miẽtêt [Salis, mìetêti PS.], - ẽju, schlagen, hauen [Pas. II, 175]: nu tikai mietē ar pātagu negausim ādu tīri mīkstu LP. V, 42. gans nuogriezis stibu, uzkāpis vilkam mugurā un tik sācis mietēt LP. VI, 291. [Eigentlich wohl: weich machen; vgl. atmietêt.]

Avots: ME II, 656

I miẽtêt: auch Ermes, Jürg., Lemb.

Avots: EH I, 826

‡ II mietêt, pfählen (mietus likt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Vgl. ‡ apmietêt.

Avots: EH I, 826