I màldinât, tr., irre fūhren: ļaudis. ve̦lns maldinājis ceļa gājējus LP. V, 412. mēnestiņ, ve̦cais tē̦vs, kam tu dienu netecēji, kam tu savu augumiņu nakti vien maldināji? BW. 33846. Subst. màldinâtãjs, wer irre führt, verblendet: par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tuos garus, kas vientuļus gājējus vada un maldina Etn. IV, 86.

Avots: ME II, 556, 557

I màldinât, ‡

2) (mit schwerer Arbeit) quälen
Zvirgzdine: strādniekus màldina ² caurām dienām; ‡

3) "?": pajem[j] naudu un maldina šuo baltu dien tuo naudu Pas. XIV, 496 (aus Domopol).

Avots: EH I, 780

II maldinât [li. máldinti),

1) fakt. zu malt - mahlen lassen, zu mahlen zwingen, mit dem Mahlen abplagen, quälen:
maldin[i] (Var.: maldi) viegli, sveša māte, dieva duotu ma,lējiņu˙! BW. 4747. agri mani māte cēla, agri mani maldināja BW. 16662;

2) freqn., wiederholt mahlen
[Manz. Lettus): ik rītiņus tīrus rudzus pa pūram (māsa) maldînāja BW. 8122. aiz upītes rudzi auga, pate upe maldināja 25950, 10.

Avots: ME II, 557