muôstît [auch Kr.], -u, -ĩju, muôkstît Ruj. n. U.,

1) stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen
Elv., St.;

[2) murmeln:
viņš muosta vien Bergm. n. U. Gew. refl. -tiês, stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen od. -können; Unsinn treiben, trödeln Lös. n. Etn. IV, 147: viņš nuokstījās (muostījās Lös.) vien, nevarēja ne˙kā atbildēt C., Mat. viņš sāk gruozīt ce̦puri ruokās un muokstīties Pump. kuo tur muosties? nāc strādāt! Friedrichswald. - muokstīties U., nicht vom Flecke kommen.]

Avots: ME II, 683, 684

I muôstît,

1): stammeln
Für.

Avots: EH I, 841

‡ *II muostît, zu erschliessen aus ‡ ìemuostît II.

Avots: EH I, 841