I mitêt L., = mitinât. Refl. -tiês, sich ernähren: viņi mitējās nuo augļiem Balss. Zu mist I.

Avots: ME II, 638

I mitêt, Refl. -tiês: vari ... iet uz e̦ze̦ru un tur m. (= mitināties) mierīgi Pas. XI, 92 (aus Kapiņi).

Avots: EH I, 819

II mitêt, -u od. -ẽju, -ẽju, unterlassen L.; dieses Verbum ist noch erhalten in dem Verbalsubstantiv mitêšana, der Unterlass: tagad līst bez mitēšanas. cīņu turpināja bez mitēšanas Ar. (neben bez mitēšanās); BW. III, 1, 53; dann in dem Part. [nemitējams U.] od. nemituošs, unaufhörlich: pa muti nemituoši te̦k ūdens ārā LP. IV, 191. Refl. -tiês, nachlassen, aufhören: dzīvība mitējās Vēr. I, 1226. tik uotrā gadā skumjas mitējās LP. IV, 195. sieva nemitējās lūgties JK. V, 57. miruonis mitējies muižā rādīties LP. VII, 176. laiks mitas, die Kälte oder Hitze lässt nich Smilt. [Zu mist

III (s. dies.) Von Bugge PBrB. XXIV, 456 und Fick Wrtb. III ^4, 321 zu ahd. mîdan "meiden"
gestellt, aber sicherer dürfte Zusammenhang mit le. mitrs sein (vgl. semasiologisch ahd. wîchan "weichen": weih "weich").]

Avots: ME II, 638

III mitêt, verändern St.; refl. -tiês, sich ändern U.: laiks mitas. Zu mit(u)s.

Avots: ME II, 638