misît, -ĩju od. -u, -ĩju, intr., sich irren, sich versehen, fehlen, fehlschiessen Spr.: tad tu esi misījuse Blaum., Aps., Lub., C. bet tâ var drīzāk misīt A. XX, 252. es vē̦lē̦tuos, ka jūs kādu dienu misītu un iedzītu man luodi kaklā Stari I, 345. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: vārdi misās, dabūs piedzert. tev kāja misās Rainis. revolveris sprāgst, bet ruoka misās Vēr. I, 1231. [Zu misêt "verfehlen."]

Avots: ME II, 636

misît,

1): auch Ramkau (prs. misu ); ‡

2) tr., verfehlen
Linden in Kurl.: kâ tu vienu sitienu misī, tad tū˙līt jauc (ar spriguļiem kuļuot). Refl. -tiês,

1): man misījās, un bļuoda zemē gan! AP. viņam iešana nemisījas Salis; ‡

2) sich treffen, passieren
Sonnaxt: misījās (= gadījās) aiziet kruogā uz pašu launagu.

Avots: EH I, 818