

atžagars "?": Pustēvine ir tik˙pat kâ a., visur viņai ķeŗas un duŗas Janš. Dzimtene III 2 , 188, kadeģa atžagars Līgava II, 140.

Avots: EH I, 183


aucene

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183


audināt

aûdinât, fact. zu aûst, also weben lassen: gaŗus dvieļus audināju, šķituos tālu nuolīguot BW. 22402. Wird aber im VL. sehr oft für aûst "weben" gebraucht: vēver(i)s kre̦klus audināja BW. 9631; 3096; 5723; 11526; so kann auch BW. 22402 gefasst werden.

Kļūdu labojums:
3096 = 12335, 2
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215


audzēknis

aûdzêknis,

1): auch Auleja (aûdzèknis 2 ), Linden (aûdzeknis): paje̦m vienu puiškinu, audzē par audzēkni Auleja. kalpiņš ņēma kalpuonīti, audzeknītis audzeknīti BW. 11894 (ähnlich: 20971);

2): dižajā audzēknī Janš. Līgava I, 165. jaunajā audzēknī 184.

Avots: EH I, 184


audzēt

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216


augs

* augs (vgl. li. áugas "älter"; zu aûgt), wie augošs zur Bezeichnung einer unterbrochenen Zeitdauer gebraucht, - ganz: auga nedēļa, - un te nu dzīvuo, eine ganze Woche ist bereits vergangen, und du lebst hier A. XII, 654. visu cauru, augu nakti, die ganze Nacht. sešas augas nedēļas, sechs volle Wochen Ar. tas dzivuo augu dienu LP. IV, 79; ve̦se̦lu, augu nakti A. XII, 733; visu augu mūžu JK. V, 5. kā bitīte nuolīguoja šādu augu vasariņu BW. 343. šuo auguo (Var.: gaŗuo) vasariņu 33118, 1. Instr. Pl.: juo augām dienām tas bez darba A. XIII, 209; XVI, 947; Apsk. I, 213; augām naktīm A. XX, 251. Aus der Volkssprache mir nur der Akk. bekannt.

Avots: ME I, 217


augšlēkām

aûgšlē̦kām, Adv., Instr. Pl., mit hohen Sprüngen, schnell: zaķis aizgājis augšlē̦kām LP. VI, 264. šī nu tīri augšlē̦kām dej vien LP. V, 364. bailīgais augšlē̦kām vien aizgājis LP. IV, 206. aizskrēja augšlē̦ku lē̦kām Burtn.

Avots: ME I, 219


aukle

aũkle (li. áuklė), aũklis, n. U. auch aũkla, Kinderwärterin: viņa tuo audzinājuse bez kāda īpaša bē̦rnu aukļa Kronw. Zu li. aukúoti "auf den Armen schaukeln". So auch Bezzenberger BB. XXIII, 295 f., der auch li. ukuotis "līguoties" heranzieht. Dagegen Schleicher Lit. Leseb. 258, Joh. Schmidt KZ. XXV, 29 und Būga Šviet darbas 1921, № 7 - 8, S. 137 setzen ein * augklē voraus. Aber aũklêt ist doch nicht aûdzinât, und man kann nicht gut aũkle von li. aukúoti trennen. Mit diesem verbindet Būga РФВ. LXVI, 232 f. noch li. ūkáuti "piastować" und le. ucinât od. ucīt "(Kinder) auf Händen und Füssen dämmeln". Dazu auch ucītis "Wiege" in Borchow.]

Avots: ME I, 221, 222


aukst

aukst, Adv., kalt: tad aukst nebūs Janš. Līgava I, 33.

Avots: EH I, 186


aumaļīgs

aũmaļîgs: pēc... jumta aumaļīgās nuosvilšanas Janš. Līgava 1, 125.

Avots: EH I, 187


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


aurinieks

auŗinieks, wer zu heulen pflegt: viņš vēl atauŗās kādu nuo kalna šurp, vai tu, a., nebūsi reiz klusu! Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 188


auru

auŗu kalniņš, ein offener Platz zum Jodeln Janš. Līgava I, 438.

Avots: EH I, 188


aušulis

aũšulis: fem. aušule, eine Ausgelassene: aušules un neprātnieces dzīve Janš. Līgava I, 400.

Avots: EH I, 189


auteļi

aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.

Avots: EH I, 189


aždagales

‡ *aždagales od. *aždagaļi, in der Verbind. aždagaļu līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt. Vgl. astgals 3.

Avots: EH I, 191


bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270


badakāsība

badakàsĩba, die Gierigkeit, Unersättlichkeit: citi šādu viņa mantkārību dēvē par badakāsību Janš. Līgava II, 276.

Avots: EH I, 197


badeklis

badeklis, ‡

4) etwas Scharfes, woran man sich wund stossen kann:
kur ne bija ne˙kādu badekļu Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197


badgalis

badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197


bailestība

baîlestĩba: bailestībā (aus Furcht) saduomājis nuogādāt ... Janš. Līgava II, 212 (ähnlich 140).

Avots: EH I, 199


bails

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251


bajārs

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252


bālot

bāluôt, = baluôt 2: kauliņi bāluo nezin kur Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 9. Refl. -tiês, fahl scheinen: luoga ... bāluojās pe̦lē̦ka gaisma Janš. Līgava 1, 38.

Avots: EH I, 208


balsnējs

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


baltacis

balˆtacis,

1) wer ein weisses Gesicht hat;
baltactiņu līgaviņa, die Braut mit dam zarten, weissen Gesicht BW. 17115, 1;

2) taube Hanfsamen:
šuogad kaņepēs daudz baltaču.

Avots: ME I, 256


balva

I bal˜va: mit al˜ Dunika, OB.; in der Verbindung viena b., = viena alga, gleichviel: tas man viena b. Janš. Līgava II, 392 (ähnlich I, 73).

Avots: EH I, 203


banddzēris

banddzēris Jans. Līgava I, 163, wer seine bandas 1 zu vertrinken pflegt.

Avots: EH I, 204


bārzda

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr 2 ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210


baudīt

bàudît: mit auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206


baudžuve

baudžuve, =baũģuve (?): visa b. duosies uz priekšu Janš. Bandava II, 93. kad visas trīs e̦sam ... kuopā, tad vienā baudžuvē vien ejam 97. pārskatīdams visu baudžuvi Mežv. ļ. II. 355. visa gaŗā b. Līgava I, 314.

Avots: EH I, 206, 207


baurāt

baũŗât (unter baũŗuôt): bauŗā kâ dižais vērsis Janš. Līgava I, 246.

Avots: EH I, 207


bēdziens

bêdziens, die (abgeschlossene) Flucht: b. labi izdevies Janš. Līgava II, 315 (ähnlich Mežv. ļ. II, 226 und 342).

Avots: EH I, 215, 216


bēgaļāt

bē̦gaļāt, hin und her fliehen, um sich zu verstecken: līgava bē̦gaļāja kur nekur pruojām RKr. XVI, 100.

Avots: ME I, 289


beidzmiskis

beîdzamiskis 2 Grobin, Adv., = galīgi, vollständig: sievas visu izpirka, beidzamiskis.

Avots: EH I, 211


bembere

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55);

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.;

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212


ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


bēniņģis

bẽniņ̃ģis (unter bẽniņš): auch Pas. VIII, 91, Dunika, Iw.; (plur. t.) bēniņģi Janš. Līgava I, 33: gaiļi dzied bēniņģuos BWp. 383, 4.

Avots: EH I, 216


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282



bezdelnieks

bezdelnieks, für bezdelīga Selg. n. Etn. III, 161 und Sassm.

Avots: ME I, 282



bezkaunīgs

bezkàunîgs, unverschämt, unanständig, zotig; Sprw.: bailīgs kā zaķis, bezkaunīgs kā kaķis. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76.

Avots: ME I, 284



bezsaules

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286


bicainīte

bicainĩte Kosename für ein Schaf: līgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II 2 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217


bildināt

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296


bimba

II bimba,

1) (mit im̃ Dunika): turpināja Kažis savu bimbu Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 219


birzoklējs

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300


bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301


blaizīt

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308


blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309


bļauka

bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.

Avots: ME I, 319


bļaustīgs

bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233


bļaut

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233


blēņdaris

blḕņdaris: auch Janš. Bandavā I, 293, Līgava II, 185.

Avots: EH I, 229



bļodlaizis

bļuõdlaizis Janš. Līgava II, 203, ein Schüssellecker, Schmarotzer.

Avots: EH I, 234


blorstiķis

blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ 2 ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231


brāķelis

brāķelis, brāķeris, der Tadler: pašam meitu brāķeļam (Var.: brāķeŗam) nav raže̦nas līgaviņas BW. 21318, 11 [Aus mnd. wraken.]

Avots: ME I, 327


brākmanis

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327


brālaitene

brãlaitene: auch Janš. Mežv. ļ. II, 423, Līgava I, 461.

Avots: EH I, 239


brālene

brãlene,

1) (Brudersweib)
auch Dobl. n. BielU., Siuxt;

2) "?": brālē̦ns ... atnācis apsērst savu brāleni Janš. Līgava II, 353.

Avots: EH I, 239


brālis

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239


brammanība

bram̃manība: kruogu brammanībai Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 237


brašulis

brašulis, ein flotter (?) Mann, ein Stutzer (?): b. bija tik ieduomīgs, ka... Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 238


brauks

braũks, braũkš li. (braukšt), Interj. zur Bezeichnung des beim Brechen oder Fallen oder beim Schliessne der Tür, des Fensters usw. estehenden dumpfen Schalles: krita pa baļķiem briuks un brauks Dünsb. braukš! duvis aizdarās Līg.

Avots: ME I, 325


brāziens

brâziens: brāziens Siuxt, brāziens Strods Par. vōrdn. 61: lai man ... neuzbrūk kāds brāziens Janš. Līgava 95. cimdi dabūja brazienu (wurd stark mitgenommen) Segew.

Avots: EH I, 240


briest

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338


brīsniņš

brīsniņš (unter brîsnis 2 ): brīsniņu pastāvējis uz vietas Janš. Līgava II, 67. šī saulīte brīsniņam, viņa saule mūžiņam BW. 27759, 1 var.

Avots: EH I, 242


britns

britns Warkl., = brikns; "bailīgs".

Avots: EH I, 242


brīvība

brĩvība,

2): tas brīvības (Var.: vaļiņas) vien neva, dieveŗam māršu rāt BW. 23792 var. kaut man bij[u]se tā b., līdzi vest līgaviņu 32061, 2.

Avots: EH I, 243


brosls

bruôsls: auch Golg., (mit ùo 2 ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.

Avots: EH I, 247



! Interj.,

1) zur Nachahmung des Rindergebrülles:
puikas sāk tik nežēlīgi bauruot: bū, mū! MWM. VIII, 246;

2) ne bū, ne bē, gar nichts:
nezinu ne bū, ne bē̦. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 357


buč

buč! Interj.,

1) beim Vertreiben: buč par kalnu, līgaviņa BW. 26893. buč, aitiņ BW. 26142;

2) Zuruf den Kindern, wenn sie fallen od. gefallen sind:
buč - pakrita.

Avots: ME I, 344


budāt

budât, wach sein Janš. Līgava I, 47; bei einem Toten wachen Mežv. ļ. II, 158.

Avots: EH I, 249


buldurīgs

bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251


burvesti

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355


burzguļot

burzguļuôt (unter burzgulêt): ūdeņi, brāzdamies pār ķērkšļiem, krāc un burzguļuo Janš. Līgava II, 9.

Avots: EH I, 256


burzulis

I burzulis: kad bija tie bur̂zuļ[a] 2 laiki (unruhige, Kriegs-, Revolutionszeiten), tad gan bija bailīgi Strasden.

Avots: EH I, 256


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


cacans

cacans "?": milzīgi vēži, visi kâ cacani vien! Janš. Mežv. ļ. II, 239 (ähnüch Līgava II, 141).

Avots: EH I, 259


čāčiņš

čāčiņš Stenden, = čâčiņa (unter čāča I); kas šis par dūšīgu! ve̦cs čāčiņš ("?") Janš. Līgava II, 340 (älmhch 275).

Avots: EH I, 287


čāčis

čāčis,

1): auch Grob., in Frauenb. mit â; ein nicht rechtzeitig begreifender Mensch
(mit â 2 ) NB.: ve̦cs č. Janš. Līgava I, 29;

3) die Kartoffel
(in der Kindersprache) NB. (mit ā).

Avots: EH I, 287


čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401


čalīt

čalît,

1): auch Dunika, Kal.; ‡

2) = čaluôt Bartau: smiedamās un čalīdamas Janš. Līgava II, 155.

Avots: EH I, 284


čaukstains

čaukstains, raschelnd: pa čaukstainām, čabuošām pē̦rnajām lapām Janš. Līgava II, 189.

Avots: EH I, 286


čavara

čavara Janš. Līgava I, 25, eine geschwatzige Person (?).

Avots: EH I, 286


čavarot

čavaruôt, = čavarît: kas ... jautri ap mani čaluosies un čavaruos Janš. Pag. pausm. 52 (ähnhch Līgava I, 25).

Avots: EH I, 286


celslauzis

ce̦lˆslaûzis, der Bahnbrecher: auglīga virziena ce̦lmlauzis. rakstu valuodas pirmais ce̦lmlauzis Plūd. Llv. II, 40.

Avots: ME I, 369


ceplinieks

ceplinieks: ceplenieka meitai Janš. Līgava I, 465.

Avots: EH I, 266


cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375


cerīgs

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375


četrrāpot

četrrāpuôt, auf allen Vieren kriechen Janš. Līg. I, 294.

Avots: EH I, 289


ciba

II ciba: auch Auleja, Kaltenbr., Memelshof, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: piena c. pavalgam BW. 28725. sviesta c. 29348. kaņep[ju] c. 1026. mākslīgi taisītu šņaucamas tabakas cibiņu Janš. Dzimtene II 2 , 324. kas tur tanīs skārda cibās III 2 , 229.

Avots: EH I, 269


ciekuržains

ciẽkuržains: ciekuržainām ... vietām Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 277


ciemiņš

cìemiņš,

2): auch AP., Dunika, Iw., Linden, Ruj., Salis, Salisb., Schlock;

3): der Nachbar
Gramsden, Grob., Kal., Wirgen: nuopircies ... mājas Lazdeniekiem ciemiņuos Janš. Bandavā I, 189. aicināt ciemiņus palīgā Dzimtene I 2 , 74. māte mani apsuolīja klātējam ciemiņam BW. 26551, 11.

Avots: EH I, 277


ciempuisis

cìempuĩsis od. cìema, cìemu puisis, ein junger Mann aus einem benachbarten Gesinde od. Dorfe, ein Junge als Gast: te jāja ciempuiši līgavu lūkuot BW. 12387. es saviem ciempuišiem mūžam laba nevēlēju VL.

Avots: ME I, 394


cienīt

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278


cilas

cilas,

1): auch AP., Kaltenbr., N: Peb., Ramkau, Warkl., (Sing. cila) Auleja, Zvirgzdine: paspē̦ruse kāju uz kādas augstākas cilas (gen. sing.) Janš. Līgava I, 449. cila "im Frühjahr unaufgepflügtes Ackerland"
Bērzgale. mūsiem vēl cila nav arta Zvirgzdine. tuo zemi, kas nebij rudenī aparta, sauc par cilām AP.; cilas "tīruma pirmās reizes uzaršana" Mar.; "ein mehrere Jahre hindurch unbebautes Feld" N.-Peb.: c. plêst;

2) "?": makuoņu c. (Klumpen?)
Janš. Bandavā I, 197.

Avots: EH I, 270


cimbole

III cimbuole, Bezeichnnng für eine Person: ja ganu, meitu jeb puisi līgstuot saimniece negrib duot tādu algu, kādu prasa, tad tādu saimnieci sauc par cim̃buõli NB. cībīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīslm? BW. piel. 2 27227,1.

Avots: EH I, 271


cimds

cìmds, dial. [auch bei Manz. Lettus] cimda, [Dem. (verächtl.) cim̃delis Līn.], der Handschuh: dūraini, pirkstaini, rakstaini cimdi. cimdus darināt, Handschuhe verfertigen; cimdus izduot, das Jawort geben L., St., U. Sprw.: kāda ruoka, tāds cimds. ar cimdiem kaķis peles neķeŗ. netiksi klāt ne ar ādas cimdiem, von einem Unnahbaren. viņi kâ cimds pie ruokas, von einem Schmeichler, von einem Aufdringlichen. kâ cimdiem taisīts, schlecht gemacht. tāds vīrs kâ cimds, von einem Knirps. līgstamie cimdi nennt man die Handschuhe, welche die Braut von der Traung anzieht RKr. XVI, 99; mirstami oder nāves c. habe ein Kind, welche bei der Geburt ganz weisse Hände hat, während der übrige Körper rot ist: kam tādi nāves cimdi ruokā, tas nav dzīvuotājs JK. VI, 30. [Etwa zu an. hamr "Hütte", ahd. hemidi "Hemd", got. gahamōn "sich bekleiden" u. a.; vgl. Thomsen Beröringer 187.]

Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt

Avots: ME I, 383


činkulis

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413


cīrīgs

cīrîgs, stattlich, stolz: tā ir cīrīga guovs [Siliņ], Tals.; [vgl. līgi].

Avots: ME I, 391


čirināt

čirinât, zwitschern: bezdelīga čirina Erlaa. [Vgl. čir.]

Avots: ME I, 414


čirkstināt

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. 2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415


cisas

cisas,

1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;

2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;

3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡

4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡

5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.

Avots: EH I, 275


cisas

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388


citkārt

citkā`rt, vormals, früher, sonst: raudzīsim tuo āriņu, kur citkārt līguojām.

Avots: ME I, 389


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


čivarēt

čivarêt, -ēju, [auch čiverêt], zwitschern: bezdelīga čivarē Rīg. Av.

Avots: ME I, 415


čivināt

čivinât, auch čivât BW. 12972, zwitschern, piepen: mazi putni (bezdelīga, strazds, zīle) čivina. Sprw.: čivina kâ strazds purvā. Auch von Menschen und Bäumen: meitene čivina kâ bezdelīga. vītuoliņi čivināja BW. 2827.

Avots: ME I, 415


cogans

cõgans: lielīgs kâ c. Rojen n. FBR. XIII, 69; ein böser, unverträglicher Mensch Dond.: kas ar tādu cōganu var kuopā sadzīvuot!

Avots: EH I, 279


čore

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore 2 Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427


čūčis

čũčis: ein Schwein, das nicht Alter als ein Jahr ist Frauenb.; ein Schwein Frauenb.; "= suķis" Schwarden: padzirdīja arī čūčus Janš. Mežv. ļ. II, 352. nuo aizgaldiem izrauj pa čūčim Līgava I, 351. č. kūp bļuodiņā BW. 28838.

Avots: EH I, 298


čuknas

čuknas "?": č. izcē̦lusi, skrien gaŗām Janš. Līgava II, 283 (ähnlich 325).

Avots: EH I, 294


čūkslis

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù 2 ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û 2 ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298


čukstēt

čukstêt, Refl. -tiês: iesākušas ... runāties un č. Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH I, 294


čunčināt

I čunčinât: auch NB. (mit un̂ 2 ), Schrunden, Janš. Līgava II, 307.

Avots: EH I, 295


čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421


čupra

čupra: iekrīt cits citam čuprās Janš. Līgava II, 329; grosses Haar Grenzhof.

Avots: EH I, 296


čūreniski

čūreniski: tas uz vietas č. sačupis dubļu skrīnī Janš. Līgava II, 320. č. nuokūleņuoja lejā I, 296 (ahnlich Mežv. ļ. II, 426).

Avots: EH I, 299


čurkstēt

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt 2 Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423


čurkstētājs

čurkstē̦tājs, f. -ja, der, die Rieselnde, Zwitschernde: bezdelīga čurkstē̦tāja,tā gaļiņas cepējiņa.

Avots: ME I, 423



čuža

I čuža,

1) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101;

2) ein träges Mädchen
(vgl. li. čiùžė dass.): pirmajam vedējam čužu veda līgaviņu; tam uotram, tam trešam kâ uguņa dzirkstelīte BW. 21860.

Kļūdu labojums:
ein träges Mädchen = ein ungeschicktes (träges) Frauenzimmer
pirmajam vedējam = pirmajam dēliņam

Avots: ME I, 424


čužas

I čužas: skuju atliekas un citas č. un meža gružus Janš. Līgava I, 113; "sagulē̦ti salmi" Linden; Späne, Rinden und andere Holzabfälle zum Brennen Pernigel, Sussikas; zerbröckeltes, spreuähnliches Stroh oder Heu, Hobelspäne und dergl. Lennew.

Avots: EH I, 297


daba

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427


daikts

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle");

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302


dailene

dailene: auch Janš. Līgava I, 54.

Avots: EH I, 302


dailināt

daĩlinât, ‡ Refl. -tiês, sich schön machen: ne˙kada lelle, kas ... darbdienā varē̦tu d. un dillināties cičiem acu priekša Janš. Bandavā II, 10 (ähnlich Mežv. ļ. II, 127 und Līgava II, 416).

Avots: EH I, 302


daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432


daiņāt

daiņât, -āju, daĩņuôt [" singen" Autz; li. dainiuoti Lit. Mit. II, 239, 243, V, 295], tanzen [?], singen (ein Volkslied): ziņģē tē̦vs, daiņā (Var.: daiņuo, dancuo) māte, man ve̦zdami līgaviņu BW. 1033; [daĩņuôt Bl., kreischen, lustig sein [Nigr.], Oberl. n. U., singen Borchow.]

Avots: ME I, 432


dakainis

‡ *dakainis "?": rudzus kuļ ar spriguļiem, bet vasarāju ar dakaini vien Janš. Mežv. ļ. I, 19. nuosedās uz dakaiņa galu II, 305. iejūdzis četri zirgi katru savā dakainī Līgava I, 267.

Avots: EH I, 303


dakāt

dakât,

1) "?": sāk (labībns) metienu d. (ar dakaini) Janš. Līgava I, 267;

2) "mit einem Holzstück (Wäsche im Kessel) quetschen, drücken"
Bauske. Refl. -tiês, unruhig hin und her treten Schnehpeln, Wandsen: zirgs dakājas, ar mušām kaudamies.

Avots: EH I, 303


dalba

dal˜ba,

3): "sitamais kuoks" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617;

7): cilā ... dalbiņu Janš. Līgava II, 398.

Avots: EH I, 304


danākt

danãkt,

1): danāc nu man palīgā! Friedrichshof bei Ronneb. danāk rudens Sonnaxt;

2): auch Auleja.

Avots: EH I, 306


dandariski

dandariski,

1): d. nuokūleņuoja pa... kāptuvēm zemē Janš. Līgava I, 510;

2) "?": d. vien luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 306


danga

I danga,

1): auch (mit ) Ramkau, (mit àn 2 ) Kokn., Stockm.; eine Grube, Gruft (mit àn 2 ) Sonnaxt; Demin. dandziņa, eine zertretene Stelle im Schnee
BielU.;

4): auch Kal. n. FBR. IX, 91, Alschw.,Grob. (mit añ); kumeļam staļļa dangu (Var.: stūri) BW. 19041 var. tumsiņa, dandziņa (Var.: kaktiņā) 27240 var. mēs ieņe̦mam klētī katrs savu dañgu Felixberg. viņs dzīvuo kalpu dañgā ebenda. slaucīji muižu dangas Janš. Līgava I, 281, lietus d. pilna mūkuoņiem Grobin; ‡

9) eine Niederung
BielU. Vgl. die Ortsnamen (die jedoch auch zu danga III und ‡ VI gehören können) Dañgas (Gesinde) Lvv. II, 119, Ģibdañga (Sumpf) 5, (Wälder) Valka-danga 155, Grimžu d. 156, (sonstige Flurnamen) Buku d. 7, Zĩles d. 18, Akmeņu d. 23, Dzeņu d. 148, Suņu d. 151, Dangas pļava 119, Miruoņu d. 154, Laču d. 154, Dangas 91 und 56.

Avots: EH I, 306


daņģināt

daņģinât, ‡ Refl. -tiês (mit aņ̃) Rutzau, = daņģinêt: daņģināšanās uz jaunu vietu Janš. Līgava II, 41 (ähnlich Dzimtene II 2 , 450 und III 2 163).

Avots: EH I, 307


darbokslis

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I 2 , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II 2 , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


darvene

dar̂vene, die Teertonne: Jāņus ielīguodami, darvenes dedzinādami Pūrs I, 110.

Avots: ME I, 442


daskriet

daskrìet, herbei-, hinzulaufen: lai šūpuoja, lai līguoja vēja māte, daskriedama BW. 8426. [daskrien zaļa līdeciņa, nuoraun viņas vainedziņu Sprogis 5. daskrējusi pie brāļa LP. VII, 1, 142.]

Avots: ME I, 442



dēlināt

II dēlinât "?": ieduomājusies viņu dažādi d. (narren, foppen?) Janš. Līgava II, 320. Subst. dēlinātājs ebenda 321. Zu dêlît 2 ?

Avots: EH I, 318


dēnēt

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "lē̦nām dilt, kalst" (mit è 2 ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319


denkts

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] 2 Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316


derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456


dergt

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457


dēsteklis

dēsteklis,

1) ein Steckling
Doblen: nelaulātu ļaužu dēstekļi (Kinder) Janš. Līgava II, 176;

2) der penis
Segew.

Avots: EH I, 319


dibēt

dibêt, dröhnen: zirgs skrien, ka zeme vien dib Sessw., [AP., Bers.]. pie būdiņas vārtiem dib R. Sk. II, 40; suoļu dibēšana Līguotnis.

Avots: ME I, 465



diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


diengalis

diengalis,

1): es, viens vienīgs ve̦cs d. Janš. Līgava II, 230 (ähnlich 262); ‡

2) ein Faulpelz
NB.

Avots: EH I, 327


dieveris

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris 2 Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484


dieviņš

dìeviņš,

2): die˙viņ (= labi), ka atnāci: būs palīgs Saikava;

4) der Spiegel (scherzweise)
Planhof u. a.

Avots: EH I, 328


dieviņš

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485


dievojs

dievuojs, herrlich, gut, geeignet: dievuojā brīdī Selb. n. Etn. IV, 62. dievuojam bāliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds nedievuojs, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, es dievuoja malējiņa 8062 var. [duod, dieviņ, dievuojam 32830 var. dievuojam līgaviņa, man tik vîžu pinumiņš 15861.]

Avots: ME I, 487


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dievvārds

dìevvā`rds od. dìeva vā`rds,

1) (in Beteuerungen) bei Gott:
nu˙dien, māte, kas dievvārds, es būšu kalpa līgaviņa BW. 6404;

2) Gotteswort, Gottesdienst:
dievvārdus nuoturēt, beigt. tu gan dievvārduos šuodien ne˙maz nebiji. citiem bija dievvārdiņi BW. 29452. pēc dievvārdiem, nach dem Gottesdienst; dievvārdu grāmata, ein geistliches Buch, ein Gebetbuch.

Kļūdu labojums:
2)Gotteswort = 2) dìevā`rdi, Gotteswort

Avots: ME I, 487


diez

dìez, diezi, diezin (aus dievs zin), Gott weiss: diez, kad tē̦vs pārnāks. dìezin dievs tuo dieniņu, kad es ņemšu līgaviņu BW. 11082.

Avots: ME I, 487


dīkt

II dīkt,

1) faulenzen
(in einem handschriftl. Vokabular);

2) "?": tās (mājas) nīkst un dīkst tukšas Janš. Mežv. ļ. II, 415. uguns... dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā Līgava II 241.

Avots: EH I, 325, 326


dillināt

dil˜linât, Refl. -tiês: d. vīram priekšā Janš. Līgava II, 416.

Avots: EH I, 320




dirbt

III dirbt prügeln: nāc še, lai tevi varu d. Janš. Dzimtene IV, 187. puišus teš un dirbj Līgava I, 340.

Avots: EH I, 321


divvārdu

divvā`rdu vīrs Janš. Līgava II, 491, ein doppelnamiger Mann.

Avots: EH I, 323


divzare

divzare: cilā divzari (zweizinkige) dalbiņu Janš. Līgava II, 398.

Avots: EH I, 324


dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474


diž laiva

dižlaĩva: dižlaivas jeb kuģus Janš. Līgava II, 169.

Avots: EH I, 324


dižmeta

dižmeta, eine erwachsene Dienstmagd auf dem Lande: salīgu par dižmeitu Sassm.

Avots: ME I, 475


dobrs

duobrs

1): duobrā balsī... duobrā skaņa Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH I, 349


došus

duošus, Adv. zur Verstärkung von duot: viņam d. atduotuo meiteni Janš. Līgava I, 330.

Avots: EH I, 350


dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536


drabenes

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328


drasēt

drasêt, -ēju, drasât, -āju, drasuôt,

1) jodeln, fröhlich sein
[auch drasâties Nauditen]: dziedât, drasēt. šķē̦pus mest Aus. I, 3. dze̦rdams alu, drasādams es dabūju līgaviņu BW. 589. ballēs drasēt Rīg. Av.;

[2) wichtig tun, hochmütig sein
(in dieser Bedeutung auch refl. -tiês) Wid. Aus dem Germanischen? vgl. etwa schwed. dial. drassa "faul sein, sich herumtreiben".]

Avots: ME I, 490


draugaļa

draugaļa (unter draugala); die Buhle: kuru jau ... turuoties par savu draugaļu Janš. Līgava I, 61.

Avots: EH I, 330


draugs

dràugs,

1): laulāts d. schon
LLD. II, 15 5 . kuŗa ,e̦suot ar grāfeni draugā (loc. s.: befreundet) Janš: Līgava II; 180. māsas ielaižas ar viņu draugā I, 379;

2): drauga saime "fremd Dienstvolk, was nicht eigene Kinder sind"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Volk"):

Avots: EH I, 330


draugs

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1

Avots: ME I, 492


draugulene

draûgulene 2 : die Buhlin Janš. Līgava II, 42, 91 u. a.

Avots: EH I, 330


draugulība

draugulĩba, die Buhlschaft: ne˙kā nebija manījuši nuo kādas draugulības Janš. Līgava II, 143.

Avots: EH I, 330


drāztīt

drāztît: auch (mit ã ) Salis,

1): drãztît ratiem ilksis Seyershof, drāza stīpas, kâ arī drāztīja un graizīja ar nazi dažādus daiktiņus un nieka lietiņas Janš. Līgava I, 166; ‡

2) "prügeln"
Zaravič.

Avots: EH I, 331


drēberis

drēberis,

1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;

2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?

Avots: ME I, 497


drukns

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503


druvīgs

druvîgs, furchtsam: druvīgi un bailīgi lūkuodamās A. VIII, 1, 270.

Avots: ME I, 506


dubra

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509


dudaidā

dudaidā! Interj. der Freude, des Entzückens: aisasā, dudaidā, brāļam skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 510


dudāris

dudāris "?": ja viņš tagad vēl nesapruotas, tad viņš ir īsts d. Janš. Dzimtene IV, 28 (auch Līgava I, 286).

Avots: EH I, 339


duidubenis

duidubenis: auch Blieden (mit ùI ), Amboten (mit ), Schrunden, Janš. Līgava I, 90; II, 19.

Avots: EH I, 339


dūka

V dũka "?": dūmu d., sprauzdamās cauri kuokiem un krūmiem, jau plũst nuo meža ārā un luokās pāri me̦lnajiem arumiem Janš. Līgava I. 112.

Avots: EH I, 346


dūksnains

dūksnains [Schujen], morastig, einschiessend: aiz dūksnaina purva līgava zvana Latv. [dūksnainā purviņā BW. 34622.]

Avots: ME I, 525


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. līgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dūle

dũle: auch (mit ù 2 ) Kaltenbr.; lāpas un dūles nebija sagatavuotas Janš. Līgava I, 380.

Avots: EH I, 347


duls

duls: "hellbraun" (von Pferden) Iw.; (be̦ku, ar) itin dulu virsu Janš. Līgava II, 438.

Avots: EH I, 341


duncens

duncens U., ein Lärmmacher, Händelmacher. Vielleicht identisch mit duncenis: vēlīgi man bāleliņi, ne tādi dunceņi (Var.: dusmaņi) kâ sveši ļaudis BW. 20910 [aus Zirau].

Avots: ME I, 515


dūrānes

dûrānes 2 (unter dùraini cimdi): mīkstas dūranes vai pirkstanes Janš. Līgava I, 67.

Avots: EH I, 348


duras

duŗas, = dures: saguvies kauluos d. Janš. Līgava I, 486.

Avots: EH I, 344


dūrēt

I dūrêt: ar uotru ruoku pa tuo sizdama un dūrē̦dama Janš. Līgava I, 356. bīstams dūrē̦tājs Mežv. ļ. II, 283.

Avots: EH I, 348


dūrot

‡ *dūŗuôt, = dūrêt, mit der Faust schlagen; Subst. dūŗuôšana, das Schlagen mit der Faust Janš. Līgava II, 376.

Avots: EH I, 348


durtene

dur̃tene,

1): auch Kabillen;

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344


dūšināt

dũšinât: grìež tuo (dē̦lu) kâ dzīvinādams un dūšinādams Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 349


dvīga

I drvîga 2 : viņš mani tâ aprunā; ka. es ne˙kur vai[r] nedabūju dvîga 2 Seyershof. duod man dvīdziņu (Ruhe) kādu nedēļu; tad es būšu ve̦se̦ls ebenda. nevar ne dvîgas 2 dabūt ("nevar ne˙kur glābtiês") Salisb: Cieba, ne˙kur neruod dvīgas Janš. Līgava I, 200.

Avots: EH I, 351


dzedrs

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539


dzeltns

[II dze̦ltns Fest., Lös. "stechend. dzēlīgs": dze̦ltnas nātres.]

Avots: ME I, 543


dzeltot

dze̦lˆtuôt [Warkh.] (li. geltúoti), intr., gelb werden: dze̦ltuo tīrumi Etn. II, 67. Auch refl.: kad dze̦ltuodamies druvu lauki līguo MWM. IX, 150.

Avots: ME I, 543


dzenola

dze̦nuola: padze̦nājam bē̦rzus, sē̦rmuokšļus, un tad ar dze̦nuolām nuospraužam ... griestus Janš. Dzimtene III 2 , 246 (ähnlich Līgava I, 220).

Avots: EH I, 355


dzērvene

dzẽrvene,

1) die Moos-, Kransbeere (vaccinium oxycoccus):
jau sarkana dzērvenīte, līgaviņa nezināma BW. 11408. tik˙pat kâ vilkam dzērveņu uoga, sagt man von einem, der etwas schnell aufisst Etn. II, 110;

2) ein Spiel
BW. V, 211.

Avots: ME I, 548


dzērvīte

dzẽrvīte,

1): auch Gr.-Roop; Karls., Ramkau, Seyershof; ‡

3) ein Teil; des Webstuhls
AP.: dz. ir apals kuoks; vienā galā ir pumpas un uotrā galā ir caurumiņš; lai, kad uzmauc paminas, var aizdzīt tapiņu priekšā. paminas ir samauktas dzērvīte;

4) plur. dzērvītes, ein Spiel, Reigen:
gāja gan dzērvītēs, gan citās ... ruotaļās Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 357


dzērvspalvju

dzẽrvspal˜vju (gen. pl.), kranichfarben: dz. ērzeļi Janš. Līgava I, 304.

Avots: EH I, 357


dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561


dziede

dziede, der Querbalken: līksti piesēja pie dziedes BW. I, S. 187 galvas dūrās dziedēs. zvaniņš ātri līguojās zem ve̦cas dziedes MWM. IX, 689. S. dzieds, dziedrs.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. I, S. 187

Avots: ME I, 561


dzievināt

dziêvinât 2 NB.,

1) arbeiten lassen:
saimnieks dikti dziêvina 2 ļaudis Dunika.;

2) "?": lustīgs mani uzaudzēja, vēlīgs mūžu dzievināja (Var.: kārsināja) RKr. XX, 61.

Avots: EH I, 364


dzīle

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle 2 Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle 2 um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556


dzindžēt

dzindžêt, = džindzêt, scheiten (?): sakāruši zirgiem kaklā zvārguļus un puodziņas, kâ arī piesējuši pie ilksīm pulksteņus, tie laiž rikšuos, tâ ka dzindž un skan vien Janš. Līgava I, 370,

Avots: EH I, 358


dzirkstināt

dzirkstinât, sprühen lassen (?): dzirkstina tādus asprātīgus juokus, ka katram jāsmejas

Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 359


dzirkstīt

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III 2 , 335.

Avots: EH I, 360


dzist

dzist, dziẽstu, dzisu. intr., auslöschen, verlöschen: uguns dzisa, nenuodzisa, jau blāzma dziest A. XX. 433. zvaigznes dziest, [miņas dziest L., die Spur od. Witterung verliert sich.] karsta vasaras diena smaidīdama dziest Līguotnis. klausuos skaņās dziestuošās. [Le. dzist nach Le. Gr. 33 und 588 für * dzest = li. gèsti; vgl. dzèst,]

Avots: ME I, 556


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


dzīvināt

dzîvinât: viņš nēe̦suot vēl miris; tas guļuot zārkā, un tuo ēdinuot un dzīvinuot ("?") viņa sieva Pas. IV, 95 (aus Serbigal). purina un griež tuo (= dē̦lu) kâ dzīvinādams (lebhafter machend), un dūšinādams Janš. Līgava II, 79. - Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdzîvinât.

Avots: EH I, 363




eidāties

eĩdãtiês: viņas svaidījās un eidājās ar šūpuli Janš. Līgava II, 187.

Avots: EH I, 367


eideniski

eideniski,

2): e. ("aši, strauji") skriet Viļāni; zirgi skrien èideniški 2 (im Galopp, kopfüber)
Linden in Kur1.;

3): tie riteniski, e. un čūreniski nuokūleņuoja lejā Janš. Līgava I, 296; eĩde-niski "rückwärts"
Wandsen; "rückwärts taumelnd" Sessw: ("mit eî").

Avots: EH I, 367


ēkatnis

ē̦katnis "?": strīdējās ar ē̦katni Repi Līg. Jēk. Daugava 1928, S. 1100.

Avots: EH I, 372




ellisks

el˜lisks, el˜lišķîgs, el˜lîgs, höllisch: ellīgs, [richtiger wohl: ellisks] truoksnis Vēr. II, 909. parādīties par vare̦nāku, ellīgāku MWM. VII, 224. es nevaru tā ellīgā vārda atminēties Laud., Bers. vārnu padebess ar ellisku ķērkšanu Vēr. II, 1288. ellišķīgs apsmiekls Mērn. laiki 64. brīnum ellīgs tēviņš, ein wie ein wildes Tier sich gebärdender, heftiger Mensch U. Adv. el˜lišķīgi, höllisch: ellišķi smiedamies Etn. II, 80.

Avots: ME I, 568


elpināt

el˜pinât, atmen lassen, machen: mākslīga elpināšana Konv. 1 428.

Avots: ME I, 568


ērmotīgs

ẽ̦rmuotîgs, = ērmīgs Blaum. Pie skala uguns 86. [Auch ē̦rmuôts: jau es biju pats ē̦rmuots, vēl ē̦rmuota līgaviņa BW. 22580, 4 var.]

Avots: ME I, 576


ērms

ẽ̦rms [Trik., Salis, ḕ̦rms 2 Lis., Bers., Kreuzb.],

1) = e̦r̃ms: Sprw. ē̦rms paliek ē̦rms, kauču ze̦lta drēbes nē̦sājis. un kādus ē̦rmus tu vēl nedzirdēsi MWM. X, 568;

2) Adj., wunderlich, merkwürdig [?]:
ē̦rma [kann der gen. s. zu ē̦rms 1 sein, worūber der dafür in den Varianten gegebene gen. pl. ē̦rmu pricht] līgaviņa BW. 22580, 4.

Avots: ME I, 576


ēža

êža,

2): auch Welonen;

3): tagad taisa êžas; lai zirgi ē̦damuo zemē neve̦lk Mahlup. lika tuo (ābuoliņu) ratu pakaļā plati izple̦stā aude̦kla ēža iekšā Janš. Līgava II, 21; "Krippe, Trog"
Līn., eine Raufe im Viehstall Dunika.

Avots: EH I, 374


ezerietis

ezerietis, = ezernieks: daugavieša meita biju, ezerieša līgaviņa BW. 22348.

Avots: EH I, 370


gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580


gāgāt

gãgât, - ãju [=slav. gagati "schnattern"], gãginât, gaginât, gaģinât Līg. [aus li. gagénti dass.?], intr., schnattern, schreien wie Gänse, Schwäne: zuosis gāgā Etn. II, 51. zuosē̦ns gāgināja LP. VI, 247. putni gagināja Stari I, 78. spē̦lē̦dami un gaģinādami pa silu skrēja gulbji un mežzuosis Vēr. II, 1035.

Avots: ME I, 616


gaida

gaida: ilgi būs, vēl g. Janš. Līgava II, 24. Plur. gàidas C., (mit ) Lieven-Bersen, Mesoten; (mit ài 2 ) Bers., Lubn., Saikava : dzīvuot gaidās.

Avots: EH I, 376


gaidības

gaĩdĩbas,

1): ķēniņiene ... bijusi gaidībās Pas. X, 332 (aus Serbigal). Cieba ... atruoduoties tagad gaidībās Janš. Līgava I, 461.

Avots: EH I, 376


gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586


gaišonis

gaišuonis "?": ievē̦lē̦ts par pagasta gaišuoni, baznīcā par mācītāja palīgu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 588


gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587


gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589


gājputns

gãjputns od. gãju putns, der Zugvogel: bezdelīgas ir gāju putni Konv. 2 357. gāju putni bariem duodas uz siltām zemēm Aps.

Avots: ME I, 616


galdelis

gal˜delis (unter galˆds): sadabūjusi kruogā nelielu galdeli Janš. Līgava II, 236.

Avots: EH I, 379


galokne

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595


galot

galuôt, Refl: -tiês,

1): auch ("rasen, spielen")
Gramsden: viņa ... galuojas ar kungu Janš. Līgava I, 26 (ähnlich II, 218, 397). meitenēm ... neatliks laika duomāt par jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem I, 34; ‡

2) zu Ende gehen:
diena jau galuojas Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 154); ‡

3) sich naeh etw. sehnen, etw. zu erlangen suchen
Wolmarshof: g. pēc mantas;

4) = galêtiês 3 (?): dienas ir naktis gājis ir galuojies jūsu darba Janš. Dzimtene III 2 , 157.

Avots: EH I, 381


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


gan

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599



gane

gane [li. ganė], fem. von gans, die Hirtin: cūku, guovu gane. man labāka cūku gane nekâ tava līgaviņa BW. 21257. dzilna mana guovu gane 2667. gane ganīja aitas LP. VI, 786.

Avots: ME I, 599


gaņģerītis

gaņģerītis "?": labajam puisīšam teju auga līgaviņa; kas jau kāds gaņģerīt[i]s, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var.

Avots: EH I, 383


ganīkla

ganīkla,

1): izlūdzuot kalpa te̦lē̦nam ganīklu Janš. Līgava II, 93;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 382


gans

gans;

1): cūku g. BW. 29083; kazu g. 29114, guovu g. 29351: ciema gani 747, 1: ganuos vadīdami 6652 var. man gani (die Hütung)
iekrīt pa Jāņiem AP.; ‡

2) Plur. gani, die Herde
Gr:-Buschh. n. FBR. XII, 79; ‡

3) "līgavas pūra vedējs" Kaltenbr.; ‡

4) aitu g., die Wachtel
Warkl.

Avots: EH I, 382


gantēties

gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383


gantīgs

gantîgs "?": nuoskatīdamās gantīgai skuķei pakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 198. ņemiet viņu gantīgi tē̦vuot! 348. gantīgas jātnieces II, 145. g. saimnieks 239 (ähnlich Līgava I, 68). gantīgi runāties Līgava II, 132.

Avots: EH I, 383


gants

II gants: auch (mit añ) Kegeln, Peb., Salis ("artig"); jauna, braša, ganta sieviete Janš. Mežv. ļ. I, 363 (ähnlich II, 132, 142, Līgava II, 87).Subst. gantums "?": par viņas de̦nktumu un gantumu ne˙vienam nebija šaubu Janš. Mežv. ļ. II, 386. gan tu manu gantumiņu dzīvuodams atradīsi VL. aus Setzen.

Avots: EH I, 383


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604




garzobis

gaŗzùobis: auch Sessw.; nom. pl. gaŗzuobi (zu gaŗzuobs?) Janš. Līgava II, 175.

Avots: EH I, 386


gatavs

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609


gaudiens

gaudiêns, Verbalabstraktum von gaut, das einmalige Geheul, die einmalige Wehklage: suņu gaudiens A. XII, 948. viņa raud tik klusi, ka katrs gaudiens nāk tik lē̦ni Līg.

Avots: ME I, 610


gauds

gauds [li. gaudùs "wehmütig"],

1) betrübend, herb:
nuo tautām gauds vārdiņš BW. 23831. duod dēliņš gaudu vārdu, duod dēliņa līgaviņa 1962;

2) bitter (von Tränen
im VL. sehr beliebt): apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529. es nebūtu raudājuse vienas gaudas (Var.: gaužas) asariņas BW. 3500. gauda (= ļuoti stipra) sāpe Schwanb.;

3) kläglich, jämmerlich, trautig:
man bij daudz gàudu 2 [Lis.] dziesmu, bet es gaudi nedziedāju BW. 17272, 1. gaudā balsī runāt. Mārīte runāja lē̦nā, saraustītā, gaudā valuodā Poruk III, 184;

4) leid, schmerzlich (synonym mit
žēl): nu man žē̦l, nu man gaud (Var.: gaudi, gauži) BW. 13713. Zu gaust.

Avots: ME I, 610


gāziens

gāziẽns,

2): dabūja... labu gāzienu Janš. Līgava II, 200, Ahs., Orellen, Siuxt. ik uz gāziera stāvs, nach jedem Hiebe schoss er senkrecht in die Höhe
BielU.

Avots: EH I, 390


ģēda

III ģē̦da "Haufen, Menge": visa ģē̦da atnāca nuo kaimiņiem; riekstu ģē̦da "Nusstraube" Annenburg n. Līg. J.]

Avots: ME I, 697


ģegot

II ģe̦guôt "?": pēc kāda tā nu pastāvīgi ģe̦guoja (verlangte, trachtete, sehnte sich?) Janš. Līgava I, 141. bērni ... bija vienumē̦r ģe̦guojuši: rītu ziemas svē̦tki! Tie, kas uz ūdens 36. kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģe̦guo Līgeva II, 275 (ähnlich 276). tâ iepatikusēs, ka nuo tās vien visu laiku ģe̦guojis, kukuojis Mežv. ļ. II, 42; "wiederholt sein Verlangen nach etwas äussern" Ruhental.

Avots: EH I, 425


ģelbēt

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695


glaudīt

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622


glaunīgs

glaũnîgs Janš. "glaudīgs, laipns": guodīga un mīlīga, kaunīga un glaunīga Janš. Dzimtene IV, 249. glaunīgā un glūnīgā runāšana Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 391


glaust

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. 2 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623


glēbt

glêbt [PS., Trik., Ruj.], - bju, - bu (li. [glė´bti "mit den Armen umfassen"], retten, schützen Drsth. Refl. -tiês, sich schützen, sich erwehren PS., Diez: nevar guodīgs cilvēks vairs glēbties. [glēbējs, der Retter: žēlīgs glēbējs, mīļais dievs! B. W. W. Zu glabât (s. dies), li. glèbỹs "ein Armvoll" und wohl auch ahd. klāftra "Klafter"; vgl. Fick; BB. II, 208 u. Wrtb. III 4 , 56.]

Avots: ME I, 626


glīzdens

[glīzde̦ns, klebig, weich: glīzde̦na (sakritusi) maize Dond. (hier mit ĩ), Schujen, Serben, Drobbusch, Ronneb. - gl. (mit blauem Ton gemischt od. verschleimt?) māls Līguotnis. Um Lindenhof sei gl. māls "trockener, aber weicher und biegsamer Lehm"; in Ronneb. angeblich: klebriger Lehm; in Laudohn: hellblauer Lehm; um Ruj. auch glīzde̦ns ("glatt, schüpfrig, vom Regen durchweicht") ceļš.]

Avots: ME I, 628


glīzdēt

[II glìzdêt PS., = blīgznêt I. Zu glids, glits.]

Avots: ME I, 628


gluži

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630


glūzis

glùzis 2 [Warkh.], eine Art Weide blīgzna [Wessen], Illuxt, Infl., Lubahn,

Avots: ME I, 631


gnauzīt

gnaũzît (unter gnaûzt 2 I): gnauza pirkstiņus Janš. Mežv. ļ. II, 32. kuo viņš tur ... tâ gumzīja un gnauzīja Līgava II, 133. es viņu ņemšu g. (scherzweise vom Unterricht) BielU. Zur Bed. vgl. auch sagnauzîtiês.

Avots: EH I, 396


goče

guoče Janš. Līgava II, 88, guõčis Grob., = guôča 2; guõčis Līn., ein Kalb.

Avots: EH I, 423


godēt

guodêt,

1): auch Lat. kat. (bei Günther Altle. Sprachd. I, 302), (mit ùo 2 ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, Sonnaxt; guodē tē̦vu ... māti! LLD. II, 24 16 . aizsūtījuse ziņu uz Ezerniekiem, ka tā viņu guodējuse (= izraudzījusies bēŗnam par krustmāti) Janš. Bandavā I, 25; ‡

4) ehrend nennen:
viņai patiks labāki, ja tâ vieņu guodēs Janš. Līgava I, 343. Refl. -tiês,

1): neduomā tu te g. ar viengabala kre̦klu! Janš. Mežv. ļ, II, 456; ‡

2) einander
guodêt.

Avots: EH I, 423


goļa

guõļa,

3): skaistas, raibas guoliņas Janš. Līgava II, 161.

Avots: EH I, 424


gošņele

guõšņele: auch Siuxt; maza g. Janš. Līgava II, 88.

Avots: EH I, 424


grāja

grãja [Ruj.], der Laut, ein leiser, dumpfer Schall : pē̦rkuona grājas Vēr. I, 219. taures mīlīgās grājas itin lē̦ni aizkāra manas ausis Etn. IV, 145 (aus Livl. [Wohl zu li. groju, r. грáю "krächze".]

Avots: ME I, 644


grantijs

grantijs, grandhaltig Saussen n. FBR. XIV, 71: g. lauks ir neauglīgs.

Avots: EH I, 398


graudāt

gràudât 2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399


graut

gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673


grauzds

gŗaũzds,

1): g. pē̦rkuons Janš. Līgava I, 180 (ähnlich 321);

2) "?": garuoza brangi gŗauzda, tâ ka ē̦duot kraukšķēt kraukšķēja Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH I, 414


grauzējs

graûzẽjs, einer, der nagt, der Nager: mana kaula grauzējiņš BW. 9128. līgaviņu, cukuriņa grauzējiņu 22598. āzīts, kuoka grauzējiņš 12779.

Avots: ME I, 640



gražīgs

gražîgs,

1) kapriziös, launisch, eigensinnig
Lös. n. Etn. III, 177 : lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs BW. I, 182. tē̦vs bija palicis gražīgs kâ mazs bē̦rns Vēr. II, 320. viņa runā gražīgi un spārdās ar kājiņām Latv. viņš sauc un labina gražīguo vēju A. XIV, 11. gražīga sirds R. Sk. II, 29 ; [

2) "lepnigs, aušīgs" Ruj. ;

3) "strādīgs, rūpīgs, veikls" Salisb., Naukschen].

Avots: ME I, 642


gražotājs

gražuôtãjs, fem. -ja, der (die) Launische, Kapriziöse : nu atvedu lielsiržam gražuotāju līgaviņu BW. 23189 ; 18609.

Avots: ME I, 642


grebt

grebt,

1): greba karuotes Janš. Līgava I, 166.

Avots: EH I, 402


grēcenieks

grèceniẽks, grècinieks, grècniẽks, f. -niẽce, der Sünder, die Sünderin : esi man grēciniekam žēlīgs! meita liela grēciniece (Var.: grēceniece) BW. 6842.

Avots: ME I, 652


gredzenots

gre̦dze̦nuôts, mit Ringen versehen: gre̦dze̦nuotuo ruoku Deglavs Rīga II, 1, 68. gre̦dze̦nuotās meitas Janš. Līgava I, 347.

Avots: EH I, 402


greilis

greilis, ein schiefer, krummer Mensch Sassm. : meitas mani greili sauca BW. 11308. tu būsi greiļa līgaviņa ibid. aunies kājas, māršas greile! 17997.

Avots: ME I, 647


gremot

gre̦muôt,

1) kauen, nagen, langsam essen :
daudz nuo mūsu brāļiem vēl gre̦muo sē̦nalas Kronw. āžam zuobi nuomizuši, blīgznas mizu gre̦muojuot BW. 15576, 2 ;

2) wiederkäuen :
visus luopus, kas gre̦muo, varat ēst III Mos. 11, 3. gre̦muojamā zâle, Dreiblatt (menyanthes trifoliata) RKr. II, 74 ;

3) fig., säumen
U. gre̦muôtāji, die Wiederkäuer. [Wohl zu gremzt "nagen", gramšļi 2 - 4, li. grémždu "schabe laut" u. a., s. Leskien Abl. 362 und Persson Beitr. 99 3 u. 466.]

Avots: ME I, 649


grēvelītis

grēvelītis "?": ej, puisīti, grēvelīti, ne es tava līgaviņa BW. 9326. [Reimwort zu kpēvelītis ; zu li. grė´velis "неряха"?]

Avots: ME I, 653


greznot

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651


grezot

gre̦zuôt,

1): kuo tu ... te gre̦zuo ar pā-tagu? Janš. Līgava II, 35 (ähnlich Mežv. ļ. II, 316 und 335).

Avots: EH I, 404


grības

II grĩbas,

1): grību (Var.: sēņu) zupu strībināja BW. 26413, 1 ;

2): ausij grību . . . atrāva Janš. Dzimtene II 2 359 (ähnlich Līgava 1, 104).

Avots: EH I, 406


gribulis

gribulis,

1): auch Bērzgale;

2): tuo tas dzeŗ; juo tam slāpst; ... kaklā tam iedīdis bezgalīgs g., un tuo tas nevar nuoslīcināt Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 405


gričāt

gričît, ‡

2) "?": rateņa spuoli ar pakulu ē̦rkuli kuo šuodien bija sākuse g. Janš. Līgava I, 432; "drehen"
Lieven-Bersen; liederlich spinnen Lemsal.

Avots: EH I, 405


grieziens

grieziens "?": izdarījuši labu griezienu (einen übermütigen Streich?) Janš. Līgava II, 179.

Avots: EH I, 409


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grīnīgs

I grīnîgs, ‡

2) neidisch, missgünstig, geizig
(mit ĩ ) Salis: viņš ir briesmīgi g. un neuzvēlīgs. petreļļa ir, bet viņš ir g. un dedzina skalus.

Avots: EH I, 406


grīns

I grîns 2 ,

1): auch Līvāni ("mit ī" ), Stenden;

2): auch Frauenb.; nejauka sieva, - tāda ar grīznu izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas mīlestības duomas Līgava I, 338. Aus *grīdns (vgl. grùods II)?

Avots: EH I, 406


grīzekls

grĩze̦kls (unter grīzeklis): turē̦tas aiz grīze̦kliem un šāve̦kliem Janš. Līgava 1, 317.

Avots: EH I, 407


grīzns

grîzns 2 ,

2) mürrisch
Dond.; tāda ar grīznu ("?") izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas ("?") mīlestības duomas Līgava I, 338. viņa tālab grīzna (böse, unwillig) nebūs 219.

Avots: EH I, 407


gropains

gruopains "?": pa zaļu mauru apaugušuo, vietām gruopainuo (ausgefahren?) celiņu Janš. Līgava I, 81.

Avots: EH I, 413


grope

gruõpe,

1): auch (mit ) Frauenb., Iw., Ramkau;

2): iebrauktu riteņu gruopēm Janš. Līgava 1, 353.

Avots: EH I, 413


grožāt

grùožât (unter grùožuôt ): dīseles zirgi bija gruožāti Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH I, 414


grozīgs

gruõzîgs, veränderlich, unbeständig, wetterwendisch: gruozīgs laiks, vējš. gruozīgs aprilis zīmējas uz auglīgu vasaru Etn. II, 126. sieviešu sirdis ir gruozīgas. gruozīgs jau tu esi Poruk.

Avots: ME I, 672


grumties

grum̂tiês 2 ,

1): ar tuo cīnīties un g. Janš. Līgava II, 259. nuogurusi nuo ilgās galuošanās un grumšanās ebenda;

2) "steuern"
PlKur.

Avots: EH I, 411


grūžņa

grūžņa: der Haufe, die Menge: ieraudzīja ... ve̦se̦lu grūžņu vē̦stuļu Janš. Dzimtene II 2 473. malkas grē̦dām un žagaru grūžņām Bandavā II, 401. nameļu grūžņā Nīca 24. ve̦se̦la g. dažādu ē̦ku Līgava I, 193 (ähnlich 265). ve̦se̦la g. braucēju Mežv. ļ. II, 233.

Avots: EH I, 413


guļams

guļams od. gulams, Part. Praes. von gulēt: guļama istaba od. guļamistaba das Schlafzimmer; guļams laiks, die Schlafenszeit; guļams spilve̦ns, ein Kissen zum Schlafen BW. 19761; guļamās vilnainītes, Decken zum Schlafen 7761. man pazuda līgaviņa guļamā laiciņā BW. 1114. guļama sē̦rga, Schlafsucht. gulēt guļamuo, fortwährend schlafen. guli, guli, guļaviņa, miegs tev nāk gulamuo BW. 7941.

Kļūdu labojums:
10761 = 10161
7941 = 7641

Avots: ME I, 680


guldības

gulˆdības 2 : dejuoja guldību deju Janš. Līgava I, 396.

Avots: EH I, 416


gulta

gùlta: mit ulˆ 2 auch AP., Ramkau, Siuxt, mit ul˜ auch Frauenb., Gramsden, Iw., Kal., Kl.-Roop, Schrunden, Zabeln; ein pejoratives Demin. gultele Janš. Līgava 1, 345, II, 441; 2): auch (ein Gemüsebeet) Linden in Kurl.; ‡

3) gulˆtiņa 2 Salis, = dãri (s. unter dãrs 3).

Avots: EH I, 418


gulums

gulums,

1): šīs naksniņas gulumiņu BW. 25037. Ein reflex. instr. s. auch in likusies gultā un tâ tuo gulumuos guluot vēl tagad Janš. Dzimtene II, 423 (ähnlich Līgava I, 172); ‡

2) "?": sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137.

Avots: EH I, 418


gūņoties

gūņuôtiês "?": karsta dvaša, bailīgi vārdi un čukstēšana gūņuojās viņas ausī A. Ramāns A. XII, 730.

Avots: ME I, 686


gurkstēt

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt 2 Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst 2 vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684


gurņāties

gur̂ņâtiês 2 Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421


īboties

ĩbuôtiês, ein wenig lächeln, spotten, die Lippen zum Lächeln verziehen: kuo tu nu ībuojies kâ līgava! Salisb. [Vgl. iebties.]

Avots: ME I, 834


īdrs

īdrs, = îgns (?): īdrā prātā Janš. Līgava I, 109. Adv. īdri = îgni (?): ī. nuospļaudamies Janš. Atpūta № 371, S. 6. Zu īdêt(iês)

Avots: EH I, 499


iebrikšēties

ìebrikš(ķ)êtiês: gulta saluocījās, dikti iebrikšķē̦damās Janš. Līgava II, 133.

Avots: EH I, 505


iebrikšķēties

ìebrikš(ķ)êtiês: gulta saluocījās, dikti iebrikšķē̦damās Janš. Līgava II, 133.

Avots: EH I, 505


iecerēt

ìecerêt, sich denken, erhoffen: kâ gan varēju iecerêt šuo bezgalīguo laimi Puriņ Nauda 30. trīs meitiņas iecerējušas vienu pašu tē̦va dē̦lu BW. 12421. apprecējis savu iece̦rē̦tuo līgaviņu Etn. II, 22. Refl. - tiês, sich erinnern: viņa iece̦ras, ka viņa nav gluži vientule Janš. [iece̦ruoties... bērnības laikus Janš. Dzimt. II, 7.]

Avots: ME II, 6


iečivināt

ìečivinât, hineinzwitschern: bezdelīga iečivināja kaut kuo citām ausīs. Refl. - tiês, aufzwitschern, aufpiepen: krūmuos iečivinājās kāda putniņa balstiņa A. v. J. 1905, S. 333.

Avots: ME II, 7


iečurkstēties

ìečur̂kstêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu čur̂kstêt anfangen: iečurkstējās ligzdā kāds bezdelīgu pāris Janš. Dzimtene I2, 267.

Avots: EH I, 507


iedāša

iedāša, = iedaža I (?): miegs nav ... un visas bailīgas iedāšas nāk prātā Dünsb. Temps 53.

Avots: EH I, 508


iedaža

iedaža,

1): princim ... iešāvusēs ... jauna ie. prātā Janš. Līgava I, 395. gudra dēkle tev de̦vuse iedažu salūzušuos ratus iebraukt izlabuot Mežv˙ļ. II, 125. tā nebija mūsu pašu ie.; bet ... neapduomāts suolis, se̦kuojuot ... paziņu priekšzīmei Burtnieks 1934, S. 454; " ieradums, ieduoma" (mit iẽ ) Siuxt: sava ie. jau viņiem tur ir;

3): tur jau bija sava ie. Ramkau.

Avots: EH I, 508


iedāžāt

II ìedāžât "ieduomāties kuo bailīgu" Dond. (n. Dünsb.).

Avots: ME II, 9


iedomāt

ìeduõmât, auf etwas verfallen, auf etwas kommen, sich an etwas erinnern: "tad es aiziešu", viņš piepēži ieduomāja Apsk. v. J. 1905, S. 546. tu ne˙maz nevari ieduomāt, cik es vientulīgs jūtuos Vēr. I, 1199. tu arī par visu ieduomā! Blaum. cik es tevi ieduomāju, tik es gauži nuoraudāju BW. 3257. ieduomāju nemākuot četru nīšu audekliņa BW. 7327. var. Refl. - tiês,

1) auf etwas verfallen, sich an etwas erinnern, eingedenk werden, sich an etas erinnern, eingedenk werden:
viņš tikai ieduomājās naktī, ka viņš grāmatu aizmirsis LP. VII, 84. viņš ieduomājās sava tē̦va A. XI, 98. pats ieduomājas e̦sam debesīs LP. IV, 19. ne˙vienas meitas ne ieduomāties atrast LP. V, 110;

2) sich einbilden.

Avots: ME II, 12


iedragāt

ìedragât: bija tam iedragājuši pieri Janš. Līgava I, 104.

Avots: EH I, 509


iedrēzt

ìedrēzt: Feuer anschlagen, (ein Streichholz) anzünden Sessw.: Ezerniece iedrēž sē̦rkuociņu Janš. Bandavā II, 396 (ähnlich: Līgava II, 461).

Avots: EH I, 510


iedūšot

ìedũšuôt, Refl. -tiês,

1 ): būdams pats iedūšuojies Janš. Līgava II, 178.

Avots: EH I, 510


iegalvis

II iegalvis, der Bürge; "kas uotru vietā ielīgdams, par viņa uzticību vietas īpašniekam galvuo" Grob.

Avots: ME II, 15


iegalvot

ìegalˆvuôt,

1) einreden:
mēģināju sev iegalvuot, ka... Baltp. r. I, 155;

2) bürgend empfehlen:
viņš mani iegalvuoja pie skrīveŗa par palīgu Grob.

Avots: ME II, 15



iegūt

ìegũt, ‡

2) erschöpfen, ermüden
(tr.) Dunika: tādā (karsta) laikā pa dienu aŗuot, briesmīgi iegūst zirgu Janš. Dzimtene III 2 , 352. lai zirgus daudz neiegūtu un [tie], Lestenē ielaižuot, izskatītuos braši Līgava II, 80. Refl. -tiês: ar visādām brīnumu lietām ieguvies (allerlei Wunderdinge erworben habend) Pas. V, 54.

Avots: EH I, 516


iejemt

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara;

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517


iejokoties

iejuõkuôtiês: Cieba tad iejuokuojās, ka viņa arī gribē̦tu tapt ... Janš. Līgava 1, 503.

Avots: EH I, 517


iekam

iêkam, ‡

3) anstatt dass:
iekam tie savā vajā skraida pa mājām, var taču labāk jau tagad sākt kuo māclties Janš. Līgava II, 264.

Avots: EH I, 518


iekančīt

ìekančît, iekančuôt "?": liela, gaŗa dē̦lu māte iekančīja (Var.: iekančuoja, ielīguoja u. a.) istabā BW. 25304.

Avots: EH I, 518


iekārt

ìekãrt, Refl. -tiês,

2) hineinreichen
(intr.): tur viens pļavas līcis iekāries Heidenfeld; ‡

3) sich verlieben:
e̦suot iekārusēs tevī Janš. Līgava I, 479.

Avots: EH I, 519


ieķert

ìeķer̂t,

1): ar ieķeŗamām stumjamām rungām ruokās Janš. Līgava II, 29; ‡

2) (Fische) (ein)fangen
Oknist: vai daudz zivju esit ieņē̦ruši?

3) hastig essend zu sich nehmen
Salis; trinkend zu sich nehmen Linden in Kurl.: šis bij ieķēris vairāk. Refl. -tiês,

3) "= ìedîgt, ìezelˆt" Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "bekommen").

Avots: EH I, 525


iekliedziens

ìeklìedziêns: pēc katra viņas iekliedzlena Janš. Līgava I, 455.

Avots: EH I, 520


iekoklēt

I ìekuoklêt,

1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;

2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.

Avots: EH I, 524


iekokot

ìekùokuôt;

1) mit einem Stock verprügeln
Dunika: tādu vajadzē̦tu labi ie., gan tad strādātu;

2) prügelnd einflössen:
ne mazums lazdu būs salauzts uz viņu mugurām, līdz tiem tādu sne̦llumu iekuokuoja Janš. Līgava I, 340.

Avots: EH I, 524


iekrekšķēties

ìekrekšķêtiês (unter ìekrekstêtiês): Made... bailīgi iekrekšķas (sagt räuspernd?) A. Jansons Latvis, № 3642.

Avots: EH I, 522


iekšaudi

ìekšaudi: auch Frauenb., Siuxt, Sing, iêkšaûds 2 Salis n. FBR. XV, 62: vilce̦na dzija labāka iekšaudiem Siuxt. ar linu me̦tiem un vilnas iekšaudiem Janš. Līgava I, 928.

Avots: EH I, 523


iekūleņot

ìekūleņuôt, herein-, hineinpurzeln: kungs iekūleņuo paša grāvja dibe̦nā Janš. Līgava I, 456.

Avots: EH I, 524


iekurināt

ìekurinât, tr., anheizen: krāsni, pirti, riju. Bei Līguotnis: iekurēt krāsni; [iekurēt uguni Nigr.].

Avots: ME II, 32


ieļaut

[ìeļaũt,

1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;

2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. - tiês,

1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;

2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;

3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]

Avots: ME II, 42


ielielīt

ìeliẽlît: kâ Andarte viņu kungam ielielīja! Janš. Līgava I, 256. ‡ Refl. -tiês, sich einbilden Adsel: kāpēc vajag tâ ie. un citus neievē̦ruot? Jürg.

Avots: EH I, 528


ielīks

iẽlĩks: ar tādām ielīki gaŗām ... spalvām Janš. Līgava II, 167.

Avots: EH I, 527


ielīkt

II ìelīkt,

1) = ielīgt 1 Dunika: Anete ielīka Kaplūžuos Frauenb.;

2) als Mieter aufnehmen:
ielīka tādu naudenieku tai rūmē Dunika, Frauenb., Salis, Wandsen.

Avots: EH I, 527


ielīņoties

ìelīņuôtiês,

1) "?": būdu luoguos (krẽ̦slā) pirmās uguntiņas ielīņuojās Rīg. Av.;

2) in Bewegung geraten,
"ielīguoties (vom Wasser)": kur ūdens ielīņuosies, tur es ar že̦be̦rklu cirtīšu Oppek., Schwanb.;

3) "staignā vietā ieiet" Kokn.].

Avots: ME II, 40


ielūgt

ìelùgt, ‡

3) ie. kam, durch Bitten von jem. erwirken:
pūlējās tai ie., lai tā ... būtu viņam palīdzīga Janš. Līgava I, 257.

Avots: EH I, 528


ielūkot

ìelũkuôt, tr.,

1) auf jem., die Augen werfen:
Ansis ielūkuojis sava kunga atraitni LP. VII, 174. kalējs un skruoderis abi divi ielūkuojuši vienu līgavu LP. VI, 351;

2) sich anschicken, versuchen:
kad zirgi bij sajūgti, tad ielūkuoja braukt Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) hineinblicken, hineinschauen:
viņš ielūkuojās dārzā MWM. IX, 372. kas spējis ielūkuoties tik dziļi dvēselē man? Vēr. II, 964;

2) die Aufgabe auf jem. werfen, erwählen:
ķēniņa meita ielūkuojusēs muļķīti LP. III, 32.

Avots: ME II, 41


iemest

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44


iemidziens

ìemidziens, das einmalige Eingeschlafensein: učīt (wecken) nuo pirmā iemidziena augšam Janš. Atpūta № 372, S. 7. pēc ... laimīga iemidziena Cieba uzmuodās Līgava I, 412.

Avots: EH I, 530


iemidzis

iemidzis, = nuõmidzis, der Schlaf: Ziemelis bija jau labā iemidzī Janš. Mežv. ļ. I, 49. pašā pirmajā iemidzī Līgava II, 24.

Avots: EH I, 530


ienomāties

ìenuõmâtiês, sich einmieten: biju pie mīlīgās kundzes ienuomājies Lautb.

Avots: ME II, 48


iepaļāt

[ìepaļât, verleumden: iepaļāt kam viņa līgavu Lis.]

Avots: ME II, 50


iepleitēt

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52


iepost

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55


ieradums

ìeradums, die Gewohnheit, Sitte: pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma, nach uralter Sitte. tas jau tē̦vu tē̦vu ieradums LP. VII, 363. nava jauna līgaviņa, dze̦n meitiņas ieradumu BW. 27175. valuodas ieradums, die Art zu reden Elv.

Avots: ME II, 55


ierasts

ìerasts, Part. pass. von ierast,

1) gewohnt, gewöhnlich:
juo dzīvuoju, juo man tika ierastā vietiņā BW. 395. lai brauc mana līgaviņa ar ierastu kumeliņu 11495. mājenieki nuovilcināja bruokastis pāri ierastam laikam. ierastā baznīcas mācība;

2) sich gewöhnt habend:
ierastam te dzīvuot, neieradis (Var.: neierasts) nevarēja BW. 6941; 26003.

Avots: ME II, 56


iesaldēt

ìesalˆdêt, tr., frieren, einfrieren lassen: zivis mākslīgi iesaldē̦tas uz vairāk dienām MWM. VI, 317.

Avots: ME II, 61


ieskaņot

ìeskaņuôt, tr., ertönen, erklingen lassen: kas cilvē̦kā ieskaņuo vis˙daiļākās un mīlīgākās skaņas MWM. V, 643.

Avots: ME II, 65


ieslīkt

ìeslìkt, ìeslĩkt Ahs., auch ìeslīgt Spr., Plūd.,

1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;

2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.

Avots: ME II, 67


ieslīmēt

ìeslīmêt, intr., herein -, hineinschleichen: viņš nuopūzdamies ieslīmēja istabā Līg.

Avots: ME II, 67


iespiest

ìespiêst, tr.,

1) eindrücken, hineindrücken, hineinpressen:
zaglis iespiedis rūti un atvēris luogu. viņš tam iespieda saujā naudu suns bailīgi iespiedis asti kāju starpā;

2) iespiest (oft mit dem Zusatz rakstuos), drucken;

3) aufdrängen:
man jau viņu neiespiestu ņemt. Refl. - tiês, sich eindrücken, sich hineindrücken, sich hineinpressen, Eingang finden: saule ar saviem stariem iespiežas istabā. Kristus mācības iespiežas mūsu sirdīs. kapitāls iespiežas tautsaimniecībā MWM. VII, 127. es nevē̦luos iespiesties jūsu nuoslēpumuos A. X, 622. viņš sēdēja iespiedies ratu stūrī.

Avots: ME II, 70


iespriest

ìespriêst,

1) hineindrücken
Spr.;

2) stemmen, stützen:
galvu ruokās iespriest St. paē̦duse, iesprieduse ruokas sānuos JK. V, 57;

3) zusprechen, zumessen:
duod kalpuonēm iespriestu tiesu Spr. Sal. 31, 15. Refl. - tiês,

1) sich hineindrängen, einklemmen, irgendwo stecken bleiben:
vērsis bļauj, sētiņas starpā iepsriedies RKr. VII, 1267. palīgam nuo dusmām vārds iepsriedās kaklā Vēr. II, 27;

2) die Hand in die Seite stemmen, eine trotzige, herausforderne Stellung einnehmen:
viņš stāv ie˙spriedies.

Avots: ME II, 71


iestāstīt

ìestâstît, tr.,

1) erzählend einbilden, zutragen, aufbtnden:
palīgi iestāstījuši ķēniņš, ka viņi izpestījuši viņa meitu LP. III, 82;

2) begreiflich machen:
vai tad tev var kuo iestāstīt A. XI, 103.

Avots: ME II, 72


ieturēt

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84


iežibēties

ìežibêtiês, aufblitzen, erglängen, anfangen zu funkeln: kalēja acis iežibējās Līg.

Avots: ME II, 93


īga

ĩga Schlehk "auglīgais nuogulums, kas pēc plūdiem paliek uz pļavām".

Avots: EH I, 500


ikreizējs

ikreĩzẽjs, jeweilig: sasniegtu savas ikreizējās iegribas mērķus Janš. Līgava I, 505.

Avots: EH I, 429


ilgošām

il˜guošãm: pa il˜guošam Schrunden n. FBR. XIII, 106; pa ilguošu Janš. Dzimtene V, 35. par ilguošu (mit der Zeit, nach geraumer Zeit) Līgava I, 439; II, 305.

Avots: EH I, 430


ilgotne

il˜guotne, geraume Zeit: kas dabā nuotiekas bezgalīgā ilguotnē, tas nuotiek cilvē̦ka garā vienā acumirklī Pūrs I, 20. viņš stāsta, kâ izcē̦lusēs dzimtbūšana Baltijā, kādu veidu viņa par ilguotni (im Laufe der Zeit) pieņē̦musi Plūd. pa(r) ilguotni (nach langer Zeit) tevi re̦dzu A. XIV, I, 409.

Avots: ME I, 706


īnītis

ìnītis 2 : labi, ka tāds ī. dabūn muižā paēst Janš. Līgava I, 448.

Avots: EH I, 501


īnumnieks

īnumnieks, =īnums (?): Leišuos gan˙drīz katrā sē̦tā ir savs ī: Janš. Līgava I, 101. īnumniecei pārskrēja puišelis Dzimtene III 2 , 256.

Avots: EH I, 501


ir

I ir (li. ir̃, [apr. ir "und, auch"]),

1) und (jetzt durch un verdrängt): nu drīkstēju mutes duot ir ļaudīm parādīt BW. 13297;

2) auch, sogar: ir nuosistam vilkam nevar ticēt. gan jau lē̦ni es staigāju, ir tad zeme līguojās BW. 8540. [ir (auch)
šī ir (ist) ļauna muocība Glück Prediger Sal. 5, 15];

1) ir - ir sowohl - als auch:
ir pūriņu pakaļ veda, ir telītes pakaļ dzina BW. 17459. ir saule, ir zvaigznes, ir tumsa dzisīs Vēr. I, 1223. [Wohl = slav. i (aus * ь[r]) "und, auch" und gr. ἄρ, ρ'α im Ablaut zu ar (s. dies), e̦r, auch ali. er, s. Le. Gr. § 588 und Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 708


irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709


īriens

ĩriẽns, der Ruderschlag: mums laiva viegluos īrienuos virs viļņiem līguojās Rainis.

Avots: ME I, 837


istaba

istaba: Demin. istabele auch Janš. Līgava I, 301, Pas. VIII, 91;

3): in dieser Bed. in Salis istaba: vai tu istabā biji paskatīt, kâ se̦rs žūst? Salis;

4): auch Iw., Kaltenbr., Orellen, Siuxt.

Avots: EH I, 431


iz

III iz, aus, mit dem Gen.: saimnieks nav nācis iz istabas ārā Wolm. ceļas irbe iz (Var.: nuo) e̦ze̦ra, es iz (Var.: nuo) ļaužu valuodām BW. 8654, 1 (Ermes). iz vietiņas ārā celties, vom Bett aufstehen Smilt. viņam jānīkst iz māju (gen. pl.) ārā Smilt. izzudusi iz cisiņu līgaviņa BW. p. 1143, 4 (Lös.). iz (gew. nuo) prātiņa neizgāja tā puisīša mīļi vārdi 9954 (Neu-Ottenhof). šķiramies nu māsiņas, iz jaukām valuodām (Var.: iz jaukuo valuodiņu) 17603, 3, 4 (Lös.). tas izvīla mūs māsiņu iz (Var.: nuo) lieliem bāliņiem 600, 2 (Lennewarden). [kalt iz le̦dus zuobentiņu 28259 var.] iz "aus" kommt nur ein einem Teil des mittleren Dialekts vor, s. die Ortsangaben bei den Beispielen. In der Schriftsprache wird neuerdings dank dem Einflusse des deutschen aus und den russ. изъ iz sehr oft statt nuo gebraucht. Zu li. ìš [od. (dial.) ìž], apr. is, slav. iz, [s. Le. Gr. 505].

Avots: ME I, 712


izauroties

izauŗuôtiês, = izaũrêtiês: labi i. un izgavilēties Janš. Līgava I, 448. tie (vēji) varē̦tu diezgan izauruoties Virza Straumēni 3 231.

Avots: EH I, 432


izbēgt

izbêgt [li. išbė´gti], entfliehen, entrinnen: lai tā man neizbēdza, sen lūkuota līgaviņa BW. 13389, 7. es būt[u] tautām izbē̦guse BW. 13543, 4. lai zemīte nerībēja, sīvu kungu izbē̦guot 16963. es būt[u] tautas izbē̦guse 13318. es izbēgšu tavus nagus 10288. neizbē̦gams liktenis, unentrinnbares Schicksal. nuo nāves ne˙viens neizbēgs. es izbēgu nuo tautām 13397. Refl. -tiês, gründlich hin und her rennen, gründlich vor einanden fliehen: nu paši nuo sevis e̦sam izbē̦gušies JU.

Kļūdu labojums:
13397 = 13394

Avots: ME I, 716


izbezdināt

izbezdinât Stenden, (einen Ofen) langsam erkalten lassen: krāsni nav laikā aiz šāvuši un tâ tuo galīgi izbezdinājuši.

Avots: EH I, 434


izbīties

izbîtiês, erschrecken, in Furcht geraten: bikla mana līgaviņa, nuo aitiņas izbijās BW. 27075. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevis izbīšuos BW. 33639, 8.

Avots: ME I, 717


izbučot

izbučuôt, tr., viel küssen, beküssen, durcküssen: tas līgaviņu apmīļuo un tās baltās ruokas izbučuo St. izbučuo visas meitas JR. IV, 114. Refl. -tiês, sich abküssen, sich satt küssen: tu gan tik izbučuosies un izmīlināsies ar tuo MWM. VII, 286.

Avots: ME I, 719


izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721


izčukstīt

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723


izčunčināt

II izčunčinât, in kleinem Trab herausfahren Frauenb.; in kleinem Trab durchfahren: lē̦nā gaitā ar savu luosīti... dažas ielejas izčunčinās Janš. Līgava II, 307.

Avots: EH I, 440


izdabāt

izdabât, auch izdabuôt, jem. zu Gefallen tun, es jem. recht machen, befriedigen: nevar dievs, nevar ve̦lns līgaviņai izdabāt BW. 27198. nevarēju vīra mātei izdabāt BW. 23345. Mit dem Acc. ungew.: māmiņu izdabuoju BW. 23544. lai es varu izdabāt treju kungu valuodiņu 1922. gudri mani māte māca, kaut varējis izdabāt (wenn ich den Rat nur richtig ausführen könnte): necērt cirvi akmenī, nesvied meitu ūdenī! 30144, 2. Refl. - tiês, aus der Art schlagen, ausarten: tas dē̦ls ir izdabājies.

Avots: ME I, 724



izdejot

izdejuôt, = izdañcuôt. Refl. -tiês, = izdañcuôtiês: izdejuojuos... de̦nkti Janš. Mežv. ļ. II, 164. ieradās uz izdejuošanuos Līgava I, 314.

Avots: EH I, 441


izdēnēt

izdēnêt: auch (mit è 2 ) Sonnaxt; izbalējušas, izdēnejušas bildes Janš. Līgava I, 20. pa gadiem viss izstāvējis, izdēnējis, izzudis II, 70. viņas (cilis) spē̦ks pa gadu simteņiem bija izdēnējis 515.

Avots: EH I, 442


izdicelēt

izdicelêt, tr., vornehmen, durchschelten, durchschütteln: viņš tevi ņems krietni izdicelēt Līg.; "mit Gewalt zum Tanz führen" Sess.

Avots: ME I, 727


izdūroties

izdūŗuôtiês, einander mit Faustschlägen traktieren: izredzes ... uz izdūŗuošanuos ar zekundāņiem Janš. Līgava II, 375.

Avots: EH I, 444


izdzirāt

izdzirât,

1) "zieduot kāzās" Baltinow, Marienhausen: i. kre̦klus: "i. ("?") panāksniekus" (panāksnieki līgavai kuo zieduo) Rugāji;

2) "= izdzirdinât 1": i. (ar dzira) teļus Smilten.

Avots: EH I, 445


izdzīve

izdzîve, leichtes, genussvolles Leben, [vaļīga, uomulīga dzīve sabiedrībā vai viesībās Fest., Stelp.]: man bij it branga izdzīve LP. VI, 146. tur vaļīga izdzīve Vēr. I, 764. cik tur laba izdzīve! LP. VI, 453. plaša (Egl.), zaļa izdzīve Kaudz. M.

Avots: ME I, 733


izencēt

izencêt, ‡

2) = izplũkât 1: zâļu plūcējas nežēlīgi izeñcējušas pļavu Nötk.

Avots: EH I, 446


izērkulēt

izẽ̦rkulêt, tr., wie eine KUnkel aufbauschen: mākslīgi izē̦rkulē̦ti mati A. XX, 256.

Avots: ME I, 735



izgavilēties

[izgavilêtiês, zur Genüge jauchzen: dabū izkliegties un izgavilēties pie līgaviņas krūtīm Janš.]

Avots: ME I, 737


izgodēt

izguodêt (unter izgùodât ),

1): beehren
(?): kas tuo bija izguodējusi ar vaiņagu Janš. Atpūta № 374, S. 5;

2): kuo es ... pasteidzuos i. par cienīgu lielkungu Līgava II, 282.

Avots: EH I, 451


izgura

izgura ,* Ermüdung, MAttigkeit: šinĩ tumsībā ir klusums tāds, tik salda izgura Līg.

Avots: ME I, 742


izjājiens

izjâjiens, ein Ausritt: gatavuodamies uz izjājienu Janš. Līgava II, 387. dzimtkungu viņa izjājienuos pavadīja muižkungs I, 109.

Avots: EH I, 452


izkāpināt

izkâpinât (li. iškopìnti ), ‡.

3) = ìzkãpaļât (?): kalni ... izkāpināti un zirdziņi krietni piepūlējušies Janš. Dzimtene IV, 69 (ähnlich Līgava II, 307).

Avots: EH I, 454


izkarot

izkar̀uôt,

1) ausringen, ringend enden:
ķēniņš kaŗu izkaŗuojis LP. VI, 792. cīņa jau sen izkaŗuota Vēr. II, 820;

2) erringend, ringend erweben:
brīvību, uzvaru. tautas izkaŗuo līgavu BW. III, 1, 153;

3) kriegend, irngend verwüsten, vernichten:
māca viņam rādījusēs tukša, gluži kâ izkaŗuota JU.;

4) bezwingen (ungew.):
lai tu grē̦kus izkaŗuo GL. Refl. - tiês,

1) sich erringen, in seinem Vorteil zu Ende ringen:
mums nuole̦mts pašiem izkaŗuoties šuo dārguo ruotu Kronw.;

2) zur Genüge kämpfen:
kuo es savā laikā ar viņiem nee̦smu izkaŗuojies Aps.

Avots: ME I, 748


izkaulēt

izkaũlẽt, tr., abdringen, erfleichen, erbetteln, erwipken Ahs.: ķēniņš iznācis vienu zaķi izkaulēt LP. IV, 203. meita izkaulēja vēl klāt divi mārciņas vilnas Vēr. II, 204. māte izkaulēja sev tiesību dzīvuot kādā nuo spārniem Stari II, 102. izkaulēt, lai atlaiž tevi A. XI, 545. Refl. - tiês,

1) lange feilschen, dingen:
gan saimnieks izkaulējies, bet lē̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31;

2) für sich abdringen, erbitten, erbetteln:
bērni izkaulējās nuo mātes lampiņu Anrop. II, 119. velti pēc tās palīga izkaulējies Stari II, 328. lūgdamies izkaulējas sev vienu ruozīti BW. V, S. 225.

Avots: ME I, 749


izķeipt

I izķeipt: vai izķeips vēl, vai aizies Janš. Līgava I, 447 (ähnlich Mežv. Ļ. lI, 114). mākuot pateikt katra, miršanu vai izķeipšanu Līgava I, 174.

Avots: EH I, 460


izķīckāt

izķĩckât,

1): (siruotāji) izķīckājusi mantu Janš. Mežv. ļ. I, 77 (ähnlich Līgava II, 331). izķīckājis kungam visu labākuo mantu Atpūta № 371, S. 6;

2) (Fische) ausweiden
Lems.: i. reņģes,Refl. -tiês "iztīrīties" Burtn.: nevar i. vien.

Avots: EH I, 461


izķirmeņot

izķirmeņuôt, = izķir̃minât: ķirmgrauzis ... izķirmeņuo, sagrauž un galīgi sabuojā ... kuoku Janš. Dzimtene II 2 , 137.

Avots: EH I, 461


izklaidu

izklaîdu,

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Oknist n. FBR. XV, 184, Warkl.: tā vāle ir i. (ist auseinandergebreitet)
Linden in Kurl. bē̦rzlapes aug tâ izklaidāk ebenda. gan pulciņā, gan i. klīzdami Janš. Līgava I, 298.

Avots: EH I, 455


izklanīties

izklanîtiês, ‡

2) zur Genüge Bücklinge machen:
ze̦mu izklanījies Janš. Līgava II, 237. lūkuoja ļuoti smalki i. Kaudz. Izjurieši 298.

Avots: EH I, 455


izklāņoties

izklāņuôtiês "?": ze̦mu izklanījies un tiku tikām izklāņuojies Janš. Līgava II, 237. eine Zeitlang hin und her schwanken (mit ã ) Mesoten, Schnehpeln.

Avots: EH I, 456


izkurēt

izkurêt, izkurinât, tr., ausheizen: krāsni, pirti LP. IV, 34; VI, 839. Refl. - tiês, intr.,

1) ausheizen:
krāsns pašu laiku izkurējusies LP. V, 414. uguns krāsnī bij izkurējusies Līg. ticības mācības pirmais uguns bij izkurējies Kundz.;

2) sehr hungrig werden:
ej pusdienā! tu jau būsi izkurējies Fest.

Avots: ME I, 756


izlancīt

izlancît,

1) "auslichten, ausnehmen"
Perkunen (mit an̂ 2 ), Für. I: i. murdus, zivis; izêst, izlakt" PV. (neben "izlancêt"): suns tuo izlanca (prs.) vienā rāvienā; "negausīgi izēst, izrīt" Stenden: viņš var izlan̂cēt 2 visu bļuodu;

2) "ātri izstaigāt" PV.: i. kādu gabalu. Refl. -tiês, = izlùocîtiês 2: izlancīšuos pa malu celiem un mežiem ka ne˙kādi ķē̦rāji mani nedabūs vairs ruokā Janš. Līgava II, 9. i. (ausweichen) nuo darba Gramsden (mit an̂ 2 ), Mesoten. NB.

Avots: EH I, 462


izlēcināt

izlēcinât, fakt.,

1) heraus -, hinausspringen, entgleiten lassen:
zirgu nuo ilksīm. mušiņa bēra, pelīte mala, gailītis sē̦nalas izlecināja RKr. XVI, 196. apkārtne izlecina cilvē̦ka raksturu nuo parastām sliedēm Stari I, 374;

2) betanzen:
izlecina šuovakar pagasta meitas Līg.;

[3) izl. bē̦rnu Odensee, ein Kind, es aufrecht haltend, schnell und wiederholt in die Höhe heben].

Avots: ME I, 763


izlenkt

izlenkt,

1) (den richtigen Moment oder Ort) ausmitteln, aussuchen, ermitteln, auserwählen, ausersehen:
izlenc kādu jauku dienu! Janš. Līgava I, 174 (ähnlich Dzimtene I 2 , 87; V, 273, Bandavā II, 173, Mežv. ļ. I, 113). prata i. labu ceļavietu Mežv. ļ. I, 184. bitīte ... steigsies klajā palūkuot, i., kur pa dienu labāki laisties zieduos Dzimtene V, 224;

2) abzielen, berechnen
(?): ar labi izle̦nktu, manīgu un stipru sitienu Janš. Bandavā II, 198. Refl. -tlês, eine Zeitlang um jem. werben: vienu laiku izlencās pēc Ķirmgraužu princes Janš. Dzimtene. IV, 212.

Avots: EH I, 462


izlīkt

I izlīkt Dunika (mit ĩ ), Kaltenbr., = izlīgt; beilegen Segew.: tuo strīdu mēs paši izlîkām 2 .

Avots: EH I, 463


izlūgt

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766


izļurbot

izļur̃buôt, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge sich ungeschlacht benehmen: ar Matīsa izļurbuošanuos kruogā Janš. Līgava I, 357.

Avots: EH I, 464


izlust

izlust: cilvē̦ku izlušana un izpeikšana Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 464


izmantot

izmañtuôt ,* tr., ausbeuten, ausnutzen, exploitieren: cilvē̦ks klūp uz zemes bagātībām, izmantuo viņas, cik varē̦dams MWM. III, 362. katrs steidzas brīdi izmantuot Līg. Subst. izmantuôšana, die Ausbeutung; izmañtuôtãjs, wer ausbeutet.

Avots: ME I, 768


izmeklēt

izmeklêt, tr.,

1) aussuchen, durchsuchen, untersuchen:
izmeklēju bē̦rzu birzi, kâ ar sluotu izslaucīju BW. 30894, 10. lai dieviņš izmeklē tur līgaviņu 11015. izmeklējuši visas malu malas LP. VII, 459. tiesnesim jāizmeklē, kam taisnība;

[2) erwählen
U.: izmeklēt par tiesas vīru.] Refl. - tiês,

1) für sich aussuchen:
jauna gada naktī visi mājas cilvē̦ki izmeklējas vienādus skalus Etn. II, 5;

2) lange vergeblich suchen:
tas izmeklējas zuobeņa Etn. II, 22. Gew. mit d. Akk.: izmeklējušas visas malu malas Etn. IV, 85 od. pa malu malām, pa pus˙pasauli LP. VII, 678. pa visu pasauli tuo izmeklējies, bet velti VII, 42. sievu izmeklējies ilgi juo ilgi LP. V, 307. viņš gan izmeklējās, bet zirgs kâ pazudis, tâ pazudis JK. III, 75. Subst. izmeklējums, die Untersuchung: bez kādiem tāļākiem izmeklējumiem nuoteikt, ka tas būs Vēr. II, 13.

Kļūdu labojums:
izmeklējušas = izmeklējušies

Avots: ME I, 770


izmelst

izmèlst, Refl. -tiês,

2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡

3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.

Avots: EH I, 466


izmirināt

izmirinât: cilti i. Janš. Līgava II, 462.

Avots: EH I, 466


izmuldēties

izmùldêties C., sich abquälen: izmuldējuos tīri par velti PS. Dazu wohl auch izmuldêt BW. 10826: saiminieka dēliņam izmuldējusi līgaviņa BW. 10826. [izmuldēt(ies) U., zur Genüge schwärmen, sich herumtreiben.]

Avots: ME I, 774


iznesība

iznesĩba: saturīgs un atturīgs ... iznesībā ("?") Janš. Līgava I, 86.

Avots: EH I, 468


iznesīgs

iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.

Avots: ME I, 775


iznest

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234;

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.;

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês,

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243;

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468


izpeikt

I izpeikt: izlutuse un izpeikuse Janš. Mežv. ļ. ll, 326 (ähnlich Līgava II, 258). Subst. izpeikšana, das Sichverwöhnen: cilvē̦ku izlušana un izpeikšana Janš. Līgava I, 327; ‡ izpeikums, das Verwöhntsein: greznības, sprengstības un izpeikuma dēļ Janš. Mežv. ļ. II, 312.

Avots: EH I, 470


izpeizāt

izpeizât,

1) "izvañdît" Kokn.: i. kārtīgi saliktus salmus;

2) = izpèizêt 2; materiell schädigen Römershof: viņš mani galīgi izpeizāja.

Avots: EH I, 470


izpelde

izpelde, das Schwimmen nach Belieben (?): pīles, kas pat˙laban atradās savā rīta izpeldē Janš. Līgava I, 304.

Avots: EH I, 471


izplaukt

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781


izpļērkšķēties

izpļērkšķêtiês, zur Genüge schnattern (?): pīles... izpeldējušās... un izpļērkšķējušās, cik paticis Janš. Līgava II, 277.

Avots: EH I, 474


izplinkšēt

izplinkšêt: drīz vien tā (skuola) atkal izplinkšēja Janš. Līgava II, 62 (ähnlich I, 428, Mežv. ļ. II, 312).

Avots: EH I, 473


izprašināt

izprašinât, izprašinât, tr., ausfragen, ausforschen: izprašinājis sievai (auch sievu), kuŗā vietā vīrs apsēžuoties LP. VII, 178. viņš visu izprašņās Grünh., Nigr. viņi nežēlīgi izprašņāja visus sīkumus Vēr. II, 225. tē̦vs stāvēja klāt, sarunādamies un izprašņādams Vīt. 48.

Avots: ME I, 785


izprasīt

izprasît [li. išprašýti, aksl. isprositi], tr., erbitten, ausfragen: palīgu. ne˙vienam nere̦dzuot un neaizprasuot, jāpārne̦s uogle JK. VI, 10. [Refl. - tiês, lange (meiste vergeblich) fragen.]

Kļūdu labojums:
fraze no JK. VI, 10 (kur neizprasuot jāpārlabo par neaizprasuot) jāizmet (zu streichen die Phrase aus JK. VI, 10).

Avots: ME I, 785


izrietināt

izriẽtinât Wolmarshof, die Milch im Euter verflüchtigen lassen ("ļaut pienam izrietēt"): nemākulīgi slaucuot, var guovi i.

Avots: EH I, 477


izrikšot

izrikšuôt: izrikšuo nuo meža ... bēgļi:... briedis ar mātīti Janš. Līgava, I, 369.

Avots: EH I, 477


izšaut

izšaũt, ‡

5) i. pliķi, eine Ohrfeige verabfolgen:
izšāvis tai pliķus ir pa vienu, ir uotru ausi Janš. Līgava I, 347. Refl. -tiês,

3) schnell hinauslaufen
Diet.: varēja i. laukā, kad tik iegribējās Brigadere Dievs, daba, darbs 229.

Avots: EH I, 484, 485


izsēt

izsẽt [li. išsė´ti ], tr., aussäen: trīs pūri miežu, rudzu. bezdelīgactiņas kâ sētin izsē̦tas Kleinb. Refl. - tiês, zur Genüge säen, zur Genüge sich mit demp Säen beschäftigen: tē̦vs, visu dienu izsējies, vakarā pārnāca mājās.

Avots: ME I, 796


izsikt

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797


izskata

izskata, izskate, das Aussehen, das Äussere, die Aussicht: viņai pazuda gaudulīga izskata LA. tur tiem ir laba izskate Dünsb. bij branga izskate uz turieni Sil. (Gew. izskats).

Avots: ME I, 798


izskatīgs

izskatîgs: labi i. (vīrietis) Janš. Līgava II, 336.

Avots: EH I, 479


izšķendēt

izšķeñdêt, izšķenêt, durchschimpfen, heruntermachen: ve̦cais dē̦la meitu izšķenējis LP. VI, 925. neatminuos tuo dienu, kuŗā mēs nebūtu viens uotru izšķendējuši od. izšķendējušies Līg.

Avots: ME I, 810


izskriet

izskrìet,

5): izskrējis pa šiem gadiem gaŗumā Janš. Līgava II, 280; ‡

7) ausgespült werden
Frauenb.: lieli lieti bij; tā izskrēja lini;

8) = iztecêt PlKur.: upe izskrej.

Avots: EH I, 480


izšļukt

izšļukt: ar kãju i., einen Fehltritt tun Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fehl"). pielūkuo, ka man neizšļūk ruoka! sieh zu, dass ich (dir) nicht (mit der Hand) einen Hieb versetze! Janš. Līgava II, 374.

Avots: EH I, 486


izsmādule

izsmādule die Verschmahte: kur tu jēmi ... līgaveņu? lielajā ciemeņā, visu ļaužu izsmāduli (Var.: vainuojamu) BW. 21850, 2.

Avots: EH I, 481


izstiept

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806


izsvaidīt

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808



iztapt

iztapt, ‡ Subst. iztapẽjs, wer es jemandem recht zu machen sucht: dē̦vē̦damas tuo par kungu iztapēju Janš. Līgava I, 258 (ähnlich: Mežv. ļ. II, 198).

Avots: EH I, 488


iztašķīt

iztašķît (li. ištaškýti), tr., aus -, verspritzen: petro'leju. Refl. - tiês, verspritzt werden: straume krīt taisni uz apaļuo akmeni un iztašķās tāļu uz visām pusēm Līg.

Avots: ME I, 815


izterrāties

izte̦rrâtiês "?": līdz ... te̦rruns savā garlaicīgā gaitā izte̦rrāsies Janš. Līgava I, 303.

Avots: EH I, 489


iztraukt

iztraukt (unter iztraucêt): bailīgi sapņi viņam miegu iztrauc Pēt. Av. III, S. 107. tas viss viņu ... nuorūpināja un iztrauca Janš. Dzimtene 2 I, 224.

Avots: EH I, 490


izturkšķēt

izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491


izvadāt

II izvadât (?), = izvaduôt: tevi i. nuo zaldātiem Janš. Līgava II, 346.

Avots: EH I, 492


izveicīgs

izvèicîgs, gewandt, geschickt: izveicīgs cilvē̦ks. izveicīga man gaitiņa BW. 17317. izveicīga valuodiņa 9632. piesauca visādus darbus, lai bē̦rns darbuos izveicīgs BW. I, 177. palīgi zin paši diezgan izveicīgi rīkuoties LP. I, 162.

Avots: ME I, 826


izzākāt

izzãkât, tr., durchschimpfen, heruntermachen: viņš mani neģēlīgi izzākāja.

Avots: ME I, 831


izzāļot

izzâļuôt,

1) izzāļât Warkl., = sazâļuôt 2;

2) mit Hilfe von Medizin
(zâles) auskurieren, heilen (tr.) BielU.: kas tevi ar labām zālēm pruot i. Lange Latv. ārste 15. izzāļājis acis Pas. VIII, 387 (aus Lettg.). ar pašu saplūktām... zâlēm ...vājniekus... i. Janš. Līg. II, 52. Refl. -tiês, sich mit Hilfe von Medizin auskurieren: tu dzīries sargāties un i. Lange Latv. ārste 8. pats izzāļājies Pas. VIII, 387 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 497


izziņot

izziņuôt, tr., bekannt machen, veröffentlichen, entbieten: lielkungs izziņuojis, ka nuo katras mājas jāsūta katram sainmiekam divi dzinēji JU. viņam visi mežmalieši jāizziņuo uz līguošanu Tirzm.

Avots: ME I, 832


izzust

izzust, intr., verschwinden, vergehen: zemes mantas izzudīs GL. spīdekļi izzudīs Zach. 14, 6. man gribē̦tuos pazust, galīgi izzust Saul. izzūd kâ rīta salna.

Avots: ME I, 832


jādināt

jâdinât,

2): j. ... līgavas baznīcā Janš. Mežv. ļ. Il, 136.

Avots: EH I, 561


jārēties

jãrêtiês: auch Salis; tās abas iet tur j. Janš. Līgava II, 265. ‡ Subst. jārêšanâs, das Herumrasen: ja viņam prātā tik jāņuošanās un j. Janš. Līgava I, 51. duomāt uz jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem 34. savu nepildāmuo jārēšanās kāri A. Brigadere Skarbos vējos 56. ‡ Subst. jārē̦tājies (nom. pl.) PV., Leute, die herumzurasen pflegen.

Avots: EH I, 561


jārniece

jārniece, eine weibliche Person, die herumzurasen liebt Janš. Līgava II, 265.

Avots: EH I, 561


jatnieks

jâtnieks,

1) der Reiter, Kavallerist:
ai jūs, mīļi jātnieciņi BW. 13646, 8;

2) Schildreiter, der auf den Gütern das Amt hatte, den Bauern Befehle und Weisungen zu bringen in Befreff der Frohnarbeiter und dieselben beaufsichtigte;

3) ein Huremtreiber
Lems., Ruj.; maizes jātnieks, der Bettler St.: nu me̦tuos es, tu žēlīgs dievs, par maizes jātnieku Baumbach.

Avots: ME II, 107


jàu

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97


jaunava

jaûnava, Demin. auch jaunavīte BW. 887; 8068,

1) die Jurgfrau:
viņa bija jau izaugusi par staltu jaunava;

2) die Neuvermählte, die junge Frau
Lettg.;

3) die Schwiegertochter:
es būšu tava jaunaviņa, tava dē̦la līgaviņa BW. 1939. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte 887;

4) Jugfrau (Sternbild).

Avots: ME II, 99


jaunot

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. - tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103


jēlmene

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa 2 Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112


jēmiens

jēmiens, = ņêmiẽns: tiklīdz ... izraudzīsin bites, pirmuo jē̦mienu (sc.: me̦dus) atnesīšu tev Janš. Līgava II, 372.

Avots: EH I, 564


jērs

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. 2 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jole

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126


joziens

juôziẽns, ‡

2) der Schlag
Warkl.: j. pa ausi (pa zuobiem); eine Tracht Prügel: de̦nktu juozienu tu esi pelnījuse Janš. Līgava I, 93.

Avots: EH I, 571


jozīt

I juôzît,

1): viņš tevi juozīs bez žē̦lastības Janš. Līgava I, 93; ‡

3) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeif überhaupt:
viņš juoza (mäht, schreitet aus usw.) tâ, ka ne līdzi tikt Mar.

Avots: EH I, 571


ju ,- als Praefix in dem sogenannten Debitiv statt jà-, aber nicht zur Bezeichnung der Notwendigkeit, sondern

a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;

b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;

c)

das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]

Avots: ME II, 114, 115


jūdziens

jûdziens: "so viel man in einem Anspann fähret und pflüget" Lange I, 69; vienā jūdzienā nuoskriet (fahrend zurücklegen) Janš. Mežv. ļ. II, 346. brauksim divi jūdzienuos Līgava II, 80.

Avots: EH I, 568


jukls

jukls,

1): juklajā dejuotāju pūlī Janš. Mežv. ļ. II, 15. atskanēja... svilpšana... un čivināšana daždažādās skaņās un tik ... jukli cita par citu 466. prātam tikai jukli izpruotamu ... dziesmu Līgava I, 298;

2): jukla zeme Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 566


jūkste

jûkste 2: čala, smiekli un j. ... neaprimst Janš. Līgava I, 211. tūlin visādas jūkstes ("?") prātā Mežv. ļ. II, 231.

Avots: EH I, 569


jumis

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567


jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118


jumula

jumula, ein in Kleidung und Arbeit heruntergekommener Mensch: tuo jau tev nede̦r par puisi līgt: tāds jumula vien ir Bers.

Avots: ME II, 119


jūns

jūns [?], der Sumpf, Morast: mūžīgs jūns jeb purvs līguoties līguojās SDP. I, 15.

Avots: ME II, 122


jūsmonis

jūsmuonis Janš. Līgava II, 299, der Schwärmer.

Avots: EH I, 570


just

just, jùtu, jutu (li. jùsti),

1) fühlen, empfinden:
viņš piedzēris, ka ne˙kā vairs nejūt. [gan tava mugura tuo jutīs U.] sirmgalvis, juzdams pēdējuo stundiņu LP. VII, 1137;

2) bemerken, wahrnehmen:
vaļā durvis, vaļā luogi, nejūt pašas malējiņas BW. 13646. līgaviņa, miega cūka, nejūt mani pārnākuot 26882. nejūt ganu izdze̦nam 6692. nuo jātniekiem ne jutin nejutuši LP. VII, 1061. kur tā mūsu Jāņa māte, ne nejuta staigājuot BW. 32594. saimnieks bij jutis, kādu paduomu šie de̦vuši Aks. Refl. - tiês, sich fühlen: tu taču vakar vakarā juties tik gurde̦ns Vēr. II, 141. valdinieks, pie beigām juzdamies... LP. III, 76. [Nebst. jaust (wo jau - aus eu - entstanden sein kann), woher das j - in just bezogen sein kann, nach Ehrlich Unters. über d. Natur d. griech. Beton. 27 (vgl. auch Osthoff IFA. I, 82) zu ai. ávati "beachtet" (wenn ai. a - hier auf e - zurückgeht). Über das von Walde Wrtb. 2 810 (unter vātes) herangezogene av. api-aotāt̰ "(sie) begreife" vgl. Meillet Bull. XXIII, 77.]

Avots: ME II, 120


kabes

[kabes Wallhof "šūpuotņu (līgutņu) stāvkuoki, aires".]

Avots: ME II, 129


kabināt

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129


kabināt

I kabinât,

1): auch Wessen;

2): auch Pilskalne; kabina sānsaites nuost Janš. Līgava II, 236;

4): auch Oknist. Zur Bed. vgl. Auchapkabinât I 3.

Avots: EH I, 572


kabu

kabu, für kab, wenn doch: kabu man nuolīguot ezeriņa maliņā BW. 31016 (Setzen). kabu man tā pļaviņa (Var.: kad man būtu tā pļ.) BW. 28585, 5 (Laizen, Smilten); 11205.

Avots: ME II, 130


kādīlas

kàdîlas 2 Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli 2 Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598


kāds

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186


kairīgs

kaĩrîgs ,*

1) reizbar:
muokas... viņu padarīja jūtelīgu un kairīgu RKr. XII, 409;

2) reizend:
tā nebija vairs viņa, zemes veidā kairīgā Asp. Adv. kairīgi: ķirsis kairīgi pret pļavu sniedzas Rainis Gal s un sākums 41.

Avots: ME II, 134


kaiss

kaiss, feurig, heiss: duodas pie līgavas precinieks kaiss RA. [Neologismus?].

Avots: ME II, 135


kājup

kãjup,

1): lai ... līgaviņu k. rastu, ne guļam BW. 26785, 1; ‡

2) = kãjum, zu Fuss: iet mājās k. Kal. k. nākt Janš. Dzimtene V, 43.

Avots: EH I, 599


kalnup

kalˆnup: spērās k. kāds puika Janš. Līgava II, 7.

Avots: EH I, 578


kalpot

kal˜puôt,

1) intr., dienen:
bildēm Kundz. kāds puisis salīga pie ķēniņa kalpuot LP. II, 55;

2) (selten) bedienen:
lai māsiņa gana mīļa, mūžam brāļus nekalpuoja BW. 11996. Subst. kal˜puôtãjs, der Dienende, die Dienstperson, die eine unbestimmte Zeit dem Arbeitsgeber dient.

Avots: ME II, 144


kam

kam [li. kám], Dat. von kas,

1) wem:
kam tu tuo iedevi? kam ļaužu? so fragt man nach der Zugehörigkeit, zu welchem Gebiete gehörig?

2) wozu, warum:
uozuoliņ, ze̦mzarīti, kam tu augi lejiņā? BW. 2791. kam mani rātin rāja, kam nejēmu līgaviņas 13873;

3) wenn doch
(in Livl.), als Wunschpartikel, mit dem Part. Praet.: kam (Var.: kaut) pirmāk zinājusi, nuo kurienes tautas jās! BW. 14095, 2. kam laimiņa tāda sieva, kāda mana māmuliņa 1205;

4) konzessiv, konditional: es ļaudīm nesariebtu, kam (wenn auch)
ik˙dienas raudājusi 618. dziedāt vien es dziedātu, kam (Var.: ja, kad) man uotrs palīdzējis 296, 2.

Avots: ME II, 147, 148


kampiens

kàmpiêns,

1): je̦mdams pa četri, pieci kūļi kampienā Janš. Līgava II, 398;

2): ievirtis ugunskurā ve̦se̦lu kampienu lapuotu zaru Janš. Mežv. ļ. II, 255.

Avots: EH I, 582


kampiens

kàmpiêns (kam̃piêns Kand.),

1) der Griff:
čūska kampj bezdelīgu, bet kampiens neizduodas LP. I, 173;

2) eine Handvoll, soviel man mit einem Mal ergreifen kann:
viņa pasvieda katrai guovij pa kampienam Schnb.

Avots: ME II, 152


kampstīt

kàmpstît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt greifen (intr.): re̦dzē̦ts knakstāmies un kampstāmies arī ap skaistuo ... ista-beni Janš. Līgava II, 218.

Avots: EH I, 583


kapenieks

kapeniẽks: ein Begräbnisteilnehmer, der zum Leichenschmaus nicht geladen ist Frauenb.; kapenieku brandaviņš BW. 27622. vdenkāršu kapenieku... nebija visai daudz Janš. Līgava II, 484.

Avots: EH I, 586


kāpiens

kâpiẽns,

1): kāpa vienuos kāpienuos zemē Janš. Līgava I, 95;

2): die Stufe
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 601


kāpināt

kâpinât,

1): kapinādams kungus nuo tam ārā Janš. Līgava II; 228;

2): auch Popen.

Avots: EH I, 601


kāptuve

kāptuve (vgl. kâptuves ME. II, 194), die Treppe: duodas pa kāptuvi lejā Janš. Līgava I, 42. gaŗa virves k. Dzimtene III, 214.

Avots: EH I, 601


kārdabis

kãrdabis Janš. Mežv. ļ. II, 172; Līgava I, 337, ein Wollüstling.

Avots: EH I, 602


kārībnieks

kãrĩbniẽks ,* der Lüsterne, Lüstling: ļuoti aluoties, ja tuo nuoterē̦tu par patmīlīgu kārībnieku Stari III, 91.

Avots: ME II, 196


karogs

karuõgs, C., PS., karuôgs 2 Kand.,

1) die Fahne, das Panier:
karuogu nest, nuolaist, vīcināt, raibināt, rakstīt;

2) das Fähnlein, die Kompagnie, Schar:
trīs karuogi puišu gāja BW. 25128, 4. trīs karuogi meitu gāja 275. ne˙vienā karuogā (Var.: pulciņā) nebij manas līgaviņas 279. [Aus ar. хоругвь "Kriegfahne".]

Avots: ME II, 165


karsināt

II karsinât, kārsinât [li. káršinti "ожидать созрѣванiя (зерна)",

1) alt werden, lassen, altern machen:
es ziedēju kâ puķīte, viņš mūžiņu karsināja BW. 14974 (Lubn.). labāk viena sasatinu savā linu palagā, ne mūžiņu karsināju ar barguo tē̦va dē̦lu 10132 (Kreuzb.). Māŗa manu mūžu kārsināja 333 (Gold.); [reifen lassen: jūs miežus ilgi kārsinājat Warkl.];

2) mūžu k., einen Menschen od. sich bis an sein Lebensalter erhalten
U., [Ahswikken, Wain., Gramsden]: lustīgs mani audzināja, vēlīgs mūžu kārsināja BW. 21854, 2 (Grobin, Alschw.). Zu karst resp. kārst "alter, reif werden".

Avots: ME II, 163, 164


kārt

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199


kārta

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


kasīgs

kasîgs Aps., Bers., kasîklîgs, kratzig, borstig, unfreundlich, rechthaberisch, rauflustig: viņš tapa viemē̦r spītīgāks un kasīgāks A. XXI, 332. ļuoti kasīga nemiera gars A. XII, 753. pret viņu vien tu esi kasīga Dünsb. kasīklīgu cilvē̦ku viņš neciešuot A. XXI, 46.

Avots: ME II, 168


kaulēt

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174


kauls

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.;

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916;

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594


kaunināt

kàuninât: rādamās un kauninādama, ka... Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 594


kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177


kautrēties

kaûtrêtiês C., kàutrêtiês Smilt., [kàutrêtiês 2 Warkl.], - ẽjuos,

1) Ekel, Widerwillen empfinden:
man kautrējas [in Warkl. auch aktiv: man kautrē] šuo ēdienu ēst Bers. man sirds sāka kautrēties, tik neģēlīgu vārdu dzirduot Lös. viņš jau nuo tādām lietām ne˙maz nekautrējas A. XVII, 285. [mīlējās Andrejam mutes duot; tikai vien kautrējuos (Var.: tik vien man kautrējās), uts pa bārdu vazājās BW. 35045];

2) sich scheuen, Bedenken tragen, schüchtern, blöde sein
Etn. II, 49 [kaûtrêtiês Kl.]: Emma ne˙maz nekautrējas nuo klajas duomu izsacīšanas Laps. kamdēļ kautrējuoties sacīt, nuo kurienes nācis LP. V, 211. viņš kautrējas šuo vārdu izsacīt. viņai acis kautrējas nuo uguns A. XIII, 789.

Avots: ME II, 180


ķēburis

ķè̦buris, ‡

5) ein Krebs (umschreibend!)
Janš. Līgava II, 141.

Avots: EH I, 698


ķegums

I ķe̦gums, der Dachfirst Līg., Stürzenh., Allend. ; ķe̦gumi, Kreuzhölzer auf dem Dachfirst und Giebel Gr. - Sessau. [Zu ce̦gums.]

Avots: ME II, 359


ķeija

ķeija,

1) = kneija Nerft ; [ķeja Wessen, ķeĩja Gr. - Essern, der Stock zum Rippchenschlagen ;

2) eine Stelze,
nūja ar zaru, uz kur,as zē̦ni staigā Līg. [Soweit hochle., aus * ķīja (aus r. кiй "Stock") ; sonst liesse sich an Entlehnung aus mnd. key(g)e "Speer" denken].

Avots: ME II, 360


ķeipt

I ķeĩpt,

1): auch Janš. Līgava I, 101; tas šuo ziemu vairs neķeips Schrunden;

2) sterben
N.-Autz n. BielU.

Avots: EH I, 693


ķeižāt

ķeĩžât Dunika, die Schenkel fremden Blicken entblösst preisgeben: meita gul gultā un ķeižā. Refl. -tiês Dunika, ķeižuôtiês Janš., zu verhüllende Körperteile fremden Blicken entblösst preisgeben (zeigen): iemanījusēs ķeižuoties, - vai nu ... vārtīdamās pa siena vālu, vai pūnī draiskādamās uz rudzu... panta Janš. Mežv. ļ. I, 370 (ähnlich: Līgava II, 187).

Avots: EH I, 693


ķeķe

I ķeķe: auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Sonnaxt; brūklines aug ķeķēm Zvirgzdine. sagriezts un savīts augstā, apaliskā ķeķē ... matu sapinums Janš. Līgava II, 102. puiši ar meitām ķeķē Oknist. - ME. II, 362 "rieksti lazdā ķeķītēs BW. 10237" zu verbessern in "riekstiņi lazdā ķeķītēs BW. 10237, 4".

Avots: EH I, 694


ķelavainis

ķe̦lavaînis PS., ķe̦lvainis, ķe̦luvainis, des Weibes Schwester - Mann, der Schwager Erlaa: znuoti vien, znuoti vien, kur tie mani ķe̦lavaiņi (Var.: ķelvainiņi)? vai tā mana līgaviņa bez māsiņas izaugusi BW. 19146 ; 26024. uz krustībām vīrs ielūdza sievas radus: ķe̦lavaiņus jeb sievas māsu vīrus BW. I, 178. [Beruht auf liv. kälu "Schwägerin" resp. estn. kälo "Mannesbruders Weib", s. Thomsen Beröringer 258 f.]

Avots: ME II, 362


ķēnelītis

ķēnelītis Janš. Līgava II, 12, geringschätziges Deminutiv zu ķēniņš, der König.

Avots: EH I, 699


ķērkši

ķērkši: kupli kuoku galuotņi ar ķērkšiem ("?") viengabalīgi cieti kuopā savīti Pēt. Av. III, 278.

Avots: EH I, 700


ķērkslis

ķērkslis (unter ķērksis),

1): (ūdeņi) brāzdamies pār ķērkšļiem Janš. Līgava II, 9.

Avots: EH I, 700


ķert

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370


ķest

ķest,

2): auch Fravenb.;

3): Lušķe ... ķesa ... pruojām ... ērberģī Janš. Līgava I, 301. Zur Bed. vgl. auchapķestiês.

Avots: EH I, 697


ķibināt

ķibinât,

1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;

2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;

3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,

[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];

2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]

Avots: ME II, 378


ķieviete

ķieviẽte [mit hypernormalem ie für ī?], der Kiebitz Nerft: vasarā gavilēja gani un klaigāja talviķi un ķievietes Jauns. ejuot pa pļavas malu, izbiedēju snaudulīgu ķievieti Jauns. - S. ķīvīte.

Avots: ME II, 390


ķinkt

ķinkt "?": dingdami, ķinkdami katri savā sē̦tā Janš. Līgava I, 106. kur dingst (sc.: puisis), kur ķinkst Mežv. ļ. II, 36 (ähnlich 375). mums nāksies ... nedēļas pa mežu ķ., iekam izvedīsim visus kuokus 41; "bei schlechtem Wetter unter freiem Himmel arbeiten" Nikrazen: kuo viņš tur kin̂kst 2 ? "frieren" (prs. ķin̂kstu 2 , prt. ķin̂cu 2 ) Kal. Zur Bed. vgl. auchapķin̂kt 2 , nuoķin̂kt 2 und li. kinksė´ti "lange unbeweglich an derselben Stelle stehen".

Avots: EH I, 703


ķipt

ķipt: auch Dunika, OB., Rutzau; auch praes. *ķîpstu 2 (s.apķipt); pie svārka dadži ķīp Janš. Līgava I, 388.

Avots: EH I, 703


ķirķis

I ķirķis,

1): ķirķīt[i]s (Var.: circen[i]s) veda līgaviņu pār plāniņu aizkrāsnē BW. 2740, 1;

3): ein weisser, im Meeressande hausender Wurm
(mit ir̃ ) Kaugurciems, NB.;

4): ein junges, schwaches Lebewesen
OB. Nach Schwers Unters. 67 aus nd. kirken "Larven von zweiflügeligen und anderen Insekten, wenn sie fusslos und klein sind".

Avots: EH I, 704


ķirmenis

ķirmenis: austi ... lindraki ... ar ķirmeņu jeb zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434.

Avots: EH I, 704


ķītrs

I ķĩtrs,

1) schlecht, faul:
ja būs laba dzīvuošana, pa vienam salasīšu; ja būs ķītra dzīvuošana, kur kaisītas, tur paliks BW. 206. būt[u] es ķītri dzievājuse (Var.: dzie̦dri, slinki) 17621. tev, māmiņa, jauns znuotiņš, man ir ķītra dzīvuošana 22090, 7. svainīšam ķītri suņi, brāļam ķītra līgaviņa Ltd. 2418;

2) rein, reinlich:
trauki bija ķītri nuomazgāti Oppek. n. U., Adsel, Sessw.; tu dabūsi ķītri (gründlich) pa acīm Schwanb.;

3) = ķītrs, karg n. U.

Avots: ME II, 389


ķīviņš

ķĩviņš, ķīviens Karls., der Streit, Hader: pēc maza ķīviņa es paduoduos Līg.

Avots: ME II, 390


ķīvis

I ķĩvis (unter ķĩve ): auch OB., Stenden, Strasden; nebij tālu līdz lieliem ķīv[j]iem un nežēlīgas kliegšanas A. Brigadere Skarbos vējos 246. viņi zuosu dēļ sanāca ķīvī Stenden.

Avots: EH I, 706, 707


ķiza

ķiza: vienam ķe̦za, uotram ķ. Janš. Līgava II, 306. viņai dzīve ir ķ. 313.

Avots: EH I, 705


ķizināt

I ķizinât: nuo Jūsu suolījuma, kuo man ķizinājāt; ka ... vedīšuot atkal sev līdza, ... neiznāks ne˙kas Janš. Bandavā II, 178. puišelis ķizinātājai gre̦dze̦nu nuomauca Līgava I, 358. Refl. -tiês,

1): nedillinies un neķizinies viņam pretī!
Janš. Līgava I, 207; Neckerei treiben; Händel suchen Segew.

Avots: EH I, 705


ķizīt

ķizît (unter ķizinât I ),

1): auch Dunika, NB.; satvēra ķizītuo ābuoli ar. visu ruoku Janš. Līgava II, 353. kamē̦r kriņģelis nav vēl ruokā, netīk tuo citiem ķ. Bandavā I, 14;

2) "trotzen"
Gramsden.

Avots: EH I, 705


klabata

klabata,

5): auch Assiten, Dunika, NB.; taustās gar durvīm ... nezin, kur k. Janš. Līgava II, 336. durvis ... tik pievē̦rtas, klabatu ne˙maz neaizkabinuot I, 38;

6): auch Dunika; ‡

9) ein Holzschuh
Lis.; ‡

10) "?": spēru kājas klabatā, mešu žalgas dibinā Tdz. 45189 (aus Fest.).

Avots: EH I, 607


klaidīt

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît 2 Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208


klaiga

klaĩga,

1) das Geschrei
Mar.: jau ceļas nežēlīga klaiga Rainis. skan caur tumsu medinieku klaiga Vēr. II, 238. Häufiger der Pl.: slimnieču klaigas, das Jammern der Kranken; aizbēgt nuo visa truokšņa un prieku klaigāt, Jubelgeschrei A. XII, 819. tiem zē̦ni klaigas starpā jauc MWM. VII, 401;

2) der Schreihals
Mar. n. RKr. XV, 118: kuo tu tâ klaigā kâ klaiga Dond.

Avots: ME II, 209


klakšans

klakšans AP., eine primitive Schelle: klakšanus sēja zaglīgiem luopiem, lai nezuogas labībā.

Avots: EH I, 608


klaņķis

klaņķis,

1): auch (ein langer-Plumpsack)
Dunika (hier such von einem allzu grossen Pferde), NB., OB.; kāds gaŗš k. Janš. Līgava II, 320;

2) klaņ̂ķis 2 Kal., eine Art Habicht
(vanags).

Avots: EH I, 610


klāņot

I klāņuôt, taumeln (?): sāka k. uz vienu un uotru pusi Janš. Atpūta № 379, S. 6. Refl. -tiês (s. ME. II, 218),

1): klāņuojas uz vienu un uotru pusi Janš, Mežv. ļ. II, 434. brīdi pie tās (kaŗietes) klanījies un klāņuojies Līgava II, 238; ‡

2) taumelnd, unsicher gehen
(mit ã ) Pilten; ‡

3) sich hin und her bewegen:
migla klãņuojas pa pļavu Behnen. neklãņuojies man priekšā!" Schnehpeln.

Avots: EH I, 612


klapēt

klapêt, - ẽju,

1) tr., klopfen, schlagen,
viņu tūlīt klapē mierīgā prātā Saul.;

2) intr., reiten, fahren:
nuo rīta klapēšu pie līgaviņas Ltd. 695. [Refl. - tiês dass. U.] Aus mnd. kloppen " klopfen" [vgl. auch mnd. klappen " klatschen"].

Avots: ME II, 214


klāt

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219


klaudzoņa

klaũdzuoņa: pakavu... klaudzuoņu Janš. Līgava II, 177.

Avots: EH I, 611


klause

klause, = klàušas: lai mūs patur tâ˙pat uz klausi Janš. Līgava I, 99.

Avots: EH I, 611


klausīgs

klàusîgs: auch Lng., (mit 2 ) Frauenb., (mit ) Iw.; ja meita nebijuse klausîga Janš. Līgava I, 347.

Avots: EH I, 611


kļaut

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. 2 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239


klibe

klibe (unter klibis): vai neapniks tāda k.? Janš. Līgava I, 480.

Avots: EH I, 616


kliegt

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232


klīrīgs

I klĩrîgs: nevīrišķīgi k. Janš. Līgava II, 128.

Avots: EH I, 619


klumšķis

klum̃šķis,

1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.

Avots: EH I, 623


knaģis

knaģis,

1): auch Kruhten, OB.;

5): zusammengestellte Holzstangen, auf denen man Klee oder Erbsen trocknet
OB.;

6) Plur. knaģi, die Dollen am Boot
Frauenb.;

7) ein Gerät zum Aufhacken des Erdbodens
Schnehpeln: ar ķekšiem un knaģiem izrautās mazās bedrītēs iekaisīt ... sē̦klu Janš. Līgava 1, 453.

Avots: EH I, 626


knepis

kner̃pis Seyershof "neveselīgs, maza auguma bē̦rns vai kustuoņa mazulis, kas bieži dara nerātnības".

Avots: EH I, 629


knēvelis

knẽvelis, knèvelis C., [ "ein kleiner,aber gewandter Knabe" Dunika]; ein Bube (Knäblein), ein Knirps; [in Bers. dazu auch ein fem. knèvele 2 ]; ein Schimpfwort überhaupt: 7 gadu knēvelis MWM. VI, 310. man ve̦cam knēveļam atve̦d jaunu līgaviņu BW. 22040, 2; jem., der ohne gross und stark zu sein, sich doch ein solcher zu sein einbildet Etn. IV, 97. [Aus (m)nd. knevel "Knebel" (vgl. mhd. knebel "Bengel").]

Avots: ME II, 245


kniķēt

kniķêt,

2): puika (ar āmuru viegli) kniķēja naglai pa galvu Stenden. kniķē ar ... kātu man pa nagiem! Janš. Līgava II, 243. Nach Sehwers Unters. 54 aus nd. knicken.

Avots: EH I, 630


knīpa

knĩpa A. - Bergfried [li. knypa, s. Brückner Litu - slav. Stud. 22], knīpe, ein halberwachsenes Mädchen, ein Backfisch: man labāka gana knīpa, nekâ tava līgaviņa BW. 21257, 1. vai tā bija vīra sieva, vai kaimiņu cūku knīpa (Var.: ganu kn., cūkganīte) BW. 24665, 3 var. [Wohl zu li. knìpė "das weibliche Geschlechtsorgan", das auch als Schimpfwort gebraucht wird.]

Avots: ME II, 248


ko

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo 2 neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô 2 tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340


kodīgs

kuôdîgs,

1) beissend, ätzend:
viņš sirdīgi vilka de̦gunā kuodīguo smaku MWM. IX, 451. vējš dzina kuodīguos putekļus Vēr. I, 1387;

2) bissig:
līguotāji apdzied sīkstuļus kuodīgām dziesmām BW. V, S. 16. skuoluotājs smīnēja kuodīgi MWM. X, 327.

Avots: ME II, 341


kopējs

kùopẽjs, f. -ẽja,

1) der Pfleger, die -in, wer etw. pflegt, beschickt, bestellt:
bišu, luopu, zirgu, slimnieku kuopējs. gudru ņemšu līgaviņu, savas dzīves kuopējiņu BW. 11188. tad būs tava līgaviņa tavas mājas kuopējiņa 13655, 2 ;

[2) ein Sparsamer, zu Rate Haltender
U.] Zu kùopt.

Avots: ME II, 345


košiniece

kuošiniece Janš. Līgava I, 68, ein zierliches, feines Mädchen.

Avots: EH I, 688


kraģis

I kraģis,

1): "ein Stuhl"
NB.; bē̦rns apkravājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika; eine Beschreibung eines solchen k. bei Janš. Līgava I, 105;

2) eine Art Garnwinde Sonnaxt: pirma mešanas dzijs nuo gabaliem jāsatin uz kraģiem Oknist; ‡

3) "knaģis" Heniņš; ‡

4) "eine Pfeife mit geradem Stiel"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ‡

5) kraģi, Dachreiter
Durben n. BielU.; ‡

6) kraģi (sing. kraģis Kruhten), ein Stangengerüst auf dem Felde, worauf Heu (Klee, Erbsen u. a. Kruhten) getrocknet wird
Kl.-Gramsden.

Avots: EH I, 640


krāka

kŗãka: kuo tad nu vēl ... kŗāc kâ k. (von einem weinenden Kind) Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 665


krams

I krams, kre̦ms Wolm., Ruj.,

1) der Feuerstein;
cūku krams un žagatas krams, zwei verschiedene Arten desselben Oppek.; zaķu krams, weisser Feuerstein Lems. pastalas kâ kramā sasalušas Blaum. galvā tam atkal bij tāds krams (Strich, Rausch), ka kājas tikkuo varēja nuoturēt Līg. ve̦cajam zaldātam apte̦kas viņa krama dūša, der feste, gestählte Mut. bet kuo nu tāds puišeļu krams! aber was kümmert sich darum solch ein angehorsamer, starrköpfiger Knabe LP. VI, 1014. Vgl. kramgalvis;

2) eine harte Stelle am Baume
Aahof. [Nebst kramt und slav. kremy (gen. kremene) "Kiesel, Feuerstein" wohl zu krama (s. dies); vgl. uch Brückner KZ. LI, 234.]

Avots: ME II, 258


krante

krañte (unter krañts),

2): šautavai ir k. priekšā, lai seiet caur Iw. uz dēlēm uzlika salmus vai cisu maisu; aizsita ārmalā kranti priekšā, lai cisas nenāk ārā, un tad uzklāja palagu (Beschreibung einer Bettstelle)
ebenda. piesē̦zdama uz gultas kranti Janš. Līgava II, 454 (ähnlich in Bērzgale).

Avots: EH I, 642


krāsot

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269


krāts

krâts,

1) der Käfig:
ķēniņš liek prāvu krātu pagatavuot LP. V, 236;

2) gew. das Demin. krâtiņš, das Behältnis, worin die junge Bienenkönigin im neuen Bienenstock für ein paar Tage eingespert wird;

3) das Demin., scherzweise, das Gefängnis:
tam krātiņš uz kādu laiciņu būs tīri veselīgs A. XX, 925;

4) das Flussbett:
ve̦cajuos krātuos, im alten Flussbett;

5) krātiņš, Gefäss, womit gefangene Fische geschöpft werden
U.; [krâts, 2 ein Fischbehälter Bauske, Nieder - Kurl.];

6) Schrein, Tabaksdose
L. [Wohl eher durch oder nebst li. krõtai "Gitterwerk" aus wruss. oder poln. krata "Gitterwerk" entlehnt, als verwandt mit la. crātēs "Flechwerk". Das â erklärt sich entweder durch Entlehnung aus den westlichen Mundarten, wo à zu â geworden ist, oder durch Anlehnung an krât, wovon es U. ableitet.]

Avots: ME II, 269


kraukšķis

kraũkšķis,

3): kruogā... izkauktu kadu kraukšķi Janš. Līgava II, 31.

Avots: EH I, 643


krēnēt

krẽnêt: auch praes. -ēju; lai krē̦n (wartet ängstlich?) tik tā vainīgā Janš. Atpūta № 386, S. 4. zirgs ..., galvu nuodūris, durnējuot un krēnējuot Janš. Dzimtene II 2 , 323. kvernē un krēnē ... klusā vientulībā Līgava II, 465. kuo tu krẽni? Schnehpeln.

Avots: EH I, 651


krikšis

II krikš(ķ)is,

1) der Weinerliche, Krächzende:
liepiņa līguo, krikškītis krikšķ RKr. VII, 142,2;

2) die Weinerlichkeit:
tad man sāk uznākt tādi lē̦ni, paklusi krikšķi Dok. A.

Avots: ME II, 278


krikšķis

II krikš(ķ)is,

1) der Weinerliche, Krächzende:
liepiņa līguo, krikškītis krikšķ RKr. VII, 142,2;

2) die Weinerlichkeit:
tad man sāk uznākt tādi lē̦ni, paklusi krikšķi Dok. A.

Avots: ME II, 278


krūmiens

krũmiens: pa ... kramieniem un brukstalieniem Janš. Līgava I, 353.

Avots: EH I, 662


krūplīte

krūplīte "?" tāda k. es e̦smu, tīri kâ mazās sugas vācu vistiņa (sagt eine Frau von kleinem Wuchs) Janš. Līgava II, 16.

Avots: EH I, 662


krūtaža

krūtaža,

1): auch (mit û 2 ) AP., (mit ù 2 ) Sonnaxt: (bezdelīgai) krūtažā sarkanas spalvas Pas. XIII, I80 (aus Sessw.). cūkgaļas gabali... gan krūtažas, gan ribslejas Janš. Apsk. 1903, S. 192.

Avots: EH I, 663


kūkas

kūkas māte, eine Gottheit (?): kūkas māte, laimas māte lai nāk palīgā Tr. IV, 250 ; im VL. auch kũku bē̦rni: nākat, tautu kūku bē̦rni, kur likāt mūs [u] māsiņu? RKr. XVI, 178.

Avots: ME II, 333


kūliens

I kũliêns,

1): auch Orellen, Salis, Seyershof;

2): ar vienu kūlienu jau nevar nuojumt jumtu Orellen; das zu Dreschende
(metiens): jādze̦n k. nuo siltrijas piedarbā, Janš. Līgava I, 265.

Avots: EH I, 683


kult

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309


kumbris

kum̃bris (unter kum̃brs),

1): rakstīt ar līku pirkstu ar kumbri Kaugurciems;

2): auch Iw., Schlehk, Siuxt; ve̦lns šim (= dē̦lam) ar nagiem uz kumbri Pas. VIII, 91. dabūt ... belzienu pa kumbri Janš. Līgava II, 29 (ähnlich 320).

Avots: EH I, 673


kumpis

I kumpis,

1): tur ir arī tavs k. (gemeint ist ein Pferd)
Janš. Līgava I, 411;

2): auch (mit um̂ 2 ) Frauenb.; k. mugura BW. 20258 var. dē̦ls kum̂pi 2 meta Ceļi III, 126;

3): ein Dolch
- auch Pas. IX, 542; X, 311, 507, (mit um̃ ) Assiten, Dunika, (kumps) Durben n. BielU.; ein dolchartiges Messer Schwarden, (mit um̃ ) Perkunen; "ein Messer" (mit um̃ ) Līn., NB.;

5): auch Bauske.

Avots: EH I, 674


kunkulains

kuñkulains: kunkulaina vaga Lubn. palūkuoja ... sūcienu, vai tas ... nav ... k. Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 675


kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328


kūsāt

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât 2 Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt 2 aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338


kūsot

kūsuôt: priekš, kas viņam... kūsuo krūtīs Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 684


kutains

kutains: kutainām ("?") rīdzēm Janš. Līgava I, 85.

Avots: EH I, 681


kuža

kuža,

1): auch (als Kosewort und Kinderwort!) Salis u. a.;

2): ein Tolpatsch
AP., Dunika; ja dē̦ls pārve̦stuos kaut kādu lužu, kužu (von einer weiblichen Person) Janš. Līgava II, 272. Das Zitat aus BW. 16268 ME. II, 331 ist wahrscheinlich als unzugehörig zu streichen.

Avots: EH I, 681


ķuze

II ķuze, = ķuzis 2: (pastaigāties) ar ķeģa un ķuzes palīdzību Janš. Līgava I, 466. ubaga ķuzi (nūju) Mežv. ļ. II, 312. kas tur nāk? ķuzes klaudz BW. 23626.

Avots: EH I, 708


kužināt

II kužinât,

1): k. vietu, gultu Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84; (an)rühren
Wessen. k. skaidas, granti uz ceļa Kaltenbr.;

2): cūkas rakā, kužina un ē̦d saknītes Sonnaxt;

5) "?": maza ... līgaviņa nedasniedze dzirnaviņu, ... maļuot cicīt[i]s miltos kužināja Tdz. 45432. Refl. -tiês: cūkas kužinājas pa tīrumu Zvirgzdine.

Avots: EH I, 681


kvaņķis

kvaņ̂kis 2 ,

1): auch (eine Puppe)
Lieven-Bersen, Janš. Mežv. ļ. II, 274. (ein kleines Kind) Lieven-Bersen, NB.; ein Schimpfname NB.;

2) ein Strohsack,
Janš. Līgava I, 46.

Avots: EH I, 689


kvēpji

kvêpji [Kl., der Sing. kvēpis bei Glück II Mos. 29, 1], kvê̦pi [Wolm., Arrasch, Lis., C., Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Neuenb., kvê̦pi 2 Salis, Ruj.], kvêpes,

1) der Russ:
kuo tās puķes palīdzēja, kad nav kvē̦pus slaucījušas BW. 12962. uz dīgstuošām zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. rijas sienas apsita ar skaliem, lai viesi nenuotraipītuos ar kvē̦piem BW. III, 1, 6 ; [kvē̦pi 2 Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, kvê̦pi Warkl., Russ und Staub] ;

2) [kvēpes], Qualm, Dampf, Räucherwerk
St. ;

3) [kvê̦pi 2 Nigr.], Spinneweben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 354


kverķis

kver̂ķis 2 "mazs, bet ellīgs zē̦ns" NB.; etwas Kleines und Wertloses (z. B. ein Hund, ein Kind) Dunika; ein schreiendes Kind AP.

Avots: EH I, 690


labrīts

labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. 2 10062 1 , 3.

Avots: EH I, 710


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lācisks

lâcisks, bärenhaft, bärenmässig, plump: līga, rupja un lāciska ruoka A. XII, 816. viņš iesācis pa˙visam lāciski XII, 93. lāciski čīkstēties, nach Bärenart ringen, indem der eine Ringende den andern umfasst Tals.

Avots: ME II, 435


lādele

lãdele (unter lãde ): auch (zur Bed. 1) Janš. Līgava II, 41.

Avots: EH I, 726


lai

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401


laida

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3):

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711


laidarniece

laidarniece Janš. Līgava II, 133, eine im Viehhof beschäftigte Magd.

Avots: EH I, 711


laide

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402


laids

II laids, faul, träge: mīļajam dēliņam visai laida līgaviņa BW. 21948, 9. čigānam kūtri zirgi, muižā laida (Var.: laiska) līgaviņa. S. laĩda II.

Avots: ME II, 404


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


laimei

laĩmei (dat. s.), zum Glück (bei Janš. und in Frauenb.): bet l. dievs devis ... Anniņai mierīgāku prātu Janš. Līgava I, 90 (ähnlich Mežv. ļ. II, 65 u. a.).

Avots: EH I, 713


laizīt

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415


lāma

II lāma "?": redzēja nuo dūmu lāmas (Rauchwolke?) izniŗam būrīti aitu Janš. Mežv. ļ. II, 507 (ähnlich 255, 354, Līgava II, 10). tie atruodas... putekļu lāmā (Staubwolke?) Janš. Atpūta № 371; S. 8. Vgl. etwa lāmis I 2.

Avots: EH I, 727


lamiens

lamiens, das Schimpfwort, die Schimpfrede Mar. n. RKr. XV, 122: vairs nedzird lamienus Līg.

Avots: ME II, 418


lampa

III làmpa 2: "nevīžīgs cilvē̦ks" Saikava; "nederīgs, mīkstčaulīgs cilvē̦ks" AP. Identisch mit làmpa 2 II?

Avots: EH I, 718


ļangāties

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530


lapa

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421


lāpeklis

lãpeklis Seyershof, Flickarbeit: lāpīt kādu lāpekli Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH I, 728


lāpīt

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440


lāsumains

lāsumaîns: auch (mit ã ) Frauenb.; kad drēbi krāsuo un neizduodas, tad tā paliek làsumaina 2 Linden in Kurl. lāsumainiem vaigiem Janš. Līgava I, 53 (ähnlich 433). gaišziluo, lāsumainuo saitni Veselis Daugava 1934, S. 5.

Avots: EH I, 729


ļaudava

ļàudava [auch Arrasch, Drosth., N.-Peb.], ļaũdava [auch Nigr., Dond., Lautb. od. ļaũduva Tr.], gew. Demin. ļàudaviņa, ļaudavĩte BW. 29861, 1, ļaudeviņa 3498; 7987; ļauduviņa, ļauduvĩte 11433,

1) die Braut, junge Frau:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kur tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. puķe, puķe, ruoze, ruoze, bāliņ, tava līgaviņa (Var.: ļauduviņa) BW. 281, 9; (2) ļàudava 2 Kreuzb., die Schwiegertochter.] Wohl zu ļàudis; (zur Bed. vgl. etwa tàutu meita, tàutietis, sowie ļaudis 5],

Avots: ME II, 530, 531


lauķe

II lauķe Janš. Dzimtene III 2 , 395, Bandavā II, 385, eine Feldwächterin; lauķe Līgava I, 164, Demin. lauķīte 161, die Mutter eines Feldwächters (?).

Avots: EH I, 723


lauķe

III lauķe, das Gesicht, seja (?): uz seju vien skatīdamies var... piekrāpties: dažai ... tā l. gan ir balta un jauka, bet ne tâ viss augums Janš. Bandavā II, 126. lielākajam pa˙visam bēdīga l. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 723


lauķis

I laũķis: auch Janš. Līgava I, 161, 184, 210, Mežv. ļ. II, 217.

Avots: EH I, 723


laulnieki

laũlniẽki: daži l. (Eheleute?) dzīvuo nemīlīgi kuopā Bergmann Saņ. spred. māc. (1795), S. 34.

Avots: EH I, 723


lauma

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429


launags

laũnags,

1) die Mittagszeit:
[ne ilgs mans mūžiņš, kâ vasaras launadziņš U.]; der Mittagsschlaf: sajāj tautas, sarībēja, es gulēju launadziņu BW. 14363, 5;

2) die Mittagsmahlzeit
Kand., Dobl. Etn. III, 156, Autz, Spr.;

3) die Vesperkost [in Peterskapelle um 2 Uhr Nachm.
U.]: kad rudenī gājēji dze̦nas launagu, tad saimnieces atbild, ka dzērves launagu aizne̦sušas Etn. III, 156, C., Smilt., Lub., Aps. launagā ap pulkst. pieciem pēc pusdienas. kad saule ze̦māki, rad ēda launagu (citi sauca par palaunagu) Mag. XX, 3, 73;

4) die Mitternacht:
māmiņa mīļa, laid meitas gulēt, sietiņš līguoja launaga laikā BW. 7716; vgl. nu tik sietiņš pusnaktes līguo, pusnaktes līguo, puslaunadziņa (t. i. pusnaktī) 6809. Nebst li. (bei Memel) laũnagas "Vesperkost" aus estn. lõunag "Mittag", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 429


ļauns

ļaũns,

1) böse, übel:
ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek briesmīgi ļauns LP. IV, 24. ļauni gari, böse Geister. Sprw.: tā jau pasaules alga, labam ļauna atmaksa. es savai līgavai ļauna varda nesacīju BW. 22710. ļauna diena, s. ļaundieniņa. (Als Subst.) der Böse, das Bose, das Übel: ļaunam ļauni darbi. Sprw.: labs nav bez ļauna. ne˙ka ļauna neduomādams, viņš negāja pie uguns Dīcm. I, 16. tev ļauns ne˙kas nenuotiks LP. VII, 232. tie ļauniņa nedarīja BW. 6464. ļaunu od. par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: neņem par ļaunu, (ļaunu BW. 25484), ļaunā! ar ļaunu ne˙kā laba neizdarīsi. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu Etn. I, 55;

2) link, verkehrt:
ļaunā puse, die linke Seite: drēbēm jāapgriež ļaunā puse Tr. 507. [Am ehesten wohl identisch mit li. liáunas "geschmeidig, biegsam, lose; bose" (s. Leskien Nom. 355, Persson BB. XIX, 279 ff., v, d. OstenSacken IF. XXXIII, 222 f., Būga KZ. LII, 91, der hinsichtllch der Bedeutung auf slav. lǫkavъ "ränkevoll, bosartig" verweist; s. auch die Parallelen bei Berneker Wrtb. I, 740) und (etwa mit einer Urbedeutung "lose") ein Verbaladjektiv zu ļaũt (s. dies), s. Persson Beitr. 711; dass hierher auch slav. ľutъ "grimmig, grausam" gehore (wie Mikkola RSI. I, 9 und v. d. OstenSacken 1. c. annehmen), ist wegen der teilweise abweichenden Bedeutung und Intonatlon (serb. ljût) recht zweifelhaft. Zur Bed. 2 vgl. semasiologisch estn. paha "schlecht, übel, bose": (Komparativ) pahem "link", pahem-pōl "auf der verkehrten Seite".]

Avots: ME II, 532


ļautiņš

ļautiņš (unter ļàutiņi): nāc nu, ļàutī[n], palīguo! Serbig. n. FBR. IV, 57.

Avots: EH I, 769


lauznis

laûznis,

2): mums istaba tâ kâ l. (d. h., vollgeworfen mit allerhand Kram)
Seyershof;

3b): auch Seyershof, Janš. Līgava I, 454, Demin. gen. plur. lauzniņu BW. 11615 var.

Avots: EH I, 724, 725


lecināt

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt;

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730


lečīt

lečît, heilen; kuderen: mūsu puiši lielījās, veselīgi tē̦va dē̦li; ik vakarus māte brauca, lečītājas me̦klē̦dama BW. 20338, 2. Aus r. лѣчить dass.

Avots: EH I, 730, 731


ļedzēt

ļedzêt "?": pulksteņi ļe̦dz un ļindz Janš. Bandavā II, 308. braucējiem bija pulksteņi ..., tâ ka visa tā puse, kur drāzās kāzinieku rinda, ļedzēt ļedzēja Līgava 1, 305.

Avots: EH I, 770


leikšins

leikšins "?": redzēju savu Laimi iz (= uz) leikšina (Var.: laikšiņa) līguojuot Tdz. 36612 var.

Avots: EH I, 731


lēkša

lêkša,

1): guovij uz ādas vilnas lêkšas Fest. cilāt dastus ar labības lēkšām Azand. 44. nelielu baltu mākuoņu lēkšas Janš. Līgava I, 17;

2): auch (mit ê 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 736


lēkt

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).

Avots: EH I, 737


lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459



lence

leñce (unter le̦ñca),

1): auch (die Öse)
Iw.;

2): auch Schnehpeln: maisu lencēs ("?") uz muguras uzsējies Janš. Apskats 1903, S. 83;

3): auch AP., Sonnaxt: dancuoj[a] mans kumeliņš ar visām lencītēm BW. 18683;

4): auch (mit ) Dunika; ņēma līgaviņu ar kurpēm, ar lencēm; ... nuotrūkst lences maltuvē BW. 21522;

7): "tā vieta resp. vadus puse jūŗas krastā, kur sāk vadu mest un kas vē̦lāk, ve̦lkuot vadu, tuvuojas dziļajai pusei" (mit ) Kaugurciems.

Avots: EH I, 733


lenkt

lènkt,

1): suņi sāk zaķi len̂kt 2 (einkreisen)
Bauske, Dunika, Salis; Talsen, Zögenhof, (mit èn 2 ) Bērzgale, Lubn. viņš len̂ca 2 (spürte nach), kur tā iet Frauenb.; heimlich beobachten (mit en̂ 2 ) Hasenp.: aizraujuos ... aiz eg lītēm un le̦ncu, kurp šis tâ me̦tas Janš. Bandavā I, 64. liels saviem radeniekiem tâ mani l. Līgava I, 94. - Zur Bed. vgl. auch nuolènkt und atlenkt2.

Avots: EH I, 734


ļepens

I ļe̦pe̦ns,

1) schwach, nicht stramm
[Grünh., Brucken, Roop, Nurmhusen, Sessw., Mar., N.-Schwanb., Stomersee (gespr. ļapans)]: ļe̦pe̦nas kājas;

[2) klebrig:
ļe̦pe̦ns sniegs Jürg., ļe̦pe̦na zeme MSil.;

3) "dre̦bulīgi mīksts" (nur vom Fleisch):
ļ. taukums Lennew. Zu lept?]

Avots: ME II, 537, 538



lēpināties

lēpinâtiês "?": ielu luktuŗos lēpinādamās mirdzēja dze̦lte̦nā lampas uguntiņa Līg.

Avots: ME II, 461


lepukule

le̦pukule: uzpūtīga, īstā l. Janš. Līgava II, 280.

Avots: EH I, 734


ļerāt

ļe̦rât, schwatzen, klatschen: sākt par viņu ļ. un ļirāt Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 771


ļerkstēt

ļer̂kstêt [auch PS., Lis., ļe̦r̂kstêt Trik., Wolmarshof], ļerkšķêt, ļerkšêt [Dunika], -u, -ẽju C., intr., (knarren U.]; plärren, quietschen, schwatzen, ohne Grund bellen: cauras galošas riebīgi ļerkšķēja Līg, kuo tu te ļer̂kšķi 2 [Mitau] tik daudz? Gr.-Sessau, Kand. [ļer̂kstêt PS., ļe̦r̂kstêt 2 Ruj., plärren; unsinnig schwatzen.]

Avots: ME II, 538


lētdabis

lẽ̦tdabis: ein Leichtgläubiger Frauenb.; pie lē̦tdabēm tā nepiede̦r Janš. Līgava I, 11.

Avots: EH I, 739


ļeveris

I ļeveris,

1) ein Schwätzer
Lub., [Fest.];

2) "nesaturīgs, āverģēlīgs cilvē̦ks" Fest.

Avots: ME II, 539


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


līdzības

lĩdzĩbas, das Dingen, Abmachen: saule gāja līdzības, es saulīti līdza gāju; saule līga dieva dē̦lu, es maizītes arājiņu BW. 33918, 1. Zu līgt.

Avots: ME II, 481


līdzināt

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481


liecība

lìecĩba,

1): iet liêcībās 2 Siuxt. lìecības ... bija ... vēl pilnā spē̦kā Janš. Līgava I, 210 (mit näherer Erklärung);

2): schon in den beiden ältesten Katechismen.

Avots: EH I, 751, 752


liecība

lìecĩba,

1) der aussergewöhnliche Gehorch, der Frondienst:
iet, nākt, sūtīt liecībā(s), zum Frondienst gehen, kommen, schicken. lai puosta liecības atņe̦m, tad visiem būs diezgan St. [kādas liecības, kad gans līgšus jālīgst! Janš. Bārenīte 21];

2) das Zeugnis:
nepareiza liecība, falsches Zeugnis; liecību duot, Zeugnis abgeben, bezeugen; liecību apzvērēt, das Zeugnis beschwören; saukt pie liecības, als Zeugen laden; liecības šķirsts

II Mos. 39, 35. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492



liecinieks

lìeciniẽks,

2): ein Extraarbeiter
BielU.; mūsu kaimiņuos..., kur tagad ceļ jaunu riju, visi liecinieki ārā vien gul Janš. Līgava I, 31 (s. auch S. 2 ebenda).

Avots: EH I, 751


liedināt

liêdinât,

1) tr., fakt. zu liêt, giessen lassen:
manas pašas bāleliņi ze̦lta vāku liedināja BW. 16624. kad es jēmu līgaviņu, Rīgā gultu liedināju RKr. XVI, 239. tās bārīšu asariņas, svešas mātes liedinātas BW. 4223;

2) (freqn.) giessen:
ik dieniņas audzin auga (bāleniņi), liedināja zuobentiņus BW. 18061, 1. likuši Ve̦ntspilī liedināt divi pulksteņus LP. VII, 1105. meitu mātes istabiņa dāldeŗiem liedināta RKr. XVI, 138; [stark begiessen U.].

Avots: ME II, 493


liegt

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494


liekne

liẽkne ["bezgalīgs pļavu plašums pa visu upmales līdze̦numü um Gold.]; s. auch liẽkna.

Avots: ME II, 495


liekums

I lìekums: nerunājuot par tādiem liekumiem kâ mākslīgi mē̦sli Jauns. Augšz. 50; liekumi (Eingeweide) - auch Pas. VIII, 91, (mit 2 ) Frauenb., Līn.; tas izē̦d ... niknu liekumu (= liekuo gaļu, wildes Fleisch ) Lange Latv. ārste 88.

Avots: EH I, 754


lielkundzene

liẽlkundzene Janš. Līgava I, 342, ein adliges Fräulein; Demin. lielkundzenīte ebenda 249.

Avots: EH I, 755


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502



liemenis

I liemenis,

1): "kājas stilbs" (mit 2 ) NB.; ‡

4) der Baumstamm:
ieruočus ... pieslējušl pie liepas liemeņa Janš. Mežv. ļ. I, 55 (ähnlich 204 und Līgava I, 368). liels kâ l. (von einern grossen Menschen) Wessen. Hierher gehört wohl auch l. III.

Avots: EH I, 756


lietonis

lìetuonis, [lietuons Manz. Lettus], lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508


lietus

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507


lievene

lievene (?), = liẽvenes: bāliņam skaista māsa, lievenē audzināta BW. I3655, 1. guli, mana līgaviņa, šuovasar lievenẽ! 11190. Der loc. s. lievenẽ könnte auch zu lievenis gehören.

Avots: EH I, 758


liģene

liģene, eine Kranke (?): ilgi jau diezgan e̦smu gaŗstīpus gulējuse kâ pēdējā l. Janš. Līgava I, 468.

Avots: EH I, 741


liģens

liģe̦ns, krank (?): gaidīt uz liģe̦nās līgavas celšanuos Janš. Līgava I, 465. kas tad jums l.? 161. savārdzis un kļuvis l. Mežv. ļ. II, 8. viņa ir ne̦ve̦se̦la, pilnīgi liģe̦na Līgava II, 17.

Avots: EH I, 741


liģinieks

liģinieks Janš. Līgava I,188, ein Kranker.

Avots: EH I, 741


ligzdot

ligzduôt, intr., nisten: atļāvuši bezdelīgai ligzduot ē̦ku paspārnē LP. VII, 1186. ērkšķu krūmuos ligzduoja čakstītes Plūd. [laba pēc ligzduošanas St., eine gute Sitzhenne.]

Avots: ME II, 466, 467


līkņa

līkņa, = lìkšņa I (?): e̦ze̦rs bijis daudz lielāks, kâ ... vē̦ruojams nuo... plašajām līkņām un liekniem, kas, ... uzejuot tur cilvē̦kam virsū, šūpuojas un līguojas Janš. Nīca 9. pļaujuot un grābjuot e̦ze̦ra līkņu mežmale Bandavā I, 69 (ähnlich auch Dzimtene III 27 2 , 401 und Mežv. ļ. II, 341, 359).

Avots: EH I, 749


līkņājs

līkņājs, = ‡ līkņa: vietām ir tāds l., ka līguojas un šūpuojas uz visām pusēm Janš. Līgava I, 326.

Avots: EH I, 749


līkopa

lĩkuopa (unter līkaũps): man zīmīte rādīja., svē̦ta rīta līkuopās: pušam griezti līgti cimdi, lauzts laulāts gredzentiņš BW. 18168.

Avots: EH I, 750


līksmanis

līksmanis Sessw., [lĩksmenis Jürg. ], liksmenis Sinolen, līksminis Trik. n. U., eine moorige, schwankende Sumpfstelle, sumpfiger, schwankender Seerand: e̦ze̦ra līksmanis ir e̦ze̦ra mala, kuŗa līguojas un zem kuŗas ir ūdens un ļuoti mīksta dūņa. [Wohl zu līguôt; vgl. lĩguotne

1. ]

Avots: ME II, 486


līksme

lìksme (unter lìksma): smeldzīgās līksmes Veselis Daugava 1936, S. 931. dziesmītēm, līksmītēm sev lūkuoju līgaviņu BW. 589, 2, es uzaugu bāliņuos līksmītēs (Var.: lustītēs), spēlītēs 23972, 5.

Avots: EH I, 749


līksmīgs

lìksmîgs [li. linksmìngas ], fröhlich: līksmīga daba. vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu Ar. 31.

Avots: ME II, 486


līkstavas

lìkstavas [als ein Eigenname ], moorige, grosse Wiesen C. [Wohl zu līguôt (iês). ]

Avots: ME II, 486


līkste

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487


līkstens

[lîkste̦ns 2 Ruj. "kas līguojas (Adj.)": līkste̦na pļava; -e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains. ]

Avots: ME II, 487


līkšu

līkšu: lasīdams ... īpašu līgšu runu jeb līkaupu sprediķi, juo šai rītā. Nuotika jaunā pāra īstā salīgšana jeb saderināšana Janš. Nīca 37. Wohl ein gen. pl. (zu einem. nom. pl. *līktis od. *līgtis, vgl. lĩkt II und lĩgt); auch BW. 985 ist dies Wort mit -gš- geschrieben.

Avots: EH I, 749, 750


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


līkt

II lĩkt, -kstu, -ku Mitau, Gold., Kand., [Dunika, Lautb., Līn., Dond., lìkt Wolmarshof ], für lĩgt: vai tie līka miežus, rudzus? tie nelīka miežus, rudzus, tie līkst māsas vaiņadziņu BW. 24335. [Die Verbindung mit la. licēre "feil sein", licērī "bieten" (bei Prellwitz BB. XXI, 165 und Walde Wrtb. 2 248) ist lautlich und begrifflich nicht wahrscheinlich. Wann līk- nicht eine alte Nebenform von līg- ist (vgl. slav. lìkź 2 oder likź 3 bei Berneker Wrtb. I, 720), so dürfte līkt für līgt eingetreten sein, s. Mühlenbach BB. XXIX, 73. ]

Avots: ME II, 487


ļindzēt

ļindzêt, -u, -ẽju, freqn. ļiñdzinât [Jürg.], intr., klingen, huten: pulksteņi ļindz un skan cits caur citu. mazais pulkstenis ļindzina smalki un žēlīgi Janš.

Avots: ME II, 540


lingrūņas

lingrūņas [?] zeme, ein mooriges, schwankendes Stück Wiese, vieta purvainā pļavā, kur virsū uzejuot līguojas Naud.

Avots: ME II, 472


līpināt

līpinât,

1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât 2 Ruj., ankleben (tr.);

2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;

3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;

4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,

1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;

2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;

3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 489, 490


lipnīgs

lipnîgs,

1 ): tik lipnīga (freundlieh?)
Janš. Līgava II, 325; ‡

2) = lipîgs 1: l. māls Warkl. jaunai kļavai lipnīgas lapas Stenden; kāds tas l. ("gandrīz tik˙pat kâ lipīgs") pie meitām! Leitāns.

Avots: EH I, 744


ļiras

ļiras, Gerede, Geschwätz: klaušīties viņu ļe̦rās un ļirās Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 773


ļirāt

ļirât, schwatzen, klatschen: sākt par viņu ļe̦rāt un ļ. Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 773


līvienis

līvienis "vieta, kur zeme līguojas" Warkl.

Avots: EH I, 751


lizīka

lizīka (unter lizīca, das wahrscheinlich aus dem Demin. lizīceņa falsch erschlossen ist): auch Bērzgale, Pilda, Warkl., Zvirgzdine, Pas. V, 440 (aus Ozolmuiža in Lettg.), X, 303 (aus Welonen). - bezdelīgu lizīceņa Ulanowska Łotysze 14, viola arvensis.

Avots: EH I, 745


ližma

ližma: auch Janš. Līgava I, 28.

Avots: EH I, 745


loča

II luoča "?": pieķēris ve̦cākai kundzenei pie svārku luočām Janš. Līgava II, 238.

Avots: EH I, 766


ločains

II luočains "?": luočainā svārka, stērbeles Janš. Līgava II, 238.

Avots: EH I, 766


locīkla

lùocîkla: auch (mit 2 ) Dunika; nevarēja ne luocīklā luocīt Janš. Līgava I, 466.

Avots: EH I, 766


locināt

luocinât,

1) sich biegen machen (lassen):
kas tur brauca...? visi meži līguojās; Trīne brauca..., tā tuos mežus luoce̦nāla Tdz. 36062;

2) "?": ne es ļaušu kruogā dzert, ne kumeļu l. (Var.: vārdzināt) Tdz. 48959; vgl. lùocît 5.

Avots: EH I, 765


loks

II luôks 2 [Nigr.] (li. lankùs), biegsam, geschmeidig, gelenkig, behende: mazs bērziņš, luoki zari BW. 17179. luoku birzi vējiņš luoka 31341. luoki pirksti LP. VI, 438, luoka mugura VI, 265. tu, lapsīt, luoka sieva BW. 2686. [luoku līgaviņu 22762.] luoki zirgi tautiešam 13448. [šļuoka un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene 2 I, 382.]

Avots: ME II, 525


loms

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo 2 ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767


lopene

luopene,

1): auch Seyershof (mit ), Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 767


lopuža

luopuža Janš. Dzimtene III 2 , 376, Līgava I, 384, = luopene 1.

Avots: EH I, 767


loža

luõža, luožņa, comm.

1) der Herumschleicher, der Kriecher:
krūmu luoža (Var.: luožņa), lapu guļa, ne darbiņa darītājs BW. 23464; 21893, 1; 15602, 2. sūnu luožas, luožņas, auch zemes luožas Beiname der Schlangen Etn. IV, 113, Tr. IV, 410. bezdelīga, dūmu luožņa BW. 2686;

2) der Speichellecker, Schmeichler:
lūk, kāds luoža tas Lub.;

3) mizu luoža, Baumläufer (certhia familiaris)
Natur. XXXVII, 102.

Avots: ME II, 529


lozdna

luozdna, die Herumschleicherin, Kriecherin, Beiname der Schwalbe: bezdelīga, dūmu luozdna BW. 2686.

Avots: ME II, 529


lubraks

lubraks: tādi lubraki (von schlechten Spielkarten gesagt) vien sanākuši Trik.; ein plumper, ungeschickter od. träger Mensch Lems., Sonnaxt; ein dummer Mensch AP.; ein Akzisebeamter Rutzau (vgl. Janš. Līgava II, 13).

Avots: EH I, 759


luģene

luģene: nuorāvis sev ve̦cuo ziemas luģeni nuo galvas Janš. Līgava I, 113 (ähnlich II, 238).

Avots: EH I, 760


lukns

lukns,

1): auch Selg.; gewandt, behend
Dobl. n. BielU., Dunika, Frauenb., Iw.: kad zirgs sabaidās, tad ausis tam ir luknas Iw. luknajam Jurelim Janš. Līgava I, 288;

2): me̦lnā zemē tie stādi lukni aug Siuxt.

Avots: EH I, 760


lukns

lukns [li. lùknas "расходящiйся в стороны"],

1) biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig:
lukns kâ čigāna zirgs Kand. [lukns kâ čigāna pipele Kand.] bē̦rzi biezumuos, lukni augdami, mē̦dz tâ nuoliekties LP. V, 123. [lukna (Var.: luoka) priede;...luknu līgaviņu BW. 22762 var.] viņš tik lukns, ka brīnums Kand.;

[2) saftig, kräftig Kurl. n. U. - Zu li. luknė "gelbe Seerose",
čech. lekno "Seerose", le. ļukt u. a., s. Būga (Изв. XVII, 1, 34 f. und PФB. LXXII, 187 f.]

Avots: ME II, 510


lūkot

lũkuôt, lũkât, -ãju, tr., intr.,

1) schauen, auf etwas sehen, absehen:
lai raud mana māmuliņa, eglītē lūkuodama BW. 17271. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu klēšu durvju; tuo vietiņu vien lūkuoju, kur aug maize tīrumā 25911, 2. ņem, bāliņ, skaistu sievu, nelūkuo bagātības! 12157. Sprw.: nelūkuo vīru pēc ce̦pures! lūkuot ist der term. techn. für die Brautschau: lūkuo mani, tautu dē̦ls! tu lūkuoji, es lukuoju: tu lūkuoji darbu manu, es tavu gudru paduomiņu 10210. lūkās tautas nuo kājām līdz pašam augumam 10502. lai tie man neaizliedza sen lūkuotu līgaviņu 8224;

2) mit abhäng. Infin. - versuchen, suchen:
jājējs lūkuoja kalnā tikt JK. V, 83. (viņš lūkuo ar me̦liem glābties U. lūkuo cirvi dabūt! U.] Refl. -tiês,

1) schauen, aufmerksam auf etw. sehen:
vārti čīkst, suņi rej, tec pie luoga lūkāties! BW. 14521. [viņš stīvi uz tuo meitu vien lukuojas U.] viņš lūkuojās ķiršu krūmuos A. XVI, 862;

2) sich umschauen, Brautschau halten:
ej pa˙priekšu, tautu meita, lai es tevi lūkuojuos! BW. 21197. rītu jās trīs tautieši manu augumu lūkuoties Ltd. 1068. šādi, tādi vēršu kupši mūsu meitas lukuojās BW. 12295. Subst. lũkuôšana, das Schauen, Besehen; lũkuôtãjs, lũkâtâjs, der Schauer, Seher, Freier: meitiņu lūkuotājs Ltd. 1171; lũkuôtãjiês, wer aufmerksam hinschaut, sich umschaut RKr. XVI, 246. [Zu li. lūkė´ti "ein wenig harren", láukti "harren", apr. laukīt "suchen", kāimaluke "sucht heim", sloven. lúkati "spähen, lugen", gr. λεύσσω "sehe", ai. lōcatē "erblickt", le. làuks (s. dies) u. a.; vgl. Persson Beitr. 372, Walde Wrtb.2 442, Berneker Wrtb. I, 743, Bezzenberger BB. XVI, 253, Trautmann Wrtb. 151.]

Avots: ME II, 519


ļumans

ļumans,

1) mollig, wohlbeleibt
Trik.; ["kas ļum" N.-Peb., Lis.: ļumana cūka; auch als Subst.: iet kâ ļumans Lis.;

2) "?": guovis, kam ļumana (mit hochle. a aus e̦?) gaļa, nav tauku devējas Zaravič;

3) ļumans (mit hochle. a aus e̦?)"staigns, kas līguojas" (Adj.) Bers.].

Avots: ME II, 542


luncīties

luncîtiês, sich bewegen, sich biegen, sich breit machen: ne tā mana līgaviņa, kas priekšā luncījās BW. 11341. [māk kâ runcis luncīties Zaravič.]

Avots: ME II, 513


ļūnis

[ļūnis, der Sumpf, dumbrājs:.. līguojãs zeme, it kâ tur purvu ļūnis vien būtu J.Grīns. Vgl. ļūns.]

Avots: ME II, 545


lupatelis

lupatelis Janš. Līgava I, 296 Demin. zu lupats.

Avots: EH I, 762


lupatkrancis

lupatkrañcis, der Lump, das Lumpenpack: ej, žīdiņ, lupatkranci, vai es tava līgaviņa? BW. 31855.

Avots: ME II, 515


ļurbāns

ļùrbāns 2 Kaltenbr. "glē̦vulīgs nuolaidīgs vīrietis".

Avots: EH I, 774


ļurbāt

ļur̃bât Seyershof, verspotten. Refl. -tiês Seyershof "nemākulīgi rīkuoties un niekuoties"; laiks ar ļurbājas, kad ne lāgā līst, ne nelīst.

Avots: EH I, 774


lust

lust,

1): cilvē̦ks vieglā dzīvē lūt (wird verwöhnt, verweichlicht)
Janš. Līgava I, 327. mēs nee̦sarn saimnieku bē̦rni, kas ilgi lūt pā mājām Bandavā II, 93. miesa ātri lūt, kļūst ... neizturīga 336; ‡

2) sich abwärts neigen, zu erschliessen aus
lutušas ausis, herabhangende Ohren Salis.

Avots: EH I, 763


luža

luža

1) od.

2): ja dē̦ls pā`rve̦stuos kaut˙kādu lužu Janš. Līgava II, 272;

3) Kosename für Kühe
Frauenb.: kur tad mana l˙!

Avots: EH I, 764


mācībnieks

mâcĩbniẽks: auch Lemb.; mācībniekiem ierādīt nuotis Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 788



mādīt

mâdît [Kr.], -u, -ĩju,

1) herbeischaffen
L.; mit der Hand winken; zurechtlegen U.; bereiten: tu savu spē̦ku rādi, kur mēs vairs nespējam; tu palīgu mums mādi, kuo mēs vairs nere̦dzam. tam, kas tam sirdi rāda, viņš slastus, spruostus māda. dievs, kas vajaga mums, māda Diez. [sē̦tu apkārt mādīt (?), einen Zaun herummachen Diez. n. U.;

2) in
Peb. u. Burtn. n. U., = aušāties;

3) foppen
Arrasch;

4) "schimpflich fortjagen"
Schujen.] Refl. -tiês,

1) sich zubereiten, unternehmen
Diez n. U.;

2) [mâdîtiês Trik., Arrasch], = māžuôtiês, Possen treiben, Faxen machen, gaukeln Burtn., Wolm., [Weissenstein, Marzenhof. - Wohl zu māt, s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 1 und Prellwitz BB. XXVI, 310].

Avots: ME II, 576, 577


maģmutis

maģmutis, f. maģmute, der (die) einen kleinen Mund hat: līgaviņa mazmutīte (Var.: maģmutīte, maģmutiņa) BW. 22633.

Avots: ME II, 548


maigs

maîgs: auch Erlaa n. FBR. XI, 11,

1): maigi guļ Dubena n. BielU.; ‡

3) Subst., = mìegs (?): maigam (Var.: miegam) bija, ne darbam jauna ve̦sta līgaviņa Tdz: 45894 var. Zur Bed. 3 s. auch maigiIII.

Avots: EH I, 777


mainenieks

maĩneniẽks, maĩņeniẽks, maĩn(i)niẽks (li. maininiñkas), der Tauscher, Wechsler; zirgu m., der Rosstauscher: mainnieciņa (Var.: mainenieka) līgaviņa ik naksniņas gauži raud BW. 30236. (piecas pirtis kurināju mainenieku ("mitenieku") pirināt Etn. IV, 145.]

Avots: ME II, 550


maiņenieks

maĩņeniẽks (unter maĩneniẽks): žē̦li raud maiņenieka līgaviņa: ik vakarus nuose̦gluoja citu ... kumeliņu BW. 30239, 1.

Avots: EH I, 778


mainīgs

maĩnîgs, veränderlich: cilvē̦ka prāts, laiks ir mainīgs; mainīga parādība Stari II, 290. bezgalīgi mainīgus veidus viens un tas pats priekšme̦ts var manās acīs pieņemt Plūd. vienumē̦r ir bijis ļaužu liktenis mainīgs Adam. bet arī Gaimas jēdziens ir mainīgs A. XVI, 536.

Avots: ME II, 550


mājrūpniecība

mãjrũpniẽcĩba, die Hausindustrie: mājrūpniecība, kâ pretstats fabrikas rūpniecībai, tāds sīkas rūpniecības veids, kuŗā pats strādnieks ar saviem palīgiem uzskatāmi arī par sava uzņē̦muma saimniekiem Konv 2.

Avots: ME II, 578


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


maldu

màldu uguns od. màlduguns, -s, [auch malduguņa], das Irrlicht LP. VII, 452; 976: kad nakts satumst, tad dejuo sīki purva gari drebelīgu malduguņu izskatā Vēr. II, 1158. [bāli spuožumi kâ malduguņas blāvuoja miglā Ezeriņš Leijerkaste II, 183.)

Avots: ME II, 557


maliens

maliêns,

1): auch Ramkau; ‡

2) das gemahlene Getreide:
lai steidzas viņam izgatavuot malienu (sein Getreide zu mahlen) Anna Dzilna 59. kas nuo rupja malieniņa (Var.: malumiņa)? BW. 19911 var.; ‡

3) das Schnurren:
islabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala.

Avots: EH I, 781


malt

mal˜t,

2): lapsa ... asti maldama aizskrējuse Skaista n. FBR. XV, 50;

3): istabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala. Refl. -tiês,

1): brauca uz sudmalam m. Pas. XV, 20; ‡

3) sich aufdrängen
Bartau; ‡

4) sich von selbst mahlen:
dzirnaviņas, maļaties! Pas. VIII, 123.

Avots: EH I, 781


maltuvnīce

maltuvnīce, = maltuve, die Vlahlkammer: kumeļam stalli daru maltuvnīces (Var.: maltuvītes) pakaļā; līgaviņa malt iedama baruo manu kumeliņu BW. 29945, 1.

Avots: ME II, 559


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582


mangale

mangale,

1): auch (mit ) Seyershof ("apaļš buomītis, kur uztin vadmalu pēc velšanas): rullē Māras rullītī, kur deviņas mangalītes BW. 34043, 8. abi staigā ... ar vabas mangali uz kamieša Janš. Līgava I, 231;

2) eine kleine hülzerne Stampfe (Küchengerät)
Wain.;

3) der Kolben an Pflanzen
(mit ) Salisb.

Avots: EH I, 782


mangot

mañguôt,

1): auch Pas. VII, 368 (aus Misa), Iw. n. FBR. VI, 48, Roop n. FBR. XV, 150, Janš. Līgava II, 18, AP., Karls., Siuxt;

2) mit einem
dukurs I 1 fischen (mit àn 2 ) Sehren.

Avots: EH I, 782


mangūzis

mangūzis, ein grosser, plumper Mensch: iet kâ mangūzis, ka vai visa grīda līguojas Laud.

Avots: ME II, 561


manīgs

manîgs, verständig, rasch auffassend, aufmerksam, geschickt: Sprw. manīgs kâ čigāns. bailīgs kâ zaķis, manīgs kâ kaķis. manīgais tiek visur cauri. reiz gadījies manīgs tē̦va dē̦ls LP. III, 99. maza biju, bet manīga BW. 13456.

Avots: ME II, 561


manta

II mañta,

1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;

2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;

3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;

[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]

Avots: ME II, 561, 562


mantu

mantu (acc. od. instr. s.), in der Verbindung par mantu, durchaus, um jeden Preis (?): p. m. gribēdama nuodibināt ... mieru Janš. Līgava I, 247. p. m. tâ jāsteidzas ar kāzām 276 (ähntich 286). par visu mañtu (durchaus) man tas jādara Kegeln.

Avots: EH I, 783


marga

II marga,

1): die Bed. "Flitter"
ist ganz unsicher; vgl. auch BW. 5869 nebst den Varianten;

4): marga Auleja, plur. mar̂gas Warkl., die Spitzen (Frauenhandarbeit);
šķeternica tautu meita diegus vien šķeterēja; ... diegu m. ("?"; Var.: murga) ruociņā BW. 7024, 1; ‡

5) "?" : edz kur m. vācelīte (Var.: me̦ldiem šūta vācelīte) pār jūriņu atlīguoja; līguos pate šuvējiņa pakaļ margas vācelei BW. 16793, 1.

Avots: EH I, 783


mārksna

II mãrksna, das Doppelkinn Nigr., [mãrksnis Assiten, mârksnis 2 Wirginalen], die Speckfalte: apaļām, veselīgām guovīm mē̦dz būt pavēderē iegar,e̦ns augstums, it kâ uzpampums, kuo arī par mārksnu sauc Nigr. Vgl. mārksla

I.

Avots: ME II, 584



mārša

mā`rša [PS., AP., mârša 2 Lautb., RKr. XVI, 172, mãrša Bauske, Tr., Wohlf.], `rša 2 Kl., des Bruders Weib: māršiņ, brāļa līgaviņa, kam ar mani nerunā? BW. 23711, 2, cūka, cūka, ne māršiņa, bāliņ, tava līgaviņa 23912. brālīšam dārga maize, māršai barga valuodiņa 17405. vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli, tâ tad līgavu par māršu RKr. XVI, 207. [Zu li. martì "Braut; eine im Hause der Schwiegereltern wohnende Schwiegertochter" apr. acc. s. mārtin "Braut", krimgot. marzus "nuptiae" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 206, Stokes Wrtb. 211. Boisacq Dict. 621, Walde Wrtb. 2 466 (unter marītus), Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 74.]

Avots: ME II, 585


māsaciņa

māsaciņa, māsacĩte BW. 25390 var. [aus Odensee], die Schwester des Ehemannes, Schwägerin: labāk man daudz dieveŗu nekâ daudz māsaciņu BW. 23799 var. [aus Lennewarden]. neņem sievas, bāleliņ, kamē̦r mani tautas veda; ja būs laba māsaciņa, tā būs tava līgaviņa 12168 [aus Lennewarden]. - māsacīte, Kusine, Verwandte Oppek. n. U.

Avots: ME II, 586


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


maukaļāt

maukaļât, = ‡ màukalêt 2 : pirkstiņuos ... gredzentiņus nav maukaļājis Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH I, 786


mazbrālītis

mazbrãlĩtis, der kleine Bruder: šūpuoļa līksts čīkst vienmērīgi, Anniņai mazbrālīti miegā ielīguojuot MWM. VIII, 241.

Avots: ME II, 571


mazināt

mazinât (li. mãžinti "klein machen"),

1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;

2) verkürzen (einen Bruch)
U.;

3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.

Avots: ME II, 572


mazmutīte

mazmutīte, mazmutiņa, wer ein kleines Mündchen hat: līgaviņa mazmutīte (Var.: mazmutiņa) BW. 22633.

Avots: ME II, 573


mazticis

mazticis (part. prät.), f. maztikusi, untüchtig, unbrauchbar: kam atvedi dēliņam maztikušu (Var.: netikušu, netiklīti) līgaviņu? BW. 23519, 4 var.

Avots: ME II, 574


mēgļot

mēgļuôt "?": beidz nu ... nepiederīgus juokus! ne˙kad neklājas tuo m. un mērķēt, kas nav labs Janš. Līgava I, 471 (ähnlich 504 und Mežv. ļ. II, 129). Refl. -tiês (s. ME. II, 612): ar tādiem vāŗdiem nemēgļuojies ("?")! Janš. Līgava II, 398. (s. auch oben untermēgle).

Avots: EH I, 805


meita

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593


meitenieks

meîtenieks Janš. Līgava II, 345, ein Mädchenjäger.

Avots: EH I, 796


meklēt

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594


meldri

me̦l˜dri: gen. s. meldra BW. 28650 var.,

1): auch (mit e̦lˆ ) Serbig., (mit e̦lˆ 2 ) Behnen, Frauenb., Pankelhof, Schwitten, Selg., Talsen, m. vien līguojās BW. 30973, 9 var. līdaciņa lielus me̦ldrus kustināja 12057, 2 var. labība kâ m. (von gut gewachsenem Getreide)
Frauenb.

Avots: EH I, 798


melnacis

me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.

Avots: ME II, 596


melnmatīgs

me̦l˜nmatîgs, schwarzhaarig: me̦lnmatīgu līgaviņu BW. 12167.

Avots: ME II, 598


melnspalis

me̦l˜nspalis Janš. Līgava I, 351, ein Messer mit schwarzem Stiel.

Avots: EH I, 799


melnzeme

me̦l˜nzeme ,* der Humus: me̦lnzeme piede̦r pie auglīgākām zemēm lauksaimniecības kultūrā Konv. 2

Avots: ME II, 599


melst

II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III 2 , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies 2 , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl 2 ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs 2 Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799


melstens

me̦lste̦ns "?": tāds iztīsis m. (schwärzlich, brünett?) pudželis Janš. Līgava I, 235.

Avots: EH I, 799


mēms

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616


meņģēt

meņ̃ģêt, -ẽju,

1) tr., mengen (hieraus entlehnt), wühlen:
suns sācis pa lādes virsu meņģēt nuo viena gala uz uotru (wiederholt: mīdījis lādes virsu) LP. VI, 226. kuo tas mans kumeliņš meņģē (Var.: dīžā, izmīs) tavu sē̦tsvidiņu? BW. 12710, 2;

2) intr., spielen
[Salis], scherzen Glück Psalm 104, 26, L.: [es meņģēju vien, nu viņš jau sāk raudāt. ar meņģēšanu tuo nepadarīs, - tas maksā darbu Agel. n. U.] Dafür gew. das Refl. -tiês, spielen, scherzen, Mutwillen treiben, sich herumbalgen: suns ar suni meņģējas Lems., Laud., Ulpisch, Ruhtern, [Salis, Trik.]. Pridis rej un kauc ar kuce̦nu meņģē̦damies Neik. [saule raidīja pa luogiem spuožus ze̦lta starus, kuŗuos zeltītie putekļi jaucās un meņģējās De̦glavs Rīga II, 1, 170.] kam tie bē̦ri kumeliņi pa apluoku slaistījās (Var.: meņģējās) BW. 27712. aiziedami ganiņuos (puiši) ar meitām meņģējās (Var.: viļājās, spēlējās) 1385. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani meņģējās (Var.: knakstījās) 29476. es ar savu līgaviņu aiz kubula meņģējuos 19481. Jāņa tē̦va pagalmā div [i] Laimiņas meņģējas 32632. [In der Bed. 2 aus liv. mäṅg od. estn. mäṅgama "spielen."]

Avots: ME II, 602


mērens

mẽ̦re̦ns, das rechte Mass beachtend, mässig, gemässigt, mittelmässig: viņš gāja stingriem, mē̦re̦niem suoļiem MWM. VIII, 579. laiks bija mīlīgs un mē̦rens A. XVI, 365. mē̦re̦ns klimats, gemässigtes Klima, mē̦re̦na zemes juosla, gemässigte Zone. viņš mē̦re̦na auguma, er ist von mittlerer Grösse. mūs[u] brālīši vedējiņi kâ mē̦re̦ni muižnieciņi BW. 16290. tu staigāsi grabē̦dama kâ mē̦re̦na muiženiece 25358. viņš mē̦re̦ni ieme̦t, er trinkt mässig.

Avots: ME II, 618


mergāt

me̦r̂gât, -ãju Smilt., me̦rguôt "?": par gadiņu vienu zeķi kâ me̦rguot nuome̦rguoju (Var.: marguot nuomarguoju, līguot nuolīguoju) BW. 10447, 2 var.

Avots: ME II, 602


mēsls

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mestuves

me̦stuves (unter me̦stavas): auch (Gestell zum Aufscheren) Kaltenbr., Oknist: izpleta arī četrspārnainās me̦stuves Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 803


mētāt

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622


meti

me̦ti (unter me̦ts 4): auch Auleja, Dumka, Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Pilda, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine: sameta me̦tus jeb šķēriņus Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 803


mets

me̦ts,

2): svārki pašūti pašu me̦tu Dunika. vai miltu nav par daudz? nē, pašu me̦tu (gerade so viel, als nötig)
ebenda. nesauciet vis manu līgavu par atraitni, bet gan, pēc pilsē̦tas me̦ta, par ... dzimušu ... Ciema spīg. 46. abi vienus me̦tus, - viņš tikai pāra gadu ve̦cāks Janš. Apskats 1903, S. 14;

3): tukšais m. ir saimniekam pavasaris Frauenb. laika m. Siuxt, = svē̦tki. vēl tik jauniņš, nu tik desmituo me̦tu (Jahr) Janš. Līgava I, 254; ‡

5) eine Anzahl von drei (Balken):
cik kuoku pavisam jums muižai jāizve̦d ... ? - katrai sē̦tai jāizve̦d četri me̦ti ... - tas ir līdzīgi viens ducis ... - kâ tad! ... ducī iet četri me̦ti Janš. Mežv. ļ. II, 85. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 79.

Avots: EH I, 804


mežmalietis

mežmaliẽtis der Bewohner des Waldrandes, der am Waldrande Wohnende: viņam vēl visi mežmalieši jāizziņuo uz līguošanu Tirzm.

Avots: ME II, 611


mežup

mežup, waldwärts: abi devās m. Janš. Mežv. ļ. I, 203 (ähnlich Līgava I, 112).

Avots: EH I, 805


miegs

mìegs: bē̦rns kaunas ar miegiem (ist schläfrig) Kaltenbr. acis ar miegiem (sind voller Schlaf) Auleja. nuo miegu (aus dem Schlaf) nuomuodies ebenda. apstāja Jūlīti me̦llie miedziņi BW. piel. 2 25098, 1. - miega cūka Frauenb., Schimpfname für eine sehr fest schlafende weibliche Person, miega mačene, eine schläfrige weibliche Person (?): viņa gul kâ īsta m. m. Janš. Līgava I, 50. miega rausis Warkl., ein schläfriger Mensch. miega puķe PS., die Pechnelke.

Avots: EH I, 824


miegs

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651


miele

mìele AP. "raugs, kas nuostājas alus dibe̦nā"; "?" Strods Par. vōrdn. 112. Plur. mìeles (s. ME. II, 652),

1): auch ("raugs") Bērzgale, Lixna (mit ie ), Ramkau (mit ìe ), Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine (mit ìe 2 ), "alus raugs" Siuxt (mit 2 ): izbaudījuši ļaunuo līdz mielēm Sējējs 1936, S. 1020. rāceņi sapuva mielēs (pūdami kļuva galīgi jē̦li) Siuxt. visi karpāniņi (Kartoffeln) vienas mielēs (sapuvuši) AP.;

2): mieļutapa - auch BW. 26990 var. mieļu dzē̦rajiņ[a] 20026.

Avots: EH I, 825


miers

miêrs: mierus salīkt, Frieden schliessen Dobl. n. BielU. sadzeŗ (= salīgst) mieru Pas. IX, 49. metis mieru cirvim (= beidzis cirst) Anna Dzilna 190. licis prātu ar mieru (habe sich beruhigt) Pas. IX, 63. bijis ar savu (scil. sievu) pilnā mierā Pas. X, 41 (ähnlich Frauenb.). nu būs mieri pelītēm BW. 2251, 3 var. mier(iņ)u (mierus 13595, 30 var.) saderēju 3481, 1. ej pie miera! 27438, 5.

Avots: EH I, 825


miers

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654


miesa

mìesa,

1): kalējam me̦lna m. BW. 9520. cūkas... tre̦knam miesām 33419. palicis bez miesas od. izkritis nuo miesām (ist ganz mager geworden)
Oknist. raudu ... līgaviņas ar visām miesiņām BW. 26743, 1 var. liekā m. Salis u. a., wildes Fleisch;

5) spradžu m. Salis, ein Schimpfname.

Avots: EH I, 825


miga

I miga,

1): nav migas (Streu)
cūkām iesviest Kaltenbr. - uodu kâ m. (sehr viel) Sonnaxt. senāk bezdelīgu bij daudz - gāja kâ m. ebenda;

2): auch (eine Schlafmütze, ein Faulpelz)
Gr.Buschh. n. FBR. XII, 77.

Avots: EH I, 812


migulis

migulis,

2): auch Nötk.; migulīte, snaudulīte mana jauna līgaviņa BW. piel. 2 21974. 2.

Avots: EH I, 812


miguža

miguža,

1): migužiņa, snaudaliņa mana jauna līgaviņa BW. 21974 var.;

2) etwas Verworrenes, Verwickeltes
PW.: linus, dziju, nuopļautu labību, nekārtīgi kraujuot, var samigāt par migužu;

3) wer verwirrt, verwickelt
PV.

Avots: EH I, 812


mīksnējs

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642


mīkstčauls

mîkstčauls Adj., [= mîkstčaulīgs: mīkstčaula uola Bers., N. - Peb.; zart Manz. Lettus]. mīkstčaula [gen. s.?] egle, die weisse Tanne U.

Avots: ME II, 642


mīlēt

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644


mīļot

mĩļuôt, = mīlêt, lieben: mīļuo mani tu, tautieti! BW. 24967. viņa (līgaviņa), mani mīļuodama, atstāj tē̦vu, māmuļiņu 22710 var. Refl. - tiês, einander lieben. Subst. mĩluôtãjs, wer liebt: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīluotāja (Var.: mīlē̦tāja)? BW. 7707.

Avots: ME II, 646


mīļš

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646


miltiņš

miltiņš (unter mil˜ti): "ein Unbedeutendes, Kleines" Diet.: ne miltiņu, nicht im Geringsten Diet. neesi vēl ne miltiņa ēdis Pas. XI, 332: cilvē̦ks škiet it kâ vienu uotru miltiņu labāks Janš. Līgava I, 463. Vgl.milts.

Avots: EH I, 814


miņa

I miņa: ka uz laiku laikiem Spīduola nav gājusi, ka m. par ... meitu neapklusīs Vindedze 158. Karlīnei lai nav jākaunas! tuo Luze negrib pielaist ne miņā (= auf keinen Fall?) Brigadere Dievs, daba, darbs 135. Trikātā bija viss Druvvalda miņas (= Fürsorge?) savākts un saglabāts Vindedze 174. nuo Jukuma ne ziņas, ne miņas Janš. Līgava II, 308. viņai nav ne ziņas, ne miņas, kâ tuos sauc I, 186.

Avots: EH I, 816


miņa

II miņa: tuo nuojaust nuo iemītām zirgu miņām Janš. Līgava I, 353. nuo citiem neredzēja ne miņas Mežv. ļ. II, 414.

Avots: EH I, 816


minstināt

miñstinât,

2): ilgi minstināja kas un kâ? Daugava 1934, S. 493. saimnieki savā starpā minstina, vai tas dienās būšuot viņu kungs Janš. Līgava II, 389. ļaudis melsa un minstināja (vermuteten),
ka Bierans miršuot nesirdzis I, 215. Refl. -tiês: viņš minstinās, minstinās, bet nevar atminēt Pas. VI, 20. es minstinuos gan, bet nevaru atminēt, kâ viņu sauca Stenden; wiederholt raten (zu erraten versuchen): uzduod mīklu: "kas ir pasaulē vis˙laimīgākais?" visi minas, minas, minstinās: kēniņš, bagātnieki... Pas. X, 325 (aus Selg.).

Avots: EH I, 816


mirdzēt

mir̂dzêt [li. mirgéti "flimmern"], -u, -ẽju,

1) schimmern, flimmern, funkeln:
smalku linu gruožu viju, sudrabā mē̦rcē̦dams, lai brauc mana līgaviņa kâ saulīte mirdzē̦dama BW. 15958. tautu dē̦ls juostu juoza, mirdz mirdzamu ziediņiem 13918. sērdienītes drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. I, 65. mirdzuošas acis Austr. k. 1893, S. 45. visa mirdzuošā laime bij pa˙galam Dīcm. pas. I, 39;

2) fein regnen
U. - Subst. mir̂dzêšana, das Flimmern, Funkeln, Schimmern; mir̂dzẽjums, der Schimmer. [In der Bed. 1 zu marga

II (s. dies und auch Jagić AfslPh. II, 397, Krček Grupy 132 ff., Wood AJPh. XXI, 179 f., Solmsen KZ. XXXIV, 23 ff.); in der Bed. 2 zu me̦r̂ga III (s. dies).]

Avots: ME II, 631


mirgot

mir̂guôt,

1): auch Segew.; tāls uguntiņš kuras nelīdzi mirguojuot Rainis Tālas noskaņas 7 65. jāberzē acis,... lai pārliecinātuos, vai tās nemirguo Janš. Līgava I, 404;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 817


mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633


mirkstināt

[mir̂kstinât Domopol, Warkl., Lautb. od. mir̂kstît 2 (acis, prs. -stu) Lautb., = mirkš(ķ)ināt.] Refl. mirkstinâtiês, blinzeln: acu plakstiņi sāk ātrāk mirkstināties Līguotnis Stāsti I, 36.

Avots: ME II, 633


mirkstoņa

mirkstuoņa laiks Janš. Līgava I, 486, feuchtes Wetter (?), Regenwetter (?).

Avots: EH I, 817


misēt

misêt, -ẽju,

1) fakt. zu mist

II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;

[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist

II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]

Avots: ME II, 635, 636


mitenieks

mitenieks,

1): zirgu mitenieki Janš. Līgava II, 16.

Avots: EH I, 819


mitināt

II mitinât Frauenb., sanft regnen: audzelīgs lietus, kas lē̦ni mitina.

Avots: EH I, 819


mītiņi

mītiņi: nuošūts nuo kamiešiem līdz pat juostai ar diviem sarkaniem mītiņiem Janš. Līgava I, 474.

Avots: EH I, 823


mitot

mituôt(iês): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau; nu mituotu (scil. savu līgavu) ... ar ciemiņu meitiņām Tdz. 45839.

Avots: EH I, 819


mitoties

mituôt(iês): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau; nu mituotu (scil. savu līgavu) ... ar ciemiņu meitiņām Tdz. 45839.

Avots: EH I, 819


mitrin

mitrin, Adv. zur Verstärkung von mitrs: m: mitru Janš. Līgava II, 92.

Avots: EH I, 819


miza

I miza, die Rinde, Schale: šim kuokam, ābuolam bieza miza. miza it tā augu, augļa daļa, kas ietērpj augu, augļu sulīgās daļas un tās aizsargā pret kaitīgiem ārējiem iespaidiem. - utu miza, ein Schimpfwort, etwa: Lausekerl LP. I, 129. [Der Pl. mizas, Prügel: es jums nuoduošu tādas mizas, ka dibe̦ngals dzert prasīs Tuckum. - Nach Petersson Balt. - slav. Wortstud. 45 f. zu arm. mizu "membrana" und poln. miazd(r)a od. mizdra "Häutchen" u. a.; anders zu slav. mežga "Splint") Zubatý AfslPh. XVI, 400.]

Avots: ME II, 639


mizēt

mizêt,

1): auch (prs. miz ) Saikava; ‡

2) gefrieren
Warkl.: ūdens miz jau: saltums ir klāt;

3) = mizât 1: āžam zuobi nuomizēj[u]ši, blīgznas mizas mizējuot Tdz. 42234 (aus Schujen).

Avots: EH I, 820


mizot

mizuôt, mizât, -ãju, mizêt, -ẽju, tr.,

1) abrinden, abschälen
[mizuot um Mitau; in Druw. nur von Bäumen, anderswo auch von Kartoffeln, Äpfeln u. a. (wofür in Druw. laupît)]: āžam zuobi nuomizēja, blīgznes mizu mizuojuot (Var.: mizājuot) BW. 15576;

2) einhauen, essen, fressen (scherzweise):
[mizā nu kāpuostus! U.] sievai pirku vērša gaļu, pats mizuoju cūkas gaļu BW. 27225, 3. lācis... sāks auzas mizuot LP. VI, 417;

3) [mizuôt Druw., Mitau, Salisb.], hauen, schlagen, prügeln:
mizuo vēl nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155. ar rīksti ķē̦mus krietni mizuojis VII, 1276;

4) intr., gehen, stiefeln:
vēl liels gabals nuo mizuot;

[5) "energisch und mit Erfolg arbeiten"
um Mitau];

6) in der Zstz. mit nuo- [und ap-], stumpf werden (von Zähnen):
zuobi nuomizuojuši (-ãjuši, -ẽjuši), auch nuomizuši; zuobi nuomiz, die Zähne werden stumpf Schwanb., Mat. das Part. nuomizuši deutet auf ein primitives Verb * mizt hin. Subst. mizuõjums, die Abrindung, das Abgeschälte; mizuôšana, das Abrinden, das Einhauen, Prügeln; mizuôtãjs, wer abrindet, prügelt; augļu mizuôtãjs, Fruchtschäler.

Avots: ME II, 640


mokurēt

mokurêt,

1) "spaidīt, murdzīt, pamuocīt" Salis;

2) "nemākulīgi izturēties (žestikulēt, skatīties)" Seyershof: tagad viņš (ein neugeborenes Kind)
tâ mokurē; vē̦lāk laidīs ruokas pa gaisu.

Avots: EH I, 827


moļļāt

moļļât: auch Stenden; hin und her wälzen: večiņa moļļā gaļas gabalu pa bezzuobu muti; nevar saēst Lems., Seyershof; ohne Lust od. unbeholfen (fr)essen Seyershof: zirgs moļļā auzas; negrib vairs ēst. Refl. -tiês: auch Lems., Stenden; ungeschickt etwas tun Seyershof: kuo viņi tur tik daudz moļļājas ap tuo zirgu (= nemākulīgi jūdz)?

Avots: EH I, 827



! muh! Nachahmung des Rindergebrülls: viņi sāk tik nežēlīgi bauruot: bū! mū! nepruot ne mū, ne bē, er versteht gar nichs.

Avots: ME II, 677


muidrs

muĩdrs [Karls.] "?": muidra bezdelīga Konv. 2 2153. [In Kalleten bedeute muĩdrs - flink, arbeitsam: muidra meita.]

Avots: ME II, 661


muižele

muĩžele (unter muĩža): auch Pas. XIV 155, Janš. Līgava II, 163, Atpūta № 381, S. 6.

Avots: EH I, 830


muižnieķelis

muĩžniẽķelis (unter muĩžniẽks): auch Janš. Līgava II, 198.

Avots: EH I, 830


muknējs

muknējs,

1): m. purvs AP., Erlaa, Heidenfeld; ‡

2) "staigna vieta" Heidenfeld; ‡

3) schimmelig
Frauenb.: ve̦cu papīru nepatīkamā, muknējā smar,ža Janš. Līgava II, 70.

Avots: EH I, 830


muļināt

muļinât, herumwühlen, nicht vom Flecke kommen [PS., Jürg.], ohne Zähne essen: viņš muļina ēdienu pa muti, ne˙maz lāga neē̦d gaļu Līn.; ["viļāt spaidīt, mīcīt un pie tam samurkšķīt; neveikli, nemākulīgi un ilgi kuo darīt" Nötk.].

Avots: ME II, 666


mušainīte

mušainīte, eine gewisse Pflanze: kāda saujiņa mušainīšu Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 836


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


mutturis

mutturis: pielicis (taures) mutturi sev pie lūpām Janš. Līgava II, 82.

Avots: EH I, 837


nāciens

nãciêns: izstāstīja tam sava nāciena mērķi Janš. Līgava II, 286.

Avots: EH II, 7


naģi

I naģi, Adv., energisch, mutig, hurtig Irmelau: kamē̦r ar sle̦pkavām naģi vicuojies, māsa pa tuo laiku gulējuse LP. IV, 53. līgava sākuse naģi puosties III, 83.

Avots: ME II, 689


naiks

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks 2 Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


nakts

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. 2 526.]

Avots: ME II, 690, 691


naktskrēsla

naktssakrē̦sla Janš. Līgava I, 282, die Abenddämmerung.

Avots: EH II, 4


naktssardzene

naktssar̂dzene Janš. Līgava I, 225, die Frau eines Nachtwächters.

Avots: EH II, 4


nammeita

nammeîta: auch Janš. Līgava I, 224; II, 360.

Avots: EH II, 4


nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693


nātneris

nâtneris 2 : auch Janš. Līgava I, 227 und 230.

Avots: EH II, 8


nātns

nâtns,

1): rupjais n. derēja palagiem Janš. Līgava I, 428. senāk ringuotus šuva nuo nâtna 2 Grob. nātna (= linu vai pākulu) aude̦kls - auch Grob., Janš. Līgava I, 428. ar ... nātna zeķītēm BW. 20413. man ir nātnu lindraciņš 5173 var. nâtna 2 (= linu vai pakulu) spuoli tik pilnu nevar vērpt Siuxt; ‡

3) nâtnā 2 biezā putra A.-Ottenhof, eine Speise aus Grütze
(putraimi) und Mehl; nâtna 2 (gen. s., oder nom. s. ?) biezputra Frauenb., eine Speise aus Gerstengrütze.

Avots: EH II, 8


naudīgs

naûdîgs [li. naudìngas "nützlich"], wohlhabend, reich: viņš bij naudīgs puisis Aps. naudīgi pagasta veči Līg.

Avots: ME II, 696


naujums

II naũjums [auch N.-Peb.], die Menge [Bers.], Masse: tur ir liels naujums naudas, ābuolu Siuxt. kādēļ tu lasi tādu bezgalīgu naujumu grāmatu? Vēr. II, 700. kâ lai sadzīvuo tāds naujums ļaužu mierā? Rainis. [e̦ze̦ra malā ve̦se̦ls "nàujums" zivju AP. liels naujums ļaužu Bers. tam ir naujumiem naudas Spiess n. U. - Aus * nāvjums (zu nāvīgs 2)?]

Avots: ME II, 697


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nebūtin

ne˙bûtin: kāja n. netikšuot piemuocīta Janš. Līgava I, 497.

Avots: EH II, 10


nedārīgs

nedārīgs "?": jau sirmgalvis un vēl tik n. uz sieviešiem Janš. Līgava 11, 43. kuo var zināt, kas viņa tāda par dēkli, kad uz muti un visā darīšanā tik nedārīga Mežv. ļ. I, 232. cik tā ir nedārīga! ... tīri jāduomā, it kâ nelabais viņā ieskrējis 314.

Avots: EH II, 11


nedievis

nedievis, ein Gottloser (?): dievējam dēliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds nedievītis (Var.: nedievuojs. nelabais, netiklītis), lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var. nedievis [?] (Var.: bezdievis) 18821 var.

Avots: EH II, 11


nedievojs

nedievuojs, gotlos, schlecht (?): dievuojam dēliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds n. (Var.: nelabais, netiklītis), lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1. pate biju nedievuoja, nepazinu bāleniņa 19640 var.

Avots: EH II, 11


nedižens

nediže̦ns, winzig, klein: lielam meitu brāķerim nediže̦na līgaviņa VL.

Avots: ME II, 711