Paplašinātā meklēšana

ceļmalka, der Abschiedstrunk: ceļmalku dzert.

Avots: ME I, 371

‡ čumalka Schujen "ein altes, verrostetes Gefäss".

Avots: EH I, 295

gaŗmalˆka, das Langholz: viņš sēdēja uz gaŗmalkas zāģējamā āža A. XXI, 258.

Avots: ME I, 607

malˆka,

1): zemes m., Torf
- auch Siuxt; ‡

2) Schimpfname für einen faulen Menschen od. ein solches Tier
AP.: tas ir gan m˙! vai tu kustēsi, m˙! Schimpfname für einen Störrischen, Ungehorsamen Seyershof: ak tu m. nuo vistas!

Avots: EH I, 781

màlka: auch (mit alˆ ² ) Orellen; šim malciņa tam malciņa nuo tâ salda alutiņa 15540, 1.

Avots: EH I, 781

malˆka (li. málka), Demin. malˆciņa, das Brennholz: apšu, bē̦rzu, egļu, priežu malka, Espen-, Birken-, Gränen-, Fichtenholz; zaļa malka, nasses Holz, im Gegensatz zu sausa m., trockenes Holz; sve̦kuota malka, harziges Holz; sve̦ku malka, Kienholz; skalu m., Pergelholz; zemes m., der Torf. malkā braukt, ins Holz fahren. malku asīs, ve̦zumā kŗaut. sila priedi malkā cirtu BW. 11249. sācis savu mājiņu malkā skaldīt LP. V, 89. Zur Bezeichnung der Fülle: gaļa mē̦tājusies apkārt pa māju kâ malka Etn. II, 76. [malkas ceļš U., der zum Holze führende Weg, Holzweg. - Nach Petersson Balt.-slav. Wortstud. 6 f. zu arm. mełex "lignum" u. a.]

Avots: ME II, 558

màlka, s. màlks.

Avots: ME II, 558

skalˆmalˆka ² : ārdes, kur glabāja skalmalku Jürgens 7.

Avots: EH II, 499

skalˆma(lˆ)ka ² Karls., skalmalka BW. 20954, 1 var., Pergelholz.

Avots: ME III, 869

smalˆkactiņa, die mit einem feinen, kleinen Öhr Versehene: adatiņa smalkactiņa (> infl. smolkacteņa) BW. 7149, 2.

Avots: ME III, 951

smalˆkadĩjuma zeķes, feingestrickte Strümpfe Duomas I, 417.

Avots: ME III, 951

‡ smalˆkains Liepna "smalks": smalkaini ziedi.

Avots: EH II, 533

‡ smalˆkakmens, = smalks akmens: izariet sīkupīti, smalkakmeņus ecējiet! BW. 31710.

Avots: EH II, 533

smalkana, feiner Staubregen L.

Avots: ME III, 951

zviñge̦lmalka Dond., nassen Holz: kur tādu zvinge̦lmalku var likt, nepa˙visam nede̦g! Dond. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 776

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25

‡ àizgruzdêt, refl. àizgruzdêtiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdējusi (aizgruzdējusies).

Avots: EH I, 25

àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.

Avots: EH I, 51

apgubenis, ein Kopftuch: apgubenis - smalka aude̦kla drāna RKr. XVI, 124 aus Rutzau [zu li. gùbalotis oder gaũbtis, "sich (den Kopf) umhüllen", le. gubt, ksl. гъбежь "Biegung" u. a.].

Avots: ME I, 89

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r ² ) Mahlup, (mit âr ² ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r ² ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi ² Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis ² Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

‡ asīte "malkas%20str%C4%93%C4%B7is">sacirstas malkas strēķis" Iw.: kad sacē̦rt. tad sakrauj tādās asītēs. Deminutiv zu ass 2.

Avots: EH I, 131

ass, -s,

2): asi malkas dedzinaju BW. 9518, treju asu zāģu baļķu 10557, 6 var. trīs as[i]s gaŗu 1505, 4; ‡

3) = grè̦da 1: akmeņi ...bija rūpīgi nuokŗauti asīs Janš. Dzimtene I, 161.

Avots: EH I, 131

‡ atgŗaût ² (li. atgriáuti) Dunika, stürzend (tr.) wegschaffen: a. malkas grē̦du nuost nuo žuoga.

Avots: EH I, 143

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka māte nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150

atkurêtiês, herunter, niederbrennen, dem Erlöschen nahe sein: uguns atkurējusies, jāpieliek malka Grünh.

Avots: ME I, 169

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

beñdele,

1): auch AP., Orellen, Prl., Ramkau, Salis, Trik.;

2): auch Lieven-Bersen, Siuxt (in S. auch malkas b.); ‡

3) bendeles (plur. t.?) "kuoki pie arkla . . .., pie kuŗiem piesien dze̦naukšas Tirsen n. A. X 2, 536.

Avots: EH I, 212

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

‡ bladācis "?": atvarā viņš ievēlās kâ b. (von einem ungeschickten, tappischen Menschen gesagt) Austriņš Vērpetē 34. cik... smilts... vai malkas šitāds b. var uzņemt (von einem Grossboot) Daugava 1934, S. 583.

Avots: EH I, 225

‡ blãrkšêt Dunika, Kal., klappern, rasseln: malka gŗuva, ka blārkšēja vien.

Avots: EH I, 227

‡ blãrkšis Dunika, KaL, OB., der Lärm, der belm Einstürzen von etw. entsteht: malkas skūnā bija dzirdams liels b.

Avots: EH I, 227

blãvâties Ahs., schimmern: malka izkurējusies, tikai zila uguntiņa vēl blāvājās pār uoglēm.

Avots: ME I, 312

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

bruņas: smalkas b. kaldināju BW. 32014, 1. smagas b. ne̦sājuot 32120, 1. kaŗa bruņu nē̦sātājs 32106. kara vīru ar visām bruņiņām 18306.

Avots: EH I, 245

ciekurzis (unter ciẽkurs): auch Mar., (mit iẽ ) Dunika, (mit ìe ² ) Erlaa: smalkajuos ciekuržuos BWp. 2502, 1.

Avots: EH I, 277

‡ cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270

I cìrksnis [C., Bers.], Krem. n. U., cirsnis,

1) der Ort, wo Holz gehauen wird:
tas devās malkas cirksnī MWM.VIII, 484;

[2) cìrksnis ² K., eine ausgehauene Stelle.]

Avots: ME I, 385

cìršana, das Hauen; viņam ve̦das malkas ciršana.

Avots: ME I, 387

‡ cìrsna ² Kokn., cirsne Gotthardsberg (in der Verbind. malkas c.), = cirksnis I 1.

Avots: EH I, 274

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cìrtējs [li. kirtė˜jas],

1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;

2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.

Avots: ME I, 388

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

‡ čupatka, ein Häufchen Kalz. n. Fil. mat. 26: č. malkas.

Avots: EH I, 296

čûpêt, [zischen, von feuchtem Holz, das nicht recht brennen will]: uozuola malka čūpēt čūpēja BW. 25733 [aus Blieden].

Avots: ME I, 425

čũžêt, -ēju, zischen, zischend brennen, flüstern: čūžiņš čūžē. slapja malka nede̦g, bet čūžē. bē̦rni sabīdījuši galvas kuopā un čūžē Sassm.

Avots: ME I, 426

I da,

3): lai dzīvuoju, cik dzīvuoju, da lustīgi padzīvuoju; juo tie mani neredzēja, da minēt pieminēja VL. aus Lubn. da reizi koč atve[dī]šuos Kaltenbr.;

4): cukurs da cukurs - tâ graudu, kâ smalkais Wessen.

Avots: EH I, 300

II dairîtiês, sich spalten, sich spalten lassen: šī malka labi dairās. In der Bedeutung von "bersten, platzen" namentlich die Komposita mit ie-, iz-, pār-. Entweder mit Ablautsentgleisung (vgl. Le. Gr.§ 39 e) zu le. dìrât, li. dirti (vgl. z. B. poln. dranki "Leuchtspäne", ai. dr,ņāti "spaltet" ), oder aber zu li. dailýti, slav. dèliti, got. dailjan "teilen"].

Avots: ME I, 433

damest, tr., hinzuwerfen, hinzutun: damest vēl kādas šķilas malkas (aber: piemest bedri ar smiltīm) PS. [Refl. -tiês Drsth., sich (unerwartet und schnell) hinzutun, hinzugesellen].

Avots: ME I, 436

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

didelêt, -ēju,

1) unruhig sein, sich davon machen wollen, etwas zittern
Krem., Setzen: [kam saltā laikā nav malkas, tiem ir jādidelē Lub., Kreuzb., Warkh.];

2) flennen, weinen
Nötkenshof. [In der Bed. 1 wohl nach Leskien Abl. 271 nebst didas und didinât "zittern" zu diet.]

Avots: ME I, 466

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351

drê̦gns [C., Kl., drẽ̦gns Līn.], (li. drė´gnas feucht: drē̦gna (gew. slapja) malka. smags, drē̦gns gaiss. drē̦gni mati, mūŗi. [Nach Wood (s. Indog. Jahrb. III, 104) zu norw. dragen "feucht".]

Avots: ME I, 498

drìksne (unter driksna),

1): smalkas un gaŗas drīksnes Saikava.

Avots: EH I, 335

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

II dzelˆtît [Bers.], -īju, stechen: dzeltīs tevi Jāņu bē̦rni smalkajām nātrītēm BW. 32582. [nātres dzeltī Bers. - In AP. bedeute es: prügeln.]

Avots: ME I, 542

‡ dzids, ein Spiess Wessen; der Wurfspeer Bērzgale, Warkl.: nuodrāza tievu kuociņu ar asu galu; kuru sauca par dzidu, uzmauca uz tā gaļas gabalus un cepa Wessen: tik asa malkas šķautne kai dz. Warkl. ar dzidu iedurts sānuos ebenda. Zunächst aus poln. dzida "Spiess", s. P. Sehmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 357

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. ² 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III ² , 335.

Avots: EH I, 360

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

garîgums ,* das Geistige: viņas smalkajuos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums Asp.

Avots: ME I, 603

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611

‡ gràudât ^2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399

grausts,

1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];

2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;

3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;

4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts ² Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.

Avots: ME I, 639, 640

grè̦da [C., Jürg., Schujen, grē̦da Ruj.],

1) eine Haufe, eine Menge, eine lange Reihe :
akmeņu, kalnu, mākuoņu, malkas, žagaru, radžu, sniega, viļņu, muļķīgu vārdu grē̦da. migla savē̦lusies gubās un grē̦dās A. XX, 860. divas grē̦das bē̦rza malkas, trešā alkšņa pagalīte (Rätsel). kas tev bē̦das, kad suns aiz grē̦das ;

2) der Steinwall
Spr. ;

3) das Beet :
puķu, kāpuostu gr. Lasd., Stockm., Fest. grē̦du gali ravējuot nuotupē̦ti BW. 28563. [Entlehnt aus r. грядá "Reihe, Beet".]

Avots: ME I, 652

grēdiena: auch N.-Peb., (mit è) AP., (mit è ² ) Erlaa: tādu vietu, kur malkas grē̦da bijuse, kur vēl malka piekaisījusies, sauc par grēdienu Erlaa. mājā (zu Hause) malku izkraun grēdienā AP.

Avots: EH I, 404

griêzt: mit iẽ auch Ladenhof n. FBR. XI, 65 (neben griêzt ² ); Wainsel n. FBR. XIV, 78, Salisb.,

5): schlagen
Lixna; ‡

6) mit einem griêžamais (s. unter griêžams

2) die Sense schärfen
Heidenfeld, Linden in Kurl.; ‡

7) sägen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: nuobrauce da mežam malkas grieztu Auleja; ‡

8) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeit
Kaltenbr.: divi pļāvēji ka[d] griêze pļaut ... ka[d] griêze tis lît[u]s (als es anfing; sehr stark zu regnen), ta[d] nevarēja da sē̦tai atiet. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (ab)schneiden:
griezies i[r] tu kaidu gabalu pīrāga! Auleja; ‡

4) einander feindlich gesinnt sein, missgönnen.
Auleja: jie taî i[r] griežas viens uotru.

Avots: EH I, 409

grūžņa: der Haufe, die Menge: ieraudzīja ... ve̦se̦lu grūžņu vē̦stuļu Janš. Dzimtene II ² 473. malkas grē̦dām un žagaru grūžņām Bandavā II, 401. nameļu grūžņā Nīca 24. ve̦se̦la g. dažādu ē̦ku Līgava I, 193 (ähnlich 265). ve̦se̦la g. braucēju Mežv. ļ. II, 233.

Avots: EH I, 413

iegalis, ‡

2) das Stielloch, die Tülle (einer . Axt oder Schaufel)
Lettihn, Ludsen; ‡

3) iegaļi "apde̦guši malkas gali" Baltinow.

Avots: EH I, 513

[ìegrust, ìegruzdêt, zu schwelen anfangen: malkas gabals iegruzdis Lis. dārbuokslis iegruzdējis Nigr. kartupeļi ce̦puot iegruzdējuši Arrasch.]

Avots: ME II, 19

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

ìela,

1) die Strassen in der Stadt:
palaidnis vazājas visu dienu pa ielām; nach U. auch: Alle, Reihe;

2) die Reihe Getreide, die Garbenschicht, die auf zwei oder drei zusammengestossenen Darrbalken im Darrhause steht;
auch eine Reihe von je zwei zum Dreschen aneinandergelegten Garben: divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā, un vienu tādu rindu sauc par ieliņu Etn. III, 73;

3) iela malkas, Holzstapel
[Wolm., Salis], N. - Schwanb.: sakŗautas gaŗas ielas malkas Apsk. Nebst li. [eilà od.] eilė˜ "Reihe, Schicht" zu iet "gehen", aile "Reihe, Gang" (s. dies) u. a., s. Leskien Nom. 454 und Būga Изв. XVII, 1, 32].

Avots: ME II, 35

ìeriest,

1) tr., aufziehen:
aude̦klu ierieš stāvuos A. XI, 84;

[2) zuschiessen (von der Milsch im Euter):
tesmenis ierietis Ruj.] Refl. - tiês,

1) ansetzen:
puķu kāpuostiem galviņas tikkuo ieriesušās Peņģ.;

2) "?" tas tikai smalkam diegam līdzi starp pērlēm mē̦mi ieriešas Plūd. LR. III, 307;

[3) zuschiessen:
tesmenis ierieties Lis.;

4) sich einwickeln:
tārps ierieties lapā Warkl.;

5) sich einwurzeln, sich einfinden:
nezāles ieriesušās (= ieviesušās) dārzā Trik., Warkh., Bauske. dzītiņa ieriesusies adīklā Bauske].

Avots: ME II, 58

[ìesprašķêt AP., = iesprakšķêt 2. Refl. - tiês, erprasseln: egļu malka de̦guot iesprakšķas AP.]

Avots: ME II, 70

III izdairîtiês, sich spalten lassen: šis malkas gabals brangi izdairījās [Etn. III, 18.]

Avots: ME I, 724

I izgriêzt,

1): kad pārāk izgriež (= izpļauj) zâli, atāls neaug Heidenfeld; ‡

2) (eine Sense) schärfen
(perfektiv) Heidenfeld: ar izkapts duncīti izgriež izkapti Linden in Kurl.; ‡

3) aushauen: viņi izgrieza asi malkas Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). - Subst. izgriêzums: der Halsausschnitt, das Decolté.

Avots: EH I, 449

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

izkùopt,

1): ausarbeiten
Frauenb.: kad nau daudz, tad izkuopj paši linus;

2): aushauen:
varuot ... kādu gabalu audzēkņa i.; ... tad malkas un žagaru ... pietikšuot Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 460

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

izspẽlêt, tr.,

1) ausspielen, zu Ende spielen:
kārti, maršu, dziesmu;

2) izmē̦tāt: visa malka izspē̦lē̦ta LP. VI, 290 (ungew.). Refl. - tiês, nach Herzenslust, zur Genüge spielen:
nu e̦sam diezgan kārtis izspēlējušies.

Avots: ME I, 802

‡ izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487

[iztiks, U.], iztiksme, iztikšana, iztikums, der Unterhalt, das Auskommen: tev jāduod manai mātei iztika uz ve̦se̦liem divi mēnešiem LP. IV, 121. viņa tikai spēja sagādāt savu dienišķu iztiku Kaudz. M. malkas cirtēji atraisa iztikas kules JR. IV, 76. duod maizi, visādu iztiksmi LP. VI, 310. lai manta, kur ma[nta, kad tik iztikšana. būšuot iztikums visiem Janš. [iztikas nav U., es fehlt am täglichen Brote.]

Avots: ME I, 818

‡ izzurdît, stochernd, wühlend hervorbefördern Katzd.: i. zivis nuo dzelmes. i. se̦sku nuo malkas čupas.

Avots: EH I, 498

ješkus, ein Unzüchtiger Naud. (vgl. jē̦skuoties): tam strādniekam liela ješku smalka (Fiest) klāt Dond.

Avots: ME II, 111

kad,

4)

g): es teicu, k. es neiešu Dunika, Kal. OB.; ‡

8) = kaût 1: dabūjam k. gaļas paēst Pas. VIII, 95. re̦dz: pīles pe̦ld... nuoduomājis: nav malkas, nav zirga, būs k. pīles kāzām XII, 397 (aus Lubn.); ‡

9) "= kamē̦r" Sonnaxt: k. šie izguļas, puisis pruojām. bē̦rns sadedzis, k. izdzirst.

Avots: EH I, 573

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

kaļē̦da (unter kaļe̦da),

1): eine lange Reihe
(mit ẽ̦ ) NB.: k. malkas ve̦zumu; ‡

2) kaļẽ̦dās lekt NB., sich begatten (von Tieren):
zaķi le̦c kaļē̦dās.

Avots: EH I, 580

II kaļļa,

1): auch (mit aļ˜ ) Salis, (mit àļ ² ) Saikava, Stom.: malkas pluostā apuškā saliek kaļļas un nuo kaļļām sasien rides; tad sētiņu taisa aplīk nuo tām pašām kaļļām un tad liek malku virsuo Saikava.

Avots: EH I, 580

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

kâpât: puikas kâpā pa malkas grē̦dām N.-Peb. nekâpā ar kājām virsū! ebenda. puikas kãpa pa sē̦tu Zögenhof. Zu einem an der Hand geführten Kind beim Treppensteigen: kāpā nu lē̦nam, ka nekrīti! Renzen.

Avots: EH I, 601

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķêtrîgs ^2,

1) narkotisch:
kaķu mīzali ir ķētrīgi Dond.;

[2) stark, heftig:
bē̦rzu malka ir ķētrīga; tās nevajag daudz bāzt krāsnī. vējš tagad ir ļuoti ķētrīgs].

Avots: ME II, 377

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. ² 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384

‡ klàds ² (> ostle. klùods) Auleja, = grè̦da 1: malkas k. rudzu k. Aus slav. klaдъ? Oder abstrahiert aus falsch aufgefasstem *malkas-sklāds (vgl. r. складъ)?

Avots: EH I, 612

‡ klêpē̦ns ² (sic!) Siuxt, = klèpenis II 2: jāieme̦t vēl kāds k. malkas krāsnī.

Avots: EH I, 616

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 ¹ ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

I kņuopêt,

1) "?": ja nav smalkas miču spices, kņuopējiet (Var.: pīckuojiet, nuoperiet) mičuotāju BW. 24696, 2;

[2) kņuõpêt Dunika, Nigr., = knuõpêt].

Avots: ME II, 254

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

III kuõsa, kùosa C., [N. - Peb., kùosa ² Kl., Bers.],

1) der Widerrist am Halse des Pferdes
Kav., - zirga kakla virsus saku vietā A. XVII, 187: sakas zirgam kuosu nuobe̦ržušas Serb. me̦lns zirgs cauru kuosu (Var.: kausu) RKr. VII, 742 ;

2) kuosa, der Nacken, Buckel:
es ņemšu malkas gabalu un duošu par kuosu A. XI, 100. druoši vien būs savi trīsdesmit gadi uz kuosas Blaum. Auch auf Berge übertragen: kalnu kuosa, der Bergrücken [Wesselshof], D. ; die Bergkette Wenden.

Avots: ME II, 348

‡ kravada "liels strēķis" A. Leitāns: liela k. malkas.

Avots: EH I, 644

‡ kriņģele,

1) der Kringel:
kâ k. saliecās BW. 12802;

2) die Ringelblume:
ar ruozēm, maguonēm, smalkajām kriņģelēm BW. 18190.

Avots: EH I, 654

I kruva, kŗuva Biel. I, 134, 264, Etn. II, 1, aber kruva L., St., Biel. I, 189,

1) der Haufe;
malkas kruva, der Holzstapel L., St., U. grē̦da - malkas kaudze vai citu priekšme̦tu kŗuva Etn.II, 1; kruvām, haufenweise: man uozuolu kruvām MWM.;

2) eine Erhohung, ein Höcker
Spr. Zu kŗaũt nebst li. krūvà "ein Haufen".

Avots: ME II, 291

I kul˜mãji: "izkultu linsē̦klu paliekas bez smalkajām pe̦lūm" Salis.

Avots: EH I, 671

kùņâtiês [auch PS.], -ãjuôs, kùņuôtiês,

1) kriechen (aus der Puppe), puppen ; [die Hände aus den Windeln losmachen, sich loswickeln
U.] ; sich hin- und herbewegen, langsame, mühsame Bewegungen machen: kāds vīrs kūņājas zem luoga A. XX, 893. nu, māt, kūņuojies nu laukā Apsk. ;

2) sich in einer grösseren Entfernung bewegen, so dass die Art und Weise der Bewegung nicht deutlich wahrzunehmen ist:
nācēju ne˙maz vairs nere̦dz, - nē, kūņuojas atkal Grünh. ;

3) sich zu schaffen machen, trödeln:
viņš kaļķīti sūkdams kūņuojas jau ilgi ap savu malkas grē̦du RA. viņš kūņājas visu rītu, bet nevar izkūņāties Wain.

Avots: ME II, 336

[kũriêns malkas U., soviel Holz, als zu einmaligem Einheizen nötig.]

Avots: ME II, 337

kursma Grünh., Nigr., kur̃sme Sackenhausen, [Bers., kur̃sms Dunika, Dond., kursmis Für. I],

1) das Quantum Brennholz, das mit einem Male in den Ofen gesteckt wird:
iemet labu kursmu malkas krāsnī. krāsns šuodien ļuoti silta, juo mēs divas kursmas izkurinājām Janš.;

2) die Heizung:
ar tuo pašu kursmu varē̦tu izvārīt vai ve̦se̦lu vērsi. Alm.

Avots: ME II, 325, 326

‡ kviêkstêt ² Schnehpeln, wiederholt quieken Schwanb.: riešana un kviekstēšana bija smalka Mekons Barons Vt. 29. Vgl. kvĩkstêt.

Avots: EH I, 690

laksis, das Stück, das Scheit, Holzscheit: malka jāsaskalda lakšus Dobl., Oberk., Infl. [Zu lakšķis, lakats?]

Avots: ME II, 416

lesinis, ein Frauenrock: lesinis - zaļš, smalka aude̦kla lindruoks Hasenp.

Avots: ME II, 453

lĩdzņe̦m̂ts, lĩdzpaņe̦m̂ts, mitgenommen: ceļā līdzņe̦mtie muzikanti spēlē BW. III, 1, 73. pirtnieks satvēris līdzpaņe̦mtuo malkas gabalu LP. VII, 892.

Avots: ME II, 482

lìkãns,

1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;

2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;

3) = līkainis

1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;

4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis

6) pie aude̦kla.

Avots: ME II, 485

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485

lîts: auch Aulela, Borchow, Daudsewas, Fast., Gr.-Buschh.,. Grosdohn, Kaltenbr., Kalz., Kokn., Krāslava, Kreuzb., Laud., Lubn., Marzen, Nerft, Odsen, Pilda, Saikava, Schwanb., Selb., Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Welonen, Zvirgzdiņe, (n. Manz. Lettus) Wallhof; in KatrE und Oknist - ein i- Stamm; lîti staigā vis˙aplīk Gr.-Buschh. līteņš lija BW. 19376 (aus Lixna und Višķi). lij, lītiņ! 14371 (aus Odensee). smalka līts pielijuse 3036, 1 var. (aus KatrE.).

Avots: EH I, 751

‡ malceknis "malkas grē̦das vieta" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043.

Avots: EH I, 780

I màlis C., PS., [N. - Peb., Wohlf., mâlis ² Ruj., Salisb., Annenburgs], māle BW. 1946; 24261, auch maļa 8040, [mà'ls Wolmarshof, acc. s. mālu BW. 22542 var.], das zu mahlende Korn: [meitas gāja māļa malt Bers.] rupji gāja dzirnu mālis BW. 27967. malējiņas nedziedāja, smalka māļa gribē̦damas 661. labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt 28766. agri mani māte cēla, vieglu māli suolīdama 6688. BW. bietet mali fälschlicherweise [?] nicht selten mit kurzem a, z. B. 8018; 22542 u. a. [Nach Zeidler Mag. XVI, 39 aus einem plattd. Mahlliss; aber die Nebenformen māle, māls, māļa weisen eher auf Zugehörigkeit zu mal˜t.]

Avots: ME II, 581

mazum, mazumis, mazums, Adv., wenig: vai tas mazum piedzīvuots! B. Vēstn. malkas ce̦nas ir mazumis cē̦lušās B. Vēstn. vai mazums luocījies es sirdsapziņas muokās MWM. VIII, 172.

Avots: ME II, 575

II me̦ka, ‡

3) "ein feuchter Lappen"
NB.: slap~š kâ m.; "?" Lems.: saimnieks salijis un izmircis kâ m. malka samirkusi kâ m.

Avots: EH I, 797

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

mīlis, mīls, mīla, mīle U., die Kohlengrube, der Meiler; mīlu meisteris, der Kohlenbrenner U.;' mīlu malka, Holz zum Kohlenbrennen U. [Nebst estn. mīļ dass. aus mnd. mile.]

Avots: ME II, 645

[III mīne

1) ein zum Abhauen bestimmtes Waldstück
Selsau;

2) ein ausgehauener Platz im Walde:
tur tai mīnē vēl neizve̦sta malka AP.]

Avots: ME II, 646

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

naûda,

1): smalka n. Pas. XII, 221 (aus Lettg.), Kleingeld.
me̦rkavāja, ka tik dabūt gatavas naudas (bares Geld) Kaltenbr. naudas gadi Frauenb., die Jahre (der Jugend), in denen ein Pferd am teuersten verkauft werden kann und ein Mädchen die meisten Freier hat. - Zur Bed, von li. naudà s. auch Fraenkel FBR. XI. 61.

Avots: EH II, 6

neceļš,

1 ): pēc bezsamaņas skrējiena sāku apjusties, ka e̦smu neceļā ieskrējis Vīt.;

2): pa kādiem ratlaužu neceļiem dažkārt neiekrīt kulties Delle Negantais nieks 186; ‡

3) gen. plur. neceļu, weglos, ohne Wege:
viņi gāja... vietām pa malkas ceļiem un ganu te̦kam, vietām arī gluži pa n. apgabaliem Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: EH II, 10

nùobīkšķêt, eine kurze Zeit poltern Spr.: [iesvieda malkas pagali kaktā, ka nuobīkšķēja vien Kl., Kreuzb., Warkl.].

Avots: ME II, 762

nùobrâzt, [nùobrāzît L., abstreifen (die Haut)]. tr., abstossen, abbrechen, abschrammen [Ronneb.]: saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. tas spē̦ks, kas nuobrāzis nuo cilvēces netīrums Vēr. II, 605. aukas nuobrāztas egļu galuotnes JR. IV, 155. [vilkdams nuo malkas starpas cirvi nuobrāzu ruokai ādu Wessen.]

Avots: ME II, 764, 765

nùoģḕrbt, ‡

2) schön bzw. solid ankleiden
Dunika u. a.: bē̦rns nuoģē̦rbts kâ viena lelle. bē̦rns labi nuoģē̦rbts: auksti nebūs. Refl. -tiês,

2): stingri n., lai nesalst Liuden in Kurl. šī tāda smalka bijusi nuoģē̦rbusies Seyershof; ‡

3) = saģèrbtiês Salis: tâ nuoģerbies kâ ve̦cs skrandu lācis!

Avots: EH II, 48

nùogruozt [Bers.]Spr., nùogruoztiês. (mit Rache) drohen, androhen: tādiem saimniekiem... Kārlis nuogruozies malkas neduot R. Av.

Avots: ME II, 787

nùokurêtiês,

1) ausbrennen
(intr.): malka jau bij nuokurējusies Dīcm., Ahs. n. RKr. XVII, 41;

2) ab -, niederbrenner
(intr.): šķūnis nuokurējis Alm.;

3) gründlich geheizt werden:
krāsns karsta nuokurējusies.

Avots: ME II, 803

nùokurinât, tr.,

1) stark heizen:
krāsns tâ nuokurināta, ka ruoka necieš Duomas I, 127. [nuokurina karstu cepli Pas. II, 378];

2) heized verbrennen
(tr.): visa malka nuokurināta.

Avots: ME II, 803

nùoskaĩdruôt: akās, kad raka, bēra bē̦rzu malkas uogles; uogles ūdeni nuoskaidruo, tad nav ne˙kādas garšas Siuxt.

Avots: EH II, 85

‡ nuosveilêt,

1) = nùokar̂sêt (mit èi ² ) Heidenfeld, Prl.: nuosveilē̦ta krāsns Bewern, Stockm.; n. strādnieku ar darbu Heidenfeld;

2) (viel) verbrennen
(mit èi ² ) Meselau, Prl.: n. daudz malkas. Refl. -tiês,

1) sich erhitzend rot werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80: n. krāsns priekšā sarkans kâ sveilis.

Avots: EH II, 94

nùotastît,

1) (behauen
Rutzau, Für. I, unter tastīt]: sasisti nuo divām nuotastītām malkas pagalēm Janš.;

[2) abprügeln
Kreuzb., N.-Peb.]

Avots: ME II, 872

ņudzêt,

1): auch AP., Dunika, OB.; putniņi pātarus skaitīja; vārdiņi ņudzēja smalkajuos zariņuos BW. 2692, 4; ‡

2) ein wenig schmerzen
Zvirgzdine: zuobi ņudz i[r] ņudz; diže̦n nesāp.

Avots: EH II, 115

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

[padegt (li. padègti), eine Weile brennen (intr.): malka drusku padega un apdzisa. krāsns jau bija labi pade̦gusi od. (reflexiv) pade̦gusies. padedzis "etwas verbrannt" Für. I.]

Avots: ME III, 16

paduõms,

1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft:
viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tāutu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;

2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge):
krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.; [ "Schatz" Manz. Lettus; Vermögen U.];

3) der Rat, Ratschlag:
paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dāma? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) der Anschlag, Plan, Ausweg:
puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. "Vermögen, Schatz" könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. ϑωμός "Haufe" zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms "Vorrat" getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]

Avots: ME III, 20, 21

pagale,

1): kâ p. sprakšķē̦dama BW. 9807. vēl viena p. pę̄rnās malkas 25969;

2): slinks kâ p. Wessen. grē̦ku p., ein Ungläubiger
Kand.; "me̦lns grauds" Mar.: mieži jāsēj jaunā mēnesī, tad neaug pagales.

Avots: EH II, 132

pakuõpā, pakuõpus, [pakuopu Ar.], pakuopis Bl., ziemlich nahe zusammen, in der Nachbarschaft, vereint: [abas... muižas gul pakuopus Janš. Dzimtene V, 278.] mums abiem pakuopā savs mūžiņš jādzīvuo BW. 22980, 1. tas nepierāda, ka pakuopus stāvuošas bišu saimes savā starpā pazīstas Zemk. ve̦ca klētiņa stāvēja ar malkas un žagaru grē̦dām tâ pakuopus R. Sk. II, 140. [izglābdamies pakuopus ar... bē̦rniem Janš. Dzimtene ² 391.] tie ir pakuopis, die treiben Unzucht mit einander Bl. Der Komparativ davon pakuõpâk, ein wenig näher zusammen: mājas pakuopāk citā pie citas Kand.

Avots: ME III, 52

pakurs, gew. Plur., auch pakurās, unter das Brennholz gelegtes trockenes Reisig, trockene Holzspäne zum Anmachen des Feuers: vajaga tik palikt pakurus, gan tad malka drīz iedegsies Sl.

Avots: ME III, 51

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

papirkšķis Blied. n. Etn. I, 122, papirkšis Peb., papirksnis Kurs., papirksniņš, papirkstiņš, ein wenig, ein bisschen, "papirksnis - nuo kādas smalkas vielas (beŗamas vielas), p. p. nuo sāls, pipariem u. c. - tik daudz, cik var ieņemt īkšķa un rādāmā pirksta galuos": es šuoreiz tikai tādu papirksni sāls iemetu Kurs. uz krāsni uzmeta trīs papirkšņi sāls JK. VI, 18. ar labās ruokas īkšķi un rādītāja pirkstu izņēma labu papirkšķi samai tas tabakas RA.

Avots: ME III, 81

pãrdzîvât (unter pãrdzîvuôt),

3): nauda bija pārdzīvāta Pas. XII, 352;

4): nuo malkas ciršanas bija grūti p. Pas. XII, 464. skrituļus taisīja, - ar tuo vien varēja p. Auleja. duomādama, kei mūžeņu p. Tdz. 52977. p. bez darba Kaltenbr. jie nuo tam pārdzīvā ebenda. ar vasaras ce̦puri vien pārdzīvāja ebenda; ‡

5) verleben, verbringen (eine Zeit):
pārdzīvājuši nedēļu Pas. XII, 375. nēģu mazuļi pārdzīva smiltīs Salis.

Avots: EH XIII, 199

pãrķer̂t, ‡

2) "pārjemt" Dunika: diegs tik gaŗš, ka pati nevaru tuo vidū p. (tâ gadās, kad tuo grib salikt dubulti); ‡

3) aufgreifen
Meselau: viņi viens nuo uotra pārķēra malkas škilas.

Avots: EH XIII, 204

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91

pãrsmalˆks, überfein: pārsmalka izturēšanās.

Avots: ME III, 176

pãrtìešãm [Frauenb.], pãrtìeši, pãrtìešu, pãrtìešus, pãrtìešâ, gerade, auf dem Richtwege, ohne Umweg, ohne Umschweif: viņš gāja pārtiešām pa lauku Grünh. [Indriķis ar Andruli devās pārtiešu pa kaimiņu laukiem mājup Janš. Dzimtene ² I, 103. ejuot pārtiešus pa ganu te̦kām un malkas ceļiem V, 483]. stirniņa luobj pārtiešu vien, pārtiešu vien LP. I, 140. steidzas, cik spē̦dams, tiešām vien (pārtiešus) uz tuo pusi skriet LP. VI, 26; VII, 273. pār tieši runāt, geradeaus, freimütig, ohne Umschweif reden Oscheneeken. tas ir tāds pārtiešām cilvēciņš, das ist ein gutmütiger Mensch, der keine Umwege kennt. pāŗtiešus ņe̦muot, im allgemeinen Lautb. [Nach U. in Livl. ungebtäuchlich.]

Avots: ME III, 183

pā`rur̃rinât, tr., mit Hüte des Zurufes ur̂r (Schweine) nach Hause trelben: malkas cirtējs ātri pārurrina citas cūkas mājā LP.VI, 553.

Avots: ME III, 184

paskalˆdît, tr., ein wenig, eine Zeitlang spalten: tev malciņa jāpaskalda BW. 26078. [Refl. -tiês, mit Behagen paskalˆdît: iešu malkas paskaldīties.]

Avots: ME III, 99

‡ paškaldît, = paskaldît: paškaldīšu malkas Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH XIII, 179

[pasmalˆks, ein wenig od. ziemlich fein : pāsmalki milti; pasmalka auguma zē̦ns; pasmalks kungs.]

Avots: ME III, 103

pašreĩz, pašureiz JK. III, 136, soeben: vecis taisījās pašreiz paņemt klēpi malkas Dok. A.

Avots: ME III, 116

pastars,

1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;

2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡

3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.

Avots: EH XIII, 176

pavilnis,

1) "weiches Gras
(Ohlenhof); Grummet" Warkl.: ēdiet, guovis, purva zāli, līdz pavilnis nuoziedēs! kad pavilnis nuoziedēs, tad laidīšu ābuolā BW. 28993;

2) "re̦ta, mīksta vilna" Ohlenhof; "feineres Haar zwischen Borsten" Ronneb.; "malkas%20spalvi%C5%86as%20ap%20kaklu">smalkas spalviņas ap kaklu, kur beidzas mati" Sessw.;

3) "die untere, ablösbare Schicht einer
be̦ka 1" Sessw.

Avots: ME III, 137, 138

‡ per̂pele ² ,

1) "ein Fetzen an einem alten Kleidungsstück"
Seyershof;

2) "sapuvis kuoks" Seyershof: man vai[r] nav lāgas malka kuo dedzināt, - tāda p. vēl ir palikuse. ce̦lmi kâ perpeles - ne˙kur nede̦r.

Avots: EH XIII, 224

piecirst,

1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);

2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.

Avots: ME III, 241

pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.

Avots: ME III, 268

pìelît, vollregnen, vollfliessen, auch fig.: dīķis pielijis līdz malām pilns. tur raud smalka lietus pielijuse priede Vēr. I, 1182. rudenīgā nakts gulēja tumša un pielijusi Ezeriņš Leijerkaste II, 175. ceļa pančka drīz pielija, drīz atkal izsusēja BW. 10987. piens pielijis, - netīrumi iepilējuši pienā. ceļš aiz viņa pielīst saules Vēr. II, 257. mana sirds pielija pilna ilgu Skalbe.

Avots: ME III, 268

pìemēļuôt, dazuschwatzen : nevajadzīgie sīkumi, kuŗus piemēļuoja ve̦cais malkas skaldītājs Ezeriņš Leijerkaste I, 122.

Avots: ME III, 272

pìeuõrêt, eine Menge (z. B. Holz) anführen: kur ta nu tu glābsies? ta ta nu ir malkas pieuorējis! wo wird man diese Menge Holz lassen, die er angeführt hat? Mag. XIII, 3, 64.

Avots: ME III, 307

pìepriekša ² Fest., der vor etwas befindliche Ort, z.B. krāsns, istabas piepriekša, der Raum vor dem Ofen, vor der Stube, dem Wohnhause: Jānis uzkar svārkus... uz vadzīša piepriekšu zem malkas ārdiņas Vīt. 21. vēl ser uz piepriekšas, uz malkas ārdiem Etn. IV, 163.

Avots: ME III, 281

piesere "uz piepriekšas, malkas%20%C4%81rdiem%20pies%C4%93%CC%A6rt%C4%81%20lab%C4%ABba">uz malkas ārdiem piesē̦rtā labība" Etn. IV, 163, N.-Peb.: rudenī linus pagūtnēm kaltē pieserēs.

Avots: ME III, 288

pìeslĩpêt, schleifend anbringen: lē̦cai pieslīpē klāt uotru Konv. 3. viņai pieslīpē̦tas smalkas ierašas Latv.

Avots: ME III, 292

pìeûdeņuôt Wid.,

1) pieūdeņât U., tr., bewässern, feucht machen, mit Feuchtigkeit, Wasser durchtränken:
malka pa˙visam pieūdeņāta, das Holz ist ganz vom Wasser durchtränkt Seew. n. U.;

2) feucht, nass werden
Wid.

Avots: ME III, 307

pìezãģêt, viel, zum Überfluss sägen, sägend, mit Gesägtem anfüllen: piezāģējis ve̦se̦lu ieliņu malkas. piezāģējis pilnu šķūni ar malku.

Avots: ME III, 312

piêzvin̂gt ² Dond., = piesmirkt: malka piezvingusi.

Avots: ME III, 313

pīšu kuoks, eine Art grobgeäderter Tannen, eine abgesondert wachsende Tanne U.; die Pechtanne Bergm. n. U.; "ein junger, schlank gewachsener Baum"; pīšu malka, das Holz von einem solchen Baume: pīšu malka ātri izde̦g Smilt. Wohl zu pīse.

Avots: ME III, 234

pluoci U.,

1) Lager, Schicht;
zemes malkas pluoci, ein Torflager;

2) Schorf auf dem Kopfe.
Wenn die Bed. "Lager, Schicht" nicht aus der Verbindung zemes malkas mal kas pluoci "Torflager" (wo pluoci zu pluocis 1 gehören kann) abstrahiert ist, wohl (vgl. Persson Beitr. 238 und 877) zu plakt resp. plāce; In der Bed. 2 (und auch 1?) wohl zu plē̦ksna, pluoksni.

Avots: ME III, 363

pludinât Treiden, Zögenhof, Selg., Kandau, Wandsen, Dond., Dunika, Behnen, Lautb., Gr.-Buschhof, plûdinât, fakt. zu plūst, tr.,

1) ergiessen, machen, dass sich etwas ergiesst,strömt, flutet:
avuots plūdina savus ūdeņus pa V. upi LP. VII, 361. aukstums straujāk plūdina asinis caur ādas asinstraukiem Pūrs III, 75. asariņas pludinuot Seif. III, 2, 184. saule gar mājas stūri plūdināja savu gaismu Zalktis II, 30. ziedi plūdinci ap viņu savu smaŗšu JR. IV, 158;

2) wässern; begiessen; fruchtbar machen
U.;

3) schwimmen tassen, schwimmen:
pl. malku, Holz flössen. būvkuoki un malka tuop paŗ viņu (Gauju) pludināti Plutte 7. ūdens matus plūdināja BW: 30894,10. vilnītis pludināja ziedu tālāki Mācitāja meita 43. daži pludināja ar spieķi dzelzcela grāvī . . . izkurcējušuo le̦du Vēr. II, 1031;

4) zirņus plūdināt, Erbsen weichen
St., U. Refl. pludinâtiês, schwimmen: šķirsts pludinājās jau nedēļām JK. V, 1, 13; Pas. I, 409 (aus Krons-Behrshof). grima, grima, nenuogrima, uz ūdeņa pludinājās JK. I, 153.

Avots: ME III, 353, 354

puopis, puõpe Iw.,

1) puopis L., St., U., Bielenstein Holzb. 562, puõpis Karls., C., Ronneb. n. Rkr. XVI, 39, pùopis ² Kr., puope L., U., puõpe BL, das Polster, Kummetpolster;
puopis U., Freiziņ, Filz: (jē̦ram) vilna... smalka un bieza un nuovē̦lusies kâ viens gatavais puopis MWM. v. J. 1896, S. 293. adatu puope U., das Nadelkissen. gultas puopis Dr., die Matratze;

2) puope U., puõpe Dunika, Līn., puopis L., (mit uõ) Ekau, ein Hümpel, ein moosigter Hügel in Morast und feuchten Wiesen
L., U., puõpe Nigr., ein Morast mit Hümpeln, puope, eine Wiese ohne festen Untergrund über Seerändern Biel. n. U., Edwalen: Liel-Auces e̦ze̦rā ir daudz vietās puõpe (Behnen): pa virsu zâle, sūna, apakšā ūdens LP. VI, 157. šai zivij piekļūt nee̦suot iespējams tādēļ, ka puopē, zem sūnām, dumbrā vien uzturuoties ebenda. pašā mežā ir puope (ap 2 pūrvietu lielumā) LP. VII, 476. - puopa zeme "dumbra zeme; arī nuosusināta purva zeme ir puopa zeme" Dond. Wohl zu piêpe (s. Būga Aist. Stud. 110 f.); vgl. auch papuons.

Avots: ME III, 457

praša Ar.,

1) das Verstehen, die Verständigkeit, Handfertigkeit, Kunstfertigkeit:
smalka dailes praša. strādāti viņi ar mākslu un prašu JR. IV, 99. viņš... klibuoja... pa durvīm ārā, atkai attīstīdams visu savu klibuošanas prašu (seine Fertigkeit im Hinken) Janš. Dzimtene V, 129. tas slīd gar stāvumiem ar brīnišķīgu prašu MWM. VI, 325;

2) das Verstehen, der Verstand, die Meinung:
pēc manas prašas ne˙kāda jē̦ga ar sapņiem nav Janš. Dzimtene IV, 201. .

Avots: ME III, 378

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

pusass, -s, ein halber Faden: pusass malkas; pusasi dziļumā.

Avots: ME III, 422

‡ pužeklis, ‡

3) "ve̦ca, sagruvusi ē̦kas daļa jeb atsevišķa ē̦ka; arī pavirši ce̦lta būda ar salmu, žagaru, lapu jumtu, kur mitinās cūkas vai vistas" Seyershof: pie malkas škūņa e̦suot pužekļi sataisīti.

Avots: EH II, 340

‡ ride Saikava, ein gewisser Bestandteil des Holzflosses: malkas pluostā apakšā saliek kaļļas un nuotām sasien rides.

Avots: EH II, 370

I riepe, riepa,

1) riẽpa C., Nötk., Peb., Schujen, Treiden u. a., das Tau
U.: e̦nkuŗa riepe ir smalka tauve pie tīklu e̦nkurīša Mag. II, 3, 119; der Plur. riẽpes Bl., Bergm. n. U., riepas A.-Peb., das Schiffsgerät;

2) riẽpa, ein eiserner Radreif
Schibbenhof. Aus mnd. rēp.

Avots: ME III, 546

ripulis Wid., Demin. auch ripultiņš, ein Kreis; eine runde Scheibe, ein runder Gegenstand überhaupt, ein Kreisel: lakatiņš ar sarkaniem ripuļiem MWM. VI, 27. lūku ripulītis (Scheibe, Bündel) Zaļmuiža. viņas (= saules) ripulīši mirdzēja tam uz drēbēm A. XVlI, 395. muižkundze nuopūšas, lūpas ripulītī savē̦luse Vēr. II, 1401. savu vārdu viņš uzraksta un uzrauj vēl ripuli (einen Schnörkel) galā Dok. A. Pliederiene iesprauda matu ripulī (in den runden Haarzopf) adatu A. v. J. 1902, S. 403. auniņš dirsa ripultiņus RKr. VlI, 1266. ratenīti, ripulīti BW. 7018 var. mednis nuonācis zemē kâ ripulis A. XX, 146. malkas ripulis B. Vēstn., ein Ring Holz. - ripuļu zāģis Treiden, die Kreissäge. kad bē̦rns sāk kājām iet, tad saka: "tev jau mazais iet ripuļiem (= ripuliski) vien" N.-Peb.; ähnlich : aiziet ripuļu ripuļiem Bers.

Avots: ME III, 531

rum̃bulis,

1): saskaldīt bē̦rza rùmbuļus ² malkai Sonnaxt. viņš apaļš kâ r. (mit um) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560

sabalstît, mehrfach, an mehrern Stellen stützen: s. jumtu, siênu, malkas ielu, lai negāžas Ar.

Avots: ME III, 591

‡ sabirêt, = sabir̃t 3: smalkajuos kārkliņuos rīta rasa sabirēja Tdz. 40486 (aus Memelshof).

Avots: EH II, 396

sabliezt,

1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;

2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,

1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;

2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;

3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.

Avots: ME III, 595

sabràukt,

2): s. ratus, zirgu Linden in Kurl. par daudz sabraukti ritiņi Kaltenbr.;

3): trīs reizes sabrauču Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Jē̦kabs sabrauca vairākkārt ... Austriņš Raksti VII, 228;

4): Agna braukā ar motociklu, bet kuo ir sabraukusi? Sārts Str. 295; ‡

5) (einen Weg) einfahren:
nesabrauktie ceļi drīz vien pārvērtās par dūkstīm Jauns. Raksti III, 397; ‡

6) zusammenschieben:
ar ruoku s. skaidas vai naudu kuopā Dunika, Kaltenbr., Rutzau; ‡

7) zurechtstreichen
Dunika, Rutzau; s. matus uz augšu (ar ruoku). ‡

8) "?": kad linsē̦klām nuoņemj knatājus, tad par jaunu uzcē̦rt, un tad brauc atkal, kamē̦r sabrauc puoļas smalkas AP. Refl. -tiês, ‡

6) fahrend erreichen:
sasabrauču šautru mežu VL. aus Pilda FBR. XIII, 61; ‡

7) "?": meitas reizes trīs sabraucās uz sukām, bet ir tad nesasukāja Saikava.

Avots: EH II, 397

sabrèkt,

1) tr., durch Schreien zusammenrufen; durch Schreien erlangen, erreichen:
vārnas brēca, nesabrēca, krauklis sauca, nesasauca Seifert Chrest. III, 2, 184. jē̦ri brēca aiz kalniņa, smalka siena gribē̦dami; . . . jē̦ri siena gan sabrēca BW. 13017, 3 var.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schreien:
s. visu rītu. Refl. -tiês, sich überschreien U.: bē̦rns dikti sabrēcies, hat übermässig geschrieen U. bē̦rni sabrē̦kušies arī slimi, die Kinder sind krank vom vielen Weinen Blieden n. Mag. XIII, 19.

Avots: ME III, 597

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sacìrst,

1): (žagatas) izcēlās gaisā, spārnus sa˙cirzdamas Pas. VIII, 380;

2): energisch zerbeissen (und hineinstopfen):
sacirtu abus rikus maizes sev ribās Janš. Dzimtene V, 367; ‡

5) (Heu) zu einem
klèpis zusammenharken: (ar grābekli) s. ("savilkt") siena klēpi Heidenfeld; ‡

6) hauend verderben
(tr.): cē̦rt lemesnici, kamē̦r sacē̦rt pa˙visam Saikava; ‡

7) einen Hieb versetzen (verabfolgen):
sacirtis zirgam Pas. XIV, 414; ‡

8) zusammenflechten:
s. pātagai auklu (pātagas auklas ir trīs; pa˙priekšu sacē̦rt divas auklas, un tad trešuo uzcē̦rt virsū) Seyershof. Refl. -tiês,

3): nuoplandījās vien ... lindraku kŗuokas, cik aši pati valkātāja sacirtās durvīs un pazuda Delle Negantais nieks 108; ‡

8) sich von selbst zerhauen:
malka sacirtusies lielā daudzumā Pas. IX, 93; ‡

9) удариться, столкнуться Spr.;

10) "?": sasacirta pieci cirv[j]i vien[a] uozuola zariņā Tdz. 55342.

Avots: EH II, 399