meîtene, meîte̦ns Salisb., meîtẽ̦ns, [meîtenis ² Salis], meîtine Ober - Bartau, BW. 7461, Demin. auch meîteņuks Lub., Peb., Erlaa, das Mädchen: kas kaitēja meitiņām (Var.: meitenēm) raibu cimdu neadīt? BW. 7282. muļķa meitē̦ns tāds! kad bē̦rnu, ja tas meitē̦ns, pirmuo reizi ne̦suši pirtī pērt... BW. I, S. 178; meitene, ein grosses Mädchen Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: ME II, 593

meîtene: Demin. meiteniņa BWp. 1933, 1 var., meiteniņš (neben acc. s. meitenīti) BW. 8679 (aus Windau).

Avots: EH I, 796