Paplašinātā meklēšana

abrumaĩšķis, eine kleine Holzschaufel zum Umrühren des Teiges (Nurmhusen).

Avots: ME I, 6

adãmais, das Strickzeug; adāmā dzija, das Strickgarn.

Avots: ME I, 11

âdamaks Auleja, = âdminis. Aus r. кожемяка umgebildet.

Avots: EH I, 192

‡ ādermanis Mitau, = ‡ ādernieks.

Avots: EH I, 192

aĩmanas: auch (mit ài ² ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas ² ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4

aĩmanas, Jammergeschrei, Wehklage [li. áimana dass.].

Avots: ME I, 13

aĩmanât: auch (mit ài ² ) KatrE., Kl., (àimanêt ² ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 5

aĩmanât, -ãju (li. aimanúoti), wehklagen (von ai + man, cf. vaĩmanât).

Avots: ME I, 13

àizbâžamais: der Riegel Ahs.

Avots: EH I, 8

àizbāžamais, -ã, das, womit etw. verstopft wird, der Stöpsel.

Avots: ME I, 19

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24

àizdur,amaĩs, Zapfen, Stöpsel.

Avots: ME I, 23

‡ àizgrābsma, die Begeisterung, das Entzücken Janš. Līgava II, 256.

Avots: EH I, 25

àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗamā atslē̦ga, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

àizlaîžamaĩs, Vorhang: apaļi luodziņi, ādas aizlaižamie (Rätsel. Augen) RKr. VIII, 43.

Avots: ME I, 36

‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,

1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;

2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.

Avots: EH I, 38

‡ àizmainît, im Tauschhandel fortgeben Siuxt: a. zirgu uz kaimiņu pagastu.

Avots: EH I, 38

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

‡ àizmakņît Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 25, = àizmaknît.

Avots: EH I, 38

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38

àizmaksât, tr., bezahlen: Sprw. aizmaksā uotram vērdiņu, padari pats.

Avots: ME I, 38

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

‡ àizmàldinât, irreführend wohin geraten lassen.

Avots: EH I, 38

‡ àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

‡ àizmal˜t, mahlend verletzen Erlaa: a. sev ruoku. Refl. -tiês, = àizdaũzîtiês, hingeraten.

Avots: EH I, 38

àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.

Avots: ME I, 38

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguojumā B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38

àizmarguôt, mit einem Geländer versehen, mit Schranken einfriedigen: aizmarguota siena, Gitterwand A. XV, 234.

Avots: ME I, 38

àizmasinât, aufmuntern, anspornen Kal.: a. bē̦rnu uz nedarbiem.

Avots: EH I, 38

àizmaskuôt, ‡ Refl. -tiês, sich maskieren.

Avots: EH I, 38

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

‡ àizmasnât Warkl., Wessen "hin-, weglaufen".

Avots: EH I, 38

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38

‡ àizmatalât Bers., Warhl. "hin-, weglauten".

Avots: EH I, 38

àizmatuôt, ‡

2) hin-, weglaufen, eilig hin-, weggehen
Lös.

Avots: EH I, 38

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38

‡ àizmats,

1) der Fruchtknoten, Fruchtkeim
(Neologismus?) Wid.;

2) die Zutat
(àizdars) Bers., Veļķi;

3) der Anfang eines Gewebes
Bers.

Avots: EH I, 38

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca mājiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38

‡ àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.

Avots: EH I, 38

‡ I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

‡ àizmauruôt Pas. VII, 164 (aus Lettg.), = àizmaũruôtiês.

Avots: EH I, 38

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: vērsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38

àizmaut, -āvu, weg-, hinschwimmen: viņš aizmāva uz salu.

Avots: ME I, 38

I àizmaut: auch (mit aû ) Oknist.

Avots: EH I, 38

‡ II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizmāvās.

Avots: EH I, 38

‡ àizmautiês,

1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû ² );

2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês ² wohl zu maût I.

Avots: EH I, 38

aîzmaûts ² Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38

‡ àizmazgât, reinigend wegspülen: lietus aizmazgājis putekļus pruojām.

Avots: EH I, 38

àiznãkamais, àiznãkuõšs, nachnächst: aiznākuošu nakti, nedēļu.

Avots: ME I, 42

àizšaũjamais: auch BielU., Siuxt.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

àizsmar̂šuôt, intr., inch., anfangen zu duften: aizsmaršuoja baltās ievas, aizsmaršuoja sārtās ruozes Skalbe.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmar̂žuôt Ar., Wessen, = àizsmar̂šuôt.

Avots: EH I, 49

‡ àizšmauga Wessen, = àizžmauga.

Avots: EH I, 56

‡ àizš`maugt U. "durchgehn, sich davonmachen".

Avots: EH I, 56

àizšmàukt, àizšmukt A. XX, 567, intr., ausspannen, sich davonmachen (unbemerkt): gan jau zināšu aizšmaukt pie biedriem Laps.

Avots: ME I, 55

àizspriêdumains, vorurteilsvoll MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 52

‡ àizvaimanâtiês, aufjammern.

Avots: EH I, 61

àizžmauga: auch in Prl. (mit aû ).

Avots: EH I, 65

àizžmauga in Saussen und Drostenhof oder aizzmauga in Bersohn, Verschnürung, engere Stelle].

Avots: ME I, 61

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61

àizžmaûgt = àizžņaugt JK.; viņai vai e̦lpa aizžmaudzās R. A.

Avots: ME I, 61

al˜dermanis,

1) ein alberner, unruhiger Mensch,

2) Ältermann
Riga.

Avots: ME I, 66

ãlmanis, almanis, der Kapriolenmacher, der Alberne, wer sich unruhig gebärdet, ālējas: āļuojas kā ālmanis. nav nemaz pēc bē̦rna Kalnzeem, Platohn. Mag. XIII, 45 [zu ãļa].

Avots: ME I, 238

ãma, ãms ([nebst est. ām] aus mnd. ām(e)), ein Ohm, ein Flüssigkeitsmass; Demin. -iņš, iņa, das nd. "Ahming", ein Mass am Vorder- u. Hinterteile, um zu sehen, wie tief das Schiff im Wasser steht KV. ^2.

Avots: ME I, 238

[amadîgs (zu amads = amats) nückisch: a. zirgs Rn.].

Avots: ME I, 69

‡ amadnieks Elger Dict. 42, Serbigal, = amatniẽks.

Avots: EH I, 69

‡ *amads (in der Verbind, amada vīrs) Elger Dict. 42 und 484, = amats.

Avots: EH I, 69

‡ amaka, comm., ein Schimpfname N.-Peb.: ir gan īsts amaka! (von einem Pferd gesagt).

Avots: EH I, 69

‡ amals (li. ãmalas ) Für. I, = amuols, die Mistel.

Avots: EH I, 69

āmals L., Kleeanger, S. amuols, amuls.

Avots: ME I, 238

‡ ãmarêt Kal., mit einem Hammer schlagen.

Avots: EH I, 193

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

‡ àmarija ² Neugut, Prl., = ãmrija.

Avots: EH I, 193

amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].

Avots: ME I, 69

‡ ãmaruôt Dunika, = ‡ ãmarêt: sniķeris visu dienu zāgāja un āmaruoja.

Avots: EH I, 193

ãmars: auch Iw., Siuxt, Strasden, (mit à ² ) Saikava: kalēj[a] āmars BW. 2141, 2.

Avots: EH I, 193

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239

amatât, amatuôt Ar., amatuôtiês U.,

1) sich mit einem Handwerk beschäftigen:
ar kuo tu amatuojies? Welches Handwerk betreibst du? Ar.;

2) etwas verbessern wollen, aber dazu die nötigen Kenntnisse nicht besitzen.
Würzau.

Avots: ME I, 69

‡ amatinieks BW. 33537; 33704, 1, = amatniẽks.

Avots: EH I, 69

‡ amatnica BW. 35074, 1, = amatniece.

Avots: EH I, 69

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

amatniẽks: auch BW.10101; 21908,2 u˙a., f. amatniece BW. 12583; 12774 u. a. In Frauenb. sei amatnieks nur ein solcher Handwerker, der Holz bearbeitet, z. B. ein Tischler.

Avots: EH I, 69

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

amma (amba, e̦mba),

1) = e̦mma,

2) das Essen in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70

apakšmala, der untere Rand: tīkla apakšmala un virsmala Etn. II, 107. ce̦pure ar apaļu dibe̦nu un zvē̦ra ādu nuošūtu apakšmalu BW. III, 1, 35.

Avots: ME I, 73

apduõma, s. apduõms.

Avots: ME I, 83

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91

‡ aplamai Oknist, Adv., = aplam.

Avots: EH I, 97

aplìekamais, Part. pass. von aplikt, was umgelegt wird od. werden kann: atnes man manu apliekamuo, meinen Umleger; slapji apliekami, nasse Umschläge A. XX, 321.

Avots: ME I, 102

‡ aplumai, Adv., "übereilt, unangebracht" Kaltenbr.: (svē̦tku drānas darbdienā) aplumai ne̦sāt nevarēja.

Avots: EH I, 99

‡ apmačât, (eine Arbeit) oberflächlich verrichten (ausführen); a. druvu, den Acker schlecht bepflügen Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 100

apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.

Avots: ME I, 103, 104

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

apmaĩņa, der Austausch, Wechsel: dažādu produktu apmaiņa MWM.; vielu apmaiņa, Stoffwechsel A. XI, 724.

Avots: ME I, 104

apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.

Avots: EH I, 100

apmaĩnît [li. apmainýti], tr., austauschen.

Avots: ME I, 104

apmàisît [li. apmaišýti], tr., umrühren, mischen: putru.

Avots: ME I, 104

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

‡ apmaksât, (eine Anzahl von fälligen Summen) bezahlen: man visi parādi (nuoduokļi) apmaksāti Oknist, Stenden.

Avots: EH I, 100

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104

apmàldîtiês, sich verirren: bē̦rni uoguodami apmaldījušies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 104

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

apmal˜t, ‡

3) māsu sudmālas apmaļ visas apkārtējās mājas, unsere Mühle mahlt für alle umliegenden Höfe
Siuxt.

Avots: EH I, 100

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

‡ apmaņa, = samaņa, das Bewusstsein: tvaiks . . . ļaudīm galvu un apmaņu pārņe̦m, un tiem jāmirst Pet. Av. I, 124.

Avots: EH I, 100

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104

apmantât,

2): saimniece apmantuo cālē̦nus, lai vanags neaizne̦s Dond.

Avots: EH I, 100

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

‡ II apmar̂guôt Warkl., leicht beregnen (tr.): līts apmarguo sienu.

Avots: EH I, 100

‡ apmašînêt ² Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100

‡ apmašuôt,

1) a. (visus) malējus Sessw., Trik., Wolmarshof u. a., von (allen) Mahlgästen die Metze abnehmen;

2) a. (visus) ve̦zunsus Stenden, heimlich aus allen Fuhren etwas für sich entnehmen.

Avots: EH I, 100

‡ apmastît "(Strümpfe oder Handschuhe) sauber und sorgfällig zuflicken" Bauske.

Avots: EH I, 100

apmaûči ^2, Fausthandschuhe (von apmàukt) Iwanden.

Avots: ME I, 104

‡ apmauds (li. ãpmaudas), Ärger, Unmut Preiļi: nuo apmauda, vor Ärger.

Avots: EH I, 100

apmàukt,

1): gre̦dzins, kuŗu jī bija apmaukuse Pas. VIII, 218;

2) prellen; betäuben
Segew.: vai pati nelaime mūs apmaukusi?

Avots: EH I, 100

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

‡ apmaũŗât NB., unordentlich, liederlich (bei der Arbeit) behandeln: a. zâli, das Gras schlecht abmähen.

Avots: EH I, 100

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105

‡ apmàutiês ² Bewern, Schwanb., aufbrüllen: guovs apmāvās.

Avots: EH I, 101

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

‡ aprumalât Trik., = aprumelêt.

Avots: EH I, 110

apsmacêt, tr., ersticken: ugunsgrē̦ku var apsmacēt ar ūdeni J. Kaln.

Avots: ME I, 123

‡ apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

‡ apsmalstît, ringsum abschöpfen: a. putas.

Avots: EH I, 115

apšmaukt, ‡

2) a. abas ciskas Lubn. "das Fell herabziehen".

Avots: EH I, 120

apšmàukt, tr., betrügen: es ļāvuos nuo jums apšmauktiês JR. VII, 100.

Avots: ME I, 129

‡ apžmaugt,

1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;

2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.

Avots: EH I, 129

‡ aŗamaite Auleja, = ‡ aŗamzeme.

Avots: EH I, 130

ârmala, der äussere Rand: mūs viņa guldinās ārmalā LP. V, 40; ârmalas siens, Feldwiesenheu Etn. III, 136.

Avots: ME I, 243

‡ ârmalieši, = ârļàudis: ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši Kaudz. Izjurieši 171.

Avots: EH I, 195

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243

âruma ūdeņi, das Wasser, das zur Regenzeit od. während des Tauwetters von Feldern fliesst JKaln.: smelt nuo āruma ūdeņiem Līg.

Avots: ME I, 244

arumaîns, -ņš, gefurcht, uneben: arumains ģīmis MWM. XI, 3.

Avots: ME I, 141

atblãzma, der Wiederschein Kronw: apkārtne me̦t atblāzmu uz cilvē̦kiem B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 151

atģisma, die Erinnerung, Einsicht Etn. III, 146.

Avots: ME I, 161

atgrẽ̦mas, der Ekel, Widerwillen: tuo re̦dzuot, man atgrē̦mas nākas Kand.

Avots: ME I, 159

atmaigs Spr., Halbschlaf, schlaftrunkener Zustand.

Avots: ME I, 175

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti kā bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175

atmaĩņa, Rücktausch.

Avots: ME I, 175

atmaĩnît [li. atmainýti, russ. отмѣнить], tr., wieder umtauschen, zurücktauschen: zirgu.

Avots: ME I, 175

‡ atmaisît, zum zweitenmal aufpflügen: a. zemi Jürg., Lubn., Oknist. Refl. -tiês AP., = atdaũzîtiês: atmaisījies uz šuo pusi.

Avots: EH I, 155

atmaksa, Bezahlung, Vergeltung, Abtrag, Rache: naudu ve̦lns atstājis vīram par atmaksu. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa Sprw.

Avots: ME I, 175

atmaksât, tr., wiederbezahlen, vergelten, sich rächen: gan dievs tev tuo atmaksās viņā saulē Sprw.; ļaunam labu atmaksā, gan viņš dabūs savu algu Refl. -tiês, sich bezahlt machen: barība atmaksājās Konv. ² 831.

Avots: ME I, 175

[atmala Rujen = apmālis 1; aus * apmala?]

Avots: ME I, 175

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175

[atmala, der Abfall beim Mahlen. Warkland.]

Avots: ME I, 175

atmàldîtiês, sich wohin verirren, herschlendern: meža cūka tikai re̦ti pie mums vēl atmaldās RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 175

‡ atmals (für alteres atmata?) Salis, = atmala III, apmàlis 1.

Avots: EH I, 155

atmal˜t [li. atmálti], intr., tr., zu Ende mahlen, mit dem Mahlen fertig werden: puiši, meitas, labību maldami, nevarējuši atmalt vien LP. VII, 729. Refl. -tiês, bis zum Überdruss mahlen.

Avots: ME I, 175

‡ atmaļus, Adv., abgelegen: stāv a. Austrums.

Avots: EH I, 155

atmaņa: visi ēde bez atmaņas AP. dzēre bez atmaņas Sonnaxt.

Avots: EH I, 155

atmaņa, Besinnung, Bewusstsein: bez atmaņas gulēt Etn. I, 86; nākt pie atmaņas; dabūt pie atmaņas, zur Besinnung bringen Kaudz M.

Avots: ME I, 175

atmaņâtiês, zur Besinnung kommen, sich besinnen: drēbnieks pirmais atmaņājies B. Vēstn., Kaln.

Avots: ME I, 175

‡ atmañduôtiês Seyershof, = uzzinât: vistas jau atmanduojušās, kur miežu tīrums.

Avots: EH I, 155

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175

‡ atmañtuôt, zurückbekommen, -erwerben Ar.: kas atduos savu individuāluo dzīvi, tas tuo atmantuos kollektīvā dzīvē A. Niedra Nemiera ceļi IV, 422.

Avots: EH I, 155

‡ atmasinât (li. atmãsinti "abbringen") Kal., = atmānît, atvitinât: a. pie sevis kaimiņu ganu.

Avots: EH I, 155

atmata (unter atmats),

1): auch Frauenb., Ramkau, Siuxt, Warkl., Wolm.

Avots: EH I, 155

‡ atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

‡ atmauga Neuermühlen, ein abgestreifter Schlangenbalg.

Avots: EH I, 155

atmauka, was sich abstreifen lässt, was sich abgelöst hat: pievij tai virvei tuo atmauku Grühn.

Avots: ME I, 175

atmàukt,

1) tr., ab-, weg-, zurückstreifen:
piedurknes; ce̦puri uz pakausi; brilles uz pieres atpakaļ MWM. X, 468; [

2) intr., schnell herkommen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich zurückstreifen
Nerft, Kreuzb.;

2) sich losstreifen
Ruj.]

Avots: ME I, 175

atmaũruôt,

1) tr., herbeibrüllen;

2) intr., entgegenbrüllen; in dieser Bedeutung
gew. refl. atmaũruôtiês.

Avots: ME I, 175

atmaût, intr., heranschwimmen. Livl.

Avots: ME I, 175

[atmaût oder refl. atmaûtiês, entgegenbrüllen: guovs atmāvās Salis, Salisburg u. a.]

Avots: ME I, 176

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155

‡ III atmaut (li. atmáuti),

1) = atmàukt 1; abstreifend abreissen: mâvu ² zeķi, lig atmâvu ² kul˜ni (= papēdi) Rutzau;

2) atmaût zirgu Kalz. n. Fil. mat. 25, einem Pferde den Zaum aus dem Maul herausnehmen.

Avots: EH I, 155

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... māva. nuo visam kūtīm atmāvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155

atmazgât: perves (gen. s.) neva rēja a. Pas. Vlll, 316.

Avots: EH I, 155

atmazgât, tr., waschend entfernen: atmazgāja piekriteni Jauns. Balt. gr. I, 70

Avots: ME I, 176

atsmaĩdît intr., entgegenlächeln: viņs pretim atsmaida MWM. VI, 332.

Avots: ME I, 194

‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.

Avots: EH I, 168

‡ atsmalstît, wiederholt abschöpfen: a. krējumu.

Avots: EH I, 168

‡ atsmar̂ža "pretsmarža, smaržas atplūdums jeb atsitums": starp skaidieni un pagalma mauriņu ... kumelītes aug, kuru asā smarža vijas ar istabas dūmu un suodrēju atsmaržu K. Jürgens Mana vect. nost. 20. vēl glabājās... ziedu a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

‡ atšmaukt,

1) abziehen, abhäuten
(mit aũ ) Dunika, Kal.: a. mizu, ādu;

2) schnell od. heimlich herkommen
(mit aũ) Dunika, Rutzau: Mičis nakti atšmaucis pie Aņņas.

Avots: EH I, 174

‡ atšmaulêt, zurück-, wegstreichen Heniņ: a. matus nuo pieres.

Avots: EH I, 174

atzìema, der Nachwinter Dr.

Avots: ME I, 213

‡ aîžmaûgt, abdrücken Saikava: a. ruoku spēkuojuoties, tâ ka tā nuotirpst.

Avots: EH I, 183

aûgšmala, der obere Rand: tīkla augšmala.

Avots: ME I, 219

aûgstmanĩba, Vornehmheit, aristokratisches Wesen, Grosstuerei.

Avots: ME I, 217

aûgstmanîgs, augstmanisks, vornehm, aristokratisch, grosstuerisch: augstmanīgi uzskati, aristokratische Ansichten B. Vēstn; augstmaniski aizspriedumi B. Vēstn.

Avots: ME I, 217

aûgstmanis: auch BW. 31930.

Avots: EH I, 184

aûgstmanis, der Vornehme, der Aristokrat, der Grosstuerische: viņš sasauc visus augstmaņus Etn. III, 95.

Avots: ME I, 217

‡ aûguma, = aûgums 2c: pie munas augumiņas BW. 12644, 2 var.

Avots: EH I, 185

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

aũmaļa Sassm., gleichbed. mit aũša 2: liels zē̦ns, bet aumaļa.

Avots: ME I, 224

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224

aũmaļām [auch N.-Wohlfahrt, (mit àu ² ) Saikava]: katls kūs a. Saikava. BW. zu ersetzen durch BW. 26235.

Avots: EH I, 187

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

aũmaļâtiês Sassm., gleichbed. mit aũšāties 2: kad māte nav iekšā, bē̦rni sāk aumaļāties.

Avots: ME I, 224

aumaļība, das Ungestüm, stürmisches Wesen: ne plašībā, ne aumaļībā lai tavas spējas darbuojas RA.

Avots: ME I, 224

‡ aumalîgs, = aũmaļîgs: sirds leca tik baigi un aumalīgi Janš. Dzimtene ² II, 183. nuo manas straujās, aumalīgās padarīšanas Mežv. ļ. II, 402. nuo... aumalīgā apskāviena Līgava II, 79.

Avots: EH I, 187

aũmaļîgs: pēc... jumta aumaļīgās nuosvilšanas Janš. Līgava 1, 125.

Avots: EH I, 187

aũmaļîgs Kand., àumaļîgs C., übermässig, heftig: aumaļīgi šņukstēt Janš.

Avots: ME I, 224

‡ aũmaļis Planhof, Adv., = aũmaļām: zupa (= das Regenwasser) te̦k a, pa visām vìlītēm.

Avots: EH I, 187

aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]

Avots: ME I, 224

aumals, dial. f. amuols "Klee", Lems. n. Ltd. 4618. [-a kann in Lemsal aus -uo- entstanden sein.]

Avots: ME I, 224

[aumaņas Werssen, Nerft, grosse Eile; wohl zu aume.]

Avots: ME I, 224

aumanîgs, albern, sinnlos P. Allunan.

Avots: ME I, 224

aumanis: Schimpfname Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 187

aumanis, unsinnig, rasend; einer, der albert A. X, 2, 66; aumanis "rasend, aberwitzig" von Adolphi 229 als Adv. angeführt (aus au- + maņa; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Avots: ME I, 224

aumaša (unter àumašām): puisis aumaša liedzies Anekd. IV, 75.

Avots: EH I, 187

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

àumaši (unter àumašām): a. (mit àu ² ) blags bērnene N.-Rosen n. FBR. VIII, 48. man ir a. karsts N.-Laitzen n. FBR. VIII, 49.

Avots: EH I, 187

aumašiņ (unter àumašām): sāk tīri aumašiņ gudruot Azand. 196.

Avots: EH I, 187

‡ aûmažām ² Frauenb., = àumašām: sēņu mežā tâ: a., ne˙kur likt!

Avots: EH I, 187

aumažam, bestürzt L.

Avots: ME I, 225

‡ àumaži ² N.-Laitzen n. FBR. VIII, 41, Adv., = àumašām.

Avots: EH I, 187

‡ auscē̦rma Saikava, die Schwindsucht; vgl. ‡ aũcê̦rums ² .

Avots: EH I, 188

ausma, die hellwerdende Dämmerung, Morgendämmerung: man zirgi jūt šausmas nuo rīta ausmas, meine Pferde schaudern, der Morgen dämmert auf Rain. dažu nakti tā jau gājām, tvīkdami pēc rīta ausmas Vēr. I, 1513; nuojaust dzīves attīstības ausmu Vēr. II, 999. Zu àust.

Avots: ME I, 227

baîsma [Feht.], die Furcht, der Schrecken: baismas mani māc Asp. un ārā māj tumsa un baisma MWM. V, 367. viss pilns nuo kādas neizteiktas baismas R. Sk. II, 95.

Avots: ME I, 251

bal˜tmaize od. auch balta, baltā maize, das Weissbrot.

Avots: ME I, 257

‡ bal˜tmàizniẽks,* ein Weissbrotbäcker.

Avots: EH I, 202

bal˜tmataîns, weisses Haar habend, blond: zē̦ns Lautb.

Avots: ME I, 257

baltmatis, -te, der Flachs-, Blondkopf.

Avots: ME I, 257

bauma [Salis], baũme C., das Gerücht, böses Gerede: baume izgājusi ļaudīs, par visu pagastu, ein böses Gerücht hat sich unter den Leuten, über die ganze Gemeinde verbreitet; baumi izlaist, ein Gerücht verbreten. [Wohl zur Wurzel von bàudît, wozu auch gr. πύστις "Gerücht"; vgl. Persson Beitr. 117.]

Avots: ME I, 267

bèidzamais: "ultimus" Kurl., "pessimus" Livl. n. BielU.; beidzamais, der letzte neben bei˙dzamais "quisquis" Segew.; beidzamā galā "am letzten Endë BielU.

Avots: EH I, 211

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277

bezmaksas slimnīca, bibliotēka, freies Krankenhaus, freie Bibliothek (ohne Bezahlung, nach d. russ. безплатный).

Avots: ME I, 284

‡ bezmañtietis,* wer kein Vermögen hat Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 76.

Avots: EH I, 214

bezmañtîgs, kein Vermögen habend, unbemittelt: skaudīgi ņurd nabagais un bezmantīgais Stari II, 211.

Avots: ME I, 284

‡ bezmañtnieku (gen. pl.), keine Erben (Besitzer) habend: piesavinādamies b. muižu Janš. Mežv. ļ. I, 285.

Avots: EH I, 214

‡ bezmargas (gen. s.) krê̦sls, ein Stuhl ohne Lehne Deglavs Rīga II, 1, 231.

Avots: EH I, 214

bezmatis, f. -te, der (die) Haarlose.

Avots: ME I, 284

bez˙maz (li. bemàž), bez maza PS., fast, beinahe: reiz es jau biju bez˙maz laimīga MWM. XI, 192. cildina tuo jau bez˙maz kā varuoni B. Vēstn.

Avots: ME I, 284

bezpamatība, die Unbegründetheit, Grundlosigkeit: apvainojuma, sūdzības b.

Avots: ME I, 285

‡ bezpamatîgs,* unbegründet, grundlos.

Avots: EH I, 215

bezsamaņas stāvuoklis, bewustloser Zustand.

Avots: ME I, 286

bezsmaršas zieds, geruchlose Blütte Stari II, 564.

Avots: ME I, 286

‡ bìezman ² Zvirgzdine n. FBR. X, 32, in Fülle, vollauf.

Avots: EH I, 224

bir̃zmala: zaļā bē̦rzu birzmalā BW. piel. ² 13063, 2. tautu birzmalītes zu ersetzen durch tautas birzmalītes BW. 739 var.

Avots: EH I, 221

bir̃zmala, od. -le, -lis, der Rand, Saum eines Birkenwäldchens: klusiņām izganīju visas tautu birzmalītes.

Avots: ME I, 299

bizmaniņa, ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Punkten (= margrietiņa): bizmaniņa, bizmaniņa, kuŗu pusi mani vesi? BW. 34084. [Vgl. bizmarīte.]

Avots: ME I, 302

bizmanis, der Zopfmann, der Reaktionär, gew. Pl. bizmaņi, Zopfmänner, Repräsentanten der Zopfperiode, spöttische Bezeichnung der baltischen Deutschen, die ihre Privilegien fochten; das Wort wird von d. Pet. Av. zuerst gebraucht: lai vairuojas... Daugavas sargi,... kas bizmaņus nuosuoda bargi Aus. I, 4.

Avots: ME I, 302

‡ bizmariņa Schwanb., = bizmarĩte.

Avots: EH I, 222

‡ blaisma (?) Dorotheenhof, scadalina papulosa.

Avots: EH I, 225

‡ blaizma "ein unschöner, unangenehmer, anstössiger Vorfall" Druw.

Avots: EH I, 225

blãma, für blāzma Siuxt n. U.

Avots: ME I, 311

‡ blamaîns (mit -mm- zu lesen?), fleckig (von der errötenden od. erbleichenden Wange) Biel. n. U.

Avots: EH I, 225

‡ bļam̃ma C., comm., ein Fasler, Schwätzer: viņš jau tāds b. vien ir, niekus vien runā.

Avots: EH I, 233

blammas, Narben, Flecken (von Pocken) Auermünde.

Avots: EH I, 225

‡ bļam̃mas NB., die Lippen (pejorativ).

Avots: EH I, 233

blankumains, fleckig.

Avots: ME I, 309

blãsma: auch Stenden.

Avots: EH I, 227

blãsma, blãsmains, blãsmuots, st. blãzma u. s. w. Kand., Dond., Zabeln; [tavas blāsmas ("Sirahlen") atskrēja Glück Psaml 77,18; nuokāve... viņu sīkmaņus ar blāsmām ("mit Strahlen, Blitzen") Psalm 78, 48.]

Avots: ME I, 311

blãzma: auch (mit ã ) Dunika, Salis, Smilt., Trik., (mit à) N.-Wohlfahrt, (mit à ² ) Kaltenbr., Linden, Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 227

blãzma, [auch blâzma Nerft, blâzma ² Ruj. und Bielenstein LSpr. I, 51], der Schimmer, Glanz, der Wiederschein, die Röte vom Licht und Feuer: sārta blāzma, rötlicher Schein Aps.; rīta, vakara blāzma, Morgen-, Abendröte; ziemeļu od. -ļa blāzma, ziemeļblāzma, das Nordlicht. Zu blāzt "schimmern", flamma "Flamme", flagrāre "flammen", [s. Fick Wrtb. I ⁴ , 94, Walde Wrtb. ² 297 und 298 und W. Schulze KZ. LI, 61.]

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 312

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

bļe̦m̃ma, Fasler: viņš ir liels bļe̦mma! Smilt., Wolm. (auch ļe̦m̃ma).

Avots: ME I, 321

‡ bļe̦m̃mas NB., = ‡ bļam̃mas: vai neturēsi muti? dabūsi pa bļe̦mmām!

Avots: EH I, 233

[blĩma "ein unsauberer, schmieriger Mensch" Linden in Kurl.]

Avots: ME I, 316

‡ blizma "eine Art Weidë MSil.

Avots: EH I, 230

blīzma, blīzna, s. blīgzne.

Avots: ME I, 317

bluosma Ar., Diet., = bluoze.

Avots: EH I, 232

bļur̂zma NB. "aizkritis ūdens jūrmalā".

Avots: EH I, 234

buõmaste, einen Schwanz, wie einen Hebebaum, habend, Epith. des Fuchses LP. VII, 380.

Avots: ME I, 362

bracmanis Sassm. "ein Stutzer".

Avots: ME I, 321

brakmanis (unter brãkmanis), ‡

2) ein Stulzer:
brāļi mani brakmanīši, zābakaini sìenu pļāva BW. piel. ² 3857, 1. Dieselbe Bed. könnte auch in BW. 20861 vorliegen.

Avots: EH I, 236

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327

brāma,

1) Zug - od. Streifwind;

2) Schallöhrigkeit der Pferde
L. Vgl. brāzma

Avots: ME I, 328

‡ bramanîgs AP., = bram̃manîgs.

Avots: EH I, 237

brāmanis L. ein"schallöhrignr", empfindlicher Mensch.

Avots: ME I, 328

bram̃manība: kruogu brammanībai Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 237

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323

bram̃manīgs, grossprecherich, prahlerisch, polternd: puisis atsaucās brammanīgi Purap.

Avots: ME I, 323

bram̃manis,

1): pašu nuovadā div[i] brammaņi dalījās BW. 10422. dižmaņa, brammaņa meita 24198; ‡

2) = brakmanis, der Tadler: meitu brammanim (Var.: brākmaņam, brāķerim) BW. 21318, I.

Avots: EH I, 237

bram̃manis, ein Dicktuer, Maulheld, Stutzer, ein einflussreicher, angesehener, waghalsiger Polteter: viens, uotrs bramanis ar varu grib iejāt istabā Dünsb.

Avots: ME I, 323

brasma,

1) die Natur, der Charakter
(daba) Etn. II, 177;

2) ein hartherziger Mensch
Naud.;

[3) ein Kuhname
Erwahlen.]

Avots: ME I, 324

brāsma, s. brāzma

Avots: ME I, 328

brašmanība, die Heldenhaftigkeit, Herzhaftigkeit, Tüchtigkeit, Bravour: tā ir brašmanība, kuo kurš katrs vē̦las Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 324

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324

brašmanis: "ein Einsichtsvoller" Bartau.

Avots: EH I, 238

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324

brāzma: auch (mit â) Oknist.

Avots: EH I, 240

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244

briẽsma, gew. Pl.,

1) die Gefahr:
izglābt nuo uguns, kar̀a briesmām;

2) schreckliches, Fürchterliches:
viņš dzīvuo, ka briesmas kuo dzirdēt; briesmu lietas, ziņas izpaust, schreckliche Nachrichten verbreiten, briesmu darbus darīt, furchtbare Taten verüben;

3) man briesma, briesmi [aus briesm(a) i(r)?], briesm, mir ist angst:
man vilka briesmi K. kauns man ļaužu, briesm māmiņas BW. 7142, 9329, BB. XIV, 148. [Wenn mit ie aus ei, am ehesten zu slav. bridъ bei Berneker Wrtb. I, 86.]

Kļūdu labojums:
9329 = 9329 var.

Avots: ME I, 337

‡ brìesmai ² Kaltenbr., Adv., = briẽsmîgi: bluķis ar mizu b. liels.

Avots: EH I, 244

briẽsmains, gefahrvoll.

Avots: ME I, 337

brĩnumains, wundervoll: vaiņags Skalbe.

Avots: ME I, 334

‡ brisma "die Schicht": liela b. sniega sakrita Lubn. n. Celm.

Avots: EH I, 241

brĩvgrãmata, der Freibrief: dievs sunim bija devis brīvgrāmatu Etn. I, 86.

Avots: ME I, 335

‡ brĩvmàize, freies Brot.

Avots: EH I, 243

‡ bruõkastmàize, das Frühstücksbrot: uzēst līdzi paņemtuo bruokastmaizi Janš. Dzimtene V, 14.

Avots: EH I, 247

bruôzma: auch Gr.-Buschh., Oknist.

Avots: EH I, 247

[bruôzma Warkhof "Gedränge".]

Avots: ME I, 343

brunmatis, f. - te, der, die Braunhaarige, Brünette.

Avots: ME I, 341

bruzma, das Getümmel, Gewühl, eine unruhige Menge: galva nuo tās bruzmas un trokšņa riņķī vien iet A. XVIII, 297. būs visa bruzma kantuorī Degl. [Vielleicht aus * bruzdma; vgl˙li. bruzdà "движенiе, спѣхъ, суета", aber auch bruža.]

Avots: ME I, 340

brùzma ^2: = bur̃zma Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 71 (mit û).

Avots: EH I, 247

[brùzma ² Stelp., eine Menschenmenge; vgl. bruzma und brūzāšanās.]

Avots: ME I, 342

bũ(v)manis: pirtiņas būvmaņam BW. 34143.

Avots: EH I, 257

bũ(v)manis U., ein Zimmermann; [aus mnd. būwman dass.]

Avots: ME I, 360

burmanis, der Gaukler, Taschenspieler; zu bur̃t.

Avots: ME I, 354

burmaņuôt, Gaukelei, Taschenspielerkünste trieben Wid.

Avots: ME I, 354

bur̃zma [Roop, AP., bur̂zma Mar., Bächhof, bur̂zma ² Ruj., Salisb., Selg., Wandsen, Grünwald], das Gedränge, Gewühl, der Tumult (= burza): ļaužu burzma. es biju izgājis nuo pilsētas turokšņa un burzmas Vēr. II, 1070. dzīve vienā nemierā un burzmā A. XI, 268.

Avots: ME I, 356

bũ(v)manis: pirtiņas būvmaņam BW. 34143.

Avots: EH I, 257

bũ(v)manis U., ein Zimmermann; [aus mnd. būwman dass.]

Avots: ME I, 360

I čama [wohl mit mm], eine Handvoll Wolmar n. U.; [vgl. čam̃ma 2].

Avots: ME I, 402

II čama: (plumper Mensch) auch Brucken: viņa jau diezgan le̦pna, - nav jau tāda č. kâ es Linden.

Avots: EH I, 284

II čama, einer, der seine Arbeit nachlässig tut Stelp.; ["дурак" Wid.]; ein plumper Mensch [Ekau], U. (unter čāma dass.). Vgl. čamma 1.

Avots: ME I, 402

[III čama,

1) "eine Grube für Abfälle und Spülicht"
Arrasch;

2) "durcheinandergemischte Speisen".]

Avots: ME I, 402

čāma (auch čama), comm., ein plumper Mensch Smilt., Trik., Oppek. n. U.; ein Gefrässiger; ein Mensch ohne Zähne U.

Avots: ME I, 408

[čamains, eigensinnig, unverständig Wid.]

Avots: ME I, 402

čamala: č. ir riekstam, pupām, zirņiem Ramkau.

Avots: EH I, 284

[čamala Serbigal, = čaula; vgl. čamas.]

Avots: ME I, 402

I čamarags, če̦marags JK. VI, 32, čamarijas, čamariņš, Nieswurz Etn. III, 160, LP. II, 69; cūku čamariņš, schwarze Nieswurz (helleborus niger) Sassm. [Nebst li. čemerỹs aus slav. čemerica (bei Berneker Wrtb. I, 142].

Avots: ME I, 402

II čamarags, ein dummer Kerl Kronw. n. U.

Avots: ME I, 402

‡ čamarêt, -ẽju,

1) schnüffeln ("neatļauti meklēt") Sermus;

2) "heimlich über andere sprechen"
NB.: kuo jūs tur, kaktā ielīduši, čamarējat?

Avots: EH I, 284

čamars, der obere Teil des Kopfes: tu dabūsi par čamaru Dond.

Avots: ME I, 402

[čamas,

1) Schlauben der Haselnüsse
Daiben, Salis, (in Wandsen dafür čam̃mas);

2) Rinden
Riga.]

Avots: ME I, 402

I čamma,

1): ein träger Arbeiter
Segew.; ein ungeschickter Mensch - auch Stom.; ‡

2) "einer, der alles zu zerknillen pflegt"
(mit am̃ ) Salisb. čama 2 und čampa 1 durch čama II und čampa I zu ersetzen.

Avots: EH I, 284

I čam̃ma [Roop, Schujen, Ronneb., Erlaa, Kalzenau, Adsel, Widdrisch, Treiden, Gr. - Autz u. a.] (vgl. čama 2 und čampa

1), comm., ein [unsauberer
Ruj., Gramsden], ungewandter, ungeschickter Mensch, ein Trödler: viņš jau liels čamma, viņam ne˙kas nešķir,as Alm., Naud., [Morizberg], Mar., Fest., Burtn.

Avots: ME I, 403

[II čamma, eine Handvoll: pierāvu pilnas čammas uogu Roop, Wolm., Mar., Ruj.]

Avots: ME I, 403

III čamma: "ein Tier (Hund oder Katze), das sich essenden Menschen anschmiegt" (?) Talsen.

Avots: EH I, 284

[III čamma, ein Tier, das alles frisst Papendorf.]

Avots: ME I, 403

čam̃mains,

1) mit Kleinkorn gemischt:
č. labība Sassm.;

[2) unsauber, ungefegt:
č. istaba Dond.].

Avots: ME I, 403

čam̃mas: Abfälle beim Flachsbrechen Grob.; Spreu Assiten.

Avots: EH I, 284

čam̃mas, Neichbleibsel von gereinigtem Korn [Waldeg., Neugut]: kas tā par labību, tik čammas vien Sassm.; minderwertiges, kurzes Stroh od. Heu; untaugliche Flachsabfälle Līniņ Wain.; [ Abfälle überhaupt Dond., Brinken; vgl. čambas 1].

Avots: ME I, 403

čar̂ma ² : auch Zabeln n. FBR. IV, 65, Puhren n. FBR. XIV, 46, Dond. n. IMM. 1932 I, 20.

Avots: EH I, 285

čar̂ma ² [Wandsen], Siuxt, dial. für sar̂ma.

Avots: ME I, 405

čar̂maiņš ² Ahs., dial. für sar̂mains.

Avots: ME I, 405

čàumala,

1): auch Ramkau, (mit àu ² ) Linden, (mit aû ² ) Frauenb. ("eine leere Erbsen- od. Bohnenschote"),
Salis, Strasden (hier nur in der Bed. "Eierschale"): pilni riekstu čaumalām BW. 5479. auzām gaŗa čaumaliņa 12760.

Avots: EH I, 286

čàumala

1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];

2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.

Avots: ME I, 406

čaumaluôt, čaumalât, -āju,

1) tr., aushülsen, auskernen;

2) intr., ausfallen aus der Hülse
LKVv.

Avots: ME I, 406

caũrumains, löcherig, durchlöchert: caurumains apģē̦rbs, cimds.

Avots: ME I, 366

‡ ce̦lmaĩnis Ramkau, = ce̦lˆmājs.

Avots: EH I, 263

ceļmala,

1): ganiņš gana ceļmaļā BW. 29556. gar ceļmalu saguluši 12705, 2; ‡

2) der Wegerich
Lubn.

Avots: EH I, 264

ceļmala, ceļmalis, ceļmale, ceļa mala, der Rand des Weges: Sprw. ceļmalā cirstai ē̦kai daudz meistaru.

Avots: ME I, 370, 371

ceļmale (unter ceļmala),

1): auch Puhren n. RKr. XIV, 48, Gramsden: sēd... ceļmalē BW. 9267 var. akminaina ceļmalīte 18415 var.; ‡

2) = ceļmalīte, plantago major Barbern, Linden, Lubn., Neugut, PV., Ramkau; plantago media Ramkau.

Avots: EH I, 264

ceļmalis (unter ceļmala): tu ziedēji ceļmalī BW. 11406 var. ceļmalīša krūmiņā 26060.

Avots: EH I, 264

ceļmalīte: auch AP.

Avots: EH I, 264

ceļmalka, der Abschiedstrunk: ceļmalku dzert.

Avots: ME I, 371

ceļmalīte, ceļmalu lapa od. ceļmallapa od. ceļlapiņa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75. Nach U. ceļmalas, Cichorien; RKr. III, 70.

Avots: ME I, 371

[če̦ma U., Traube, Beeren-Büschel; vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409

‡ če̦mainîte Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 70. eine Art Blume.

Avots: EH I, 288

če̦marains, s. če̦murains.

Avots: ME I, 409

‡ če̦maũris Frauenb. "ein verkrüppelter Baum".

Avots: EH I, 288

cē̦rmaûkša: auch A.-Rahden, Brucken, Neugut, Stelp., (mit ē̦r ² ) Linden, Lubn.: ziedēja cē̦rmaukšiņa BW. 22304.

Avots: EH I, 268

cē̦rmaûkša [Mag. XIII, 2, 42], cḕ̦rmaûksis, [cē̦rmauksis Jürgensburg], [cē̦mauksis Wid.], cḕ̦rmaûkslis, cē̦rmuokslis Gr. - Ekau, cḕ̦rmuoksis, [cē̦rmūkša Gr. - Ekau], cḕ̦rmūkša ² [Warkhof], BW. 4655 (aus Selb.), [cē̦rmūks(l)is Gr. - Ekau, cē̦rmūška Kreuzb., infl. carmuksznie Kurmin = schriftle. *cē̦rmuokšņa od. *cē̦rmukšņa], die Eberesche, der Pielbeerenbaum (vgl. sē̦rmuksis). Zu r. черёмуха "Faulbaum" und viell. auch li. kermùšė "wilder Knoblauch", s. J. Schmidt KZ. XXXII, 346, Torbiörnsson Liqmet. II, 12 f., Berneker Wrtb. I, 145 f.]

Avots: ME I, 377, 378

če̦rmaukša Stari III, 17, [če̦rmaukste Kalzenau, če̦rmaukts Idsel], če̦rmūkste, [če̦r̃mũkste Budberg], čē̦rmūkste Jauns., [če̦rmukstis Budberg], čē̦rmūkša, [čē̦rmušks Selb., čē̦rmûška Stockm.], dial. für sē̦rmaukša usw., die Eberesche Infl.; [vgl. auch cē̦rmaukša usw.].

Avots: ME I, 410

ce̦rmauksis, [ce̦r̃maũksis Budberg], ce̦rmuoksis RKr. VIII, 86, [Widdrisch, Rosenbeck], cê̦rmulis ² Dond., ein Wiesel, Helmerin; [vgl. se̦r̂mulis dass. und zum Wechsel s -: c - z. B. cē̦rmauksis eben sē̦rmauksis "Eberesche"].

Avots: ME I, 375

cē̦rmauksis (unter cē̦rmaûkša): auch (mit ê̦r ² ) A.-Rahden.

Avots: EH I, 268

‡ čē̦rmauksis Kurmene, čē̦rmaukša Pilskalne, Schönberg, Taurkaln, čē̦rmauška Stockm. n. FBR. VIII, 88, Kreuzb., die Eberesche.

Avots: EH I, 289

‡ cē̦rmaukstis A.-Rahden, = cē̦rmaûkša.

Avots: EH I, 268

cḕ̦rtamais, ein Instrument zum Hauen.

Avots: ME I, 378

čē̦sma, die Unannehmlichkeit: man gadījās tāda čē̦sma; saskrējuos ar pušnieku Naud.

Avots: ME I, 411

cìemala (unter ciemaļa

2): auch AP.

Avots: EH I, 277

cìemaļa,

2): Name einer Kuh, die von einem anderen Hof gekauft oder hergeführt ist
(mit ìe ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 277

cìemaļa, Demin. ciemaliņa, ciemaļiņa,

1) ein weiblicher Gast:
ciemā gāja ciemaliņa (Var.: ciemaļiņa) BW.18974;

2) Name einer Kuh
Etn. II, 13, [cìemala Ronneb.]

Avots: ME I, 393

‡ cìemale ² Warkl., = ciemaļa 2.

Avots: EH I, 277

ciematnieks, jem., der in einem ciemats wohnt.

Avots: ME I, 393

cìemats,

1) das Gesinde:
sē̦tas viss sakuopuojums duod jēgumu"ciemats" Sil.; ciemata terē̦tāja BW. 11819;

[2) eine (ehemalige) Gesindestelle
U., Wolm.];

3) das Dorf, ein Komplex von Bauernhöfen
AP.; [ciemāts Nigr., Bers.].

Avots: ME I, 393

cìemmàize: kas ciemmaizi (Var.: kukuli) atnesīs? BW. 14059 var.

Avots: EH I, 277

cìemmàize, das Weissbrot, welches man den Gästen mit nach Hause gibt: saimniece atveda ciemmaizi nuo kāzām Ahs.

Avots: ME I, 393

[I čima, ein kühner, mutiger Mensch Wid.]

Avots: ME I, 413

[II čima "ein Haarbüschel: ņem nu aiz čimas! Bers.; dazu auch ein Verbum: viņu vajaga čimât (an den Haaren reissen?).]

Avots: ME I, 413

‡ cirmains Stender Deutsch-lett. Wrtb., wurmicht Mahlup, N.-Peb., Sessw.: c. rieksts, burkāns, kartupelis.

Avots: EH I, 273

‡ cirsma,* cirsme*, die Schlagfläche (in der Forstwirtschaft): pirkdami... mežuos cirsmes gabalus Janš. Nīca 31.

Avots: EH I, 274

‡ čoma (gewöhnlich im Plur.) Lemsal, = čuma II: sauleņu, jāņuogu, riekstu č.

Avots: EH I, 293

[čuõma, jem., der seine Arbeit zögernd, langsam tut N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426

‡ čom̃ma Wainsel n. FBR. XIV, 79, comm., wer čom̃mā.

Avots: EH I, 293

‡ čubmaiss Dond., Puhren, = čubu maiss (unter čuba I).

Avots: EH I, 294

cūkčamariņš, eine bittere Wurzel, die man Schweinen und Kühen (um mehr Milch zu erzielen) gibt Dond.

Avots: ME I, 398

‡ čul˜maki Frauenb. "alte, ganz hart gewordene Stiefel".

Avots: EH I, 295

I čuma, ein Haufe belebter Gegenstände (Ungeziefer, Schlangen): čumu čumām, in grosser Menge: tur iet čumu čumām Kand.

Avots: ME I, 419

II čuma: čuma zu ersetzen durch *čuma od. *čums; rieksta č. BW. 23052 zu ersetzen durch rieksta čumu (acc. s.) BW. 23052, 1 var.

Avots: EH I, 295

II čuma, die Hülse, die Schale: rieksta č. BW. 23052.

Avots: ME I, 419

I čumala, der Saumselige, Zauderer, Trödler, der mit seiner Arbeit nicht fertig werden kann.

Avots: ME I, 419

II čumala: auch Ramkau; uolu, vēžu čumalas Ahs., Erlaa; Plur. čumalas,

a) "riekstu, zirņu, pupu mizas" Frauenb.; ‡

b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡

c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.

Avots: EH I, 295

II čumala, die Schale: riekstu č. Kand., Dond. Vgl. čaumala und čuma 2.

Avots: ME I, 420

‡ čumalka Schujen "ein altes, verrostetes Gefäss".

Avots: EH I, 295

čumals Dond. "der obere Teil des Schädels": dabūsi pa čumalu, ja neklausīsi! man pats č. sāp.

Avots: EH I, 295

čum̃ma, aufgeworfene Lippen Dond.: savilkt čummu. [In Wandsen sei č. ein Mensch, der die Lippen aufgeworfen hat und nicht spricht.]

Avots: ME I, 420

čurma, ‡

2) "?": tāda č. (gemeint ist der Hodensack)
pakaļā BW. 34812, 1.

Avots: EH I, 297

čur̃ma C., auch čurms Druw., die Menge, Schar, der Haufe; čurmu čurmām, durcheinander: juku jukām, čurmu čurmām A. XII, 334. egles, saspiedušās čurmās, lūkuojās pa luogu istabā MWM. X, 249. japāņi salasījās čurmā B. Vēstn. čūskas guļ arī čurmiņuos.

Avots: ME I, 423

[damaisît Drsth., hinzumischen. Refl. -tiês, sich hinzumischen.]

Avots: ME I, 436

damakša (unter damaksnējs): vgl. den Feld- bezw. Weidenamen Damakša Lvv. I, 81 (Mehrhof) und 110 (Waidau).

Avots: EH I, 305

[damaksât Drsth., nachzahlen, hinzuzahlen.]

Avots: ME I, 436

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436

[damàldîtiês Drsth.,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;

2) irrend sich hinzugesellen.]

Avots: ME I, 436

‡ damalîgs Schnehpeln. = ‡ damelîgs.

Avots: EH I, 305

[damal˜t Drsth., hinzumahlen.]

Avots: ME I, 436

‡ damaņa, die Geschicklichkeit, das Verständnis Kaltenbr.: jam nav vēl damaņas pie šitā darba.

Avots: EH I, 305

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

damaut,

1): da pusei damāvu Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

[damaut Spr.,

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschwimmen;

2) hinzuschwimmen.]

Avots: ME I, 436

‡ damazgât, genügend gut (ganz) auswaschen Auleja.

Avots: EH I, 305

darāmais, ‡

2): auch Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 307

darāmais, darimais Doblen n. U., Part. pass. praes. von darīt,

1) das Gemachte, das zu Machende:
tagad ve̦lns dara savu darāmuo LP. VII, 37;

2) das Strickzeug.

Avots: ME I, 438

‡ dā`rzmala, dā`rzmale, dā`rzmalis ² Atašiene n. Fil. mat. 102, der Gartenrand: zied ruozīte dārzmalā BW. 5474, 1. kâ ieviņas darzmalī 7508 var. kâ liepiņa, nuo meža pārne̦sta un darzmalē iedēstīta Janš. Bandavā I, 74.

Avots: EH I, 312

‡ dàugavmala, das Dünaufer: daugavmalu staigājuot, ieslīdēju Daugavā BW. 31002.

Avots: EH I, 310

dàugavmale od. daugmale, das Dünaufer.

Avots: ME I, 445

‡ daugmala Diet., = daugmale.

Avots: EH I, 310

daugmale (unter dàugavmale): auch Auleja; gar daugmali BW. 12868, 6 var.

Avots: EH I, 310

dàugmalietis, der am Dünaufer Wohnende; n. U. auch daugavmalietis.

Avots: ME I, 445

de̦lamais,

2): auch Siuxt, Sonnaxt; dē̦lama sē̦rga, Phthisis
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 314

de̦lamais od. de̦lamā kaite,

1) das Siechtum:
bē̦rnam de̦lamais, das Kind siecht him. de̦lamā kaite muoca bē̦rnus un arī pieaugušus Etn. II, 162;

2) die Schwindsucht
Ahs.

Avots: ME I, 453

‡ de̦l˜ma Ruj., = de̦lms.

Avots: EH I, 315

‡ dìengrãmata,* das Tagebuch Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 180 f.

Avots: EH I, 327

dìevdziêsma od. dieva dziêsma, geistliches Lied, Kirchenlied: Pāvils dziedāja dieva dziesmas Apost. 16, 25. mana sieva driķus malus dieva dziesmas dziedādama.

Avots: ME I, 484