mitinât (li. mìtinti "nähren"), fakt. zu mist

I, Aufenthalt und Nahrung geben, erhalten, ernähren:
[kuŗš saimnieks ņemsies tik daudz vē̦de̦ru mitināt? Janš. Dzimtene V, 250]. tad es tevi mitināšu BW. 29071. tas savu kumeliņu tik auzām mitināja MWM. VIII, 483; mitināma barība, Erlathungsfutter Dz. Vēstn. Refl. -tiês, leben, sich ernähren: tu mitināsies nuo savu ruoku darba Psalmm 128, 2. [tu nuo cita labuma vien gribi sevi mitināties Ahs. n. RKr. XVII, 39.] cirmenis mitinās nuo kuoku saknēm Konv. ² 3005. [mitinājaties, draudziņi, langt zu, Freunde, tut euch wohl und gut! Für. I.] cits gars tad mitinājās mūsu starpā Lautb.

Avots: ME II, 638

I mitinât,

1): auch Dunika, OB., Rutzau. m. divas aitas Iw.; ‡

2) wohnen
Lös. Refl. -tiês: auch Dunika, Linden in Kurl., OB., Rutzau: par ziemu sevi mitinājās pilsē̦tā Sonnaxt.

Avots: EH I, 819

‡ II mitinât Frauenb., sanft regnen: audzelīgs lietus, kas lē̦ni mitina.

Avots: EH I, 819

‡ *III mitinât, zu etschliessen aus atmitinât 1.

Avots: EH I, 819