mâdît [Kr.], -u, -ĩju,

1) herbeischaffen
L.; mit der Hand winken; zurechtlegen U.; bereiten: tu savu spē̦ku rādi, kur mēs vairs nespējam; tu palīgu mums mādi, kuo mēs vairs nere̦dzam. tam, kas tam sirdi rāda, viņš slastus, spruostus māda. dievs, kas vajaga mums, māda Diez. [sē̦tu apkārt mādīt (?), einen Zaun herummachen Diez. n. U.;

2) in
Peb. u. Burtn. n. U., = aušāties;

3) foppen
Arrasch;

4) "schimpflich fortjagen"
Schujen.] Refl. -tiês,

1) sich zubereiten, unternehmen
Diez n. U.;

2) [mâdîtiês Trik., Arrasch], = māžuôtiês, Possen treiben, Faxen machen, gaukeln Burtn., Wolm., [Weissenstein, Marzenhof. - Wohl zu māt, s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 ¹ und Prellwitz BB. XXVI, 310].

Avots: ME II, 576, 577

mâdît, ‡

5) màdīt ² (oder mit ā aus ē, ?), prs. -u od. -īju Auleja, = mẽdît: kai mādīties mādī. Refl. -tiês,

2): kuo tu te kē̦muojies un mādies? Pas. XI, 321 (ähnlich XII, 370); ‡

3) màdīties ² Auleja, = mẽdîtiês. - Zur Bed. vgl. auch samādît II.

Avots: EH I, 789