malˆka (li. málka), Demin. malˆciņa, das Brennholz: apšu, bē̦rzu, egļu, priežu malka, Espen-, Birken-, Gränen-, Fichtenholz; zaļa malka, nasses Holz, im Gegensatz zu sausa m., trockenes Holz; sve̦kuota malka, harziges Holz; sve̦ku malka, Kienholz; skalu m., Pergelholz; zemes m., der Torf. malkā braukt, ins Holz fahren. malku asīs, ve̦zumā kŗaut. sila priedi malkā cirtu BW. 11249. sācis savu mājiņu malkā skaldīt LP. V, 89. Zur Bezeichnung der Fülle: gaļa mē̦tājusies apkārt pa māju kâ malka Etn. II, 76. [malkas ceļš U., der zum Holze führende Weg, Holzweg. - Nach Petersson Balt.-slav. Wortstud. 6 f. zu arm. mełex "lignum" u. a.]

Avots: ME II, 558

màlka, s. màlks.

Avots: ME II, 558

malˆka,

1): zemes m., Torf
- auch Siuxt; ‡

2) Schimpfname für einen faulen Menschen od. ein solches Tier
AP.: tas ir gan m˙! vai tu kustēsi, m˙! Schimpfname für einen Störrischen, Ungehorsamen Seyershof: ak tu m. nuo vistas!

Avots: EH I, 781

màlka: auch (mit alˆ ² ) Orellen; šim malciņa tam malciņa nuo tâ salda alutiņa 15540, 1.

Avots: EH I, 781