mīņāt

mĩņât [li. mýnioti]. - ãju, freqn. zu mĩt, treten, stampfen: nu ar dievu, zaļa zâle... vairs es tevi nemiņāšu BW. 32130. mīņāt metienu LP. I, 60. es pūriņu pieluocīšu, kājiņām mīņādama BW. 7655, 1. Refl. - tiês, auf einer Stelle hin - und hertreten, - trampeln: zirgs, saimnieka gaidīdams, pie kruoga lendeŗa mīņājās Plm. n. RKr. XVII, 68. viņa mīņājas un sarkst MWM. VXIII, 333. tas palika uz vietas mīņājuoties A. XXI, 260. dzirnavnieks... sāka mīņāties nuo vienas kājas uz uotru A. v. J. 1899, S. 279.

Avots: ME II, 647


mīņāt

mĩņât: mit î 2 Frauenb.

Avots: EH I, 822