mur̂zît, -u, -ĩju, intr.,

1) reiben, zerknittern
[Fest.];

2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt ² (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies ² vai tevi utis kuož? Dunika.]

Avots: ME II, 671

mur̂zît,

2): III prs. murzī Janš. Bandavā II, 269; jem. aus dem Schlaf rütteln
(mit ur ) OB.

Avots: EH I, 835