musināt
musinât, mušinât Hr.,
1) intr., unterm Bart brummen
L., flüstern, murmeln, leise zischend reden St., rauen U.;
2) tr., hetzen, aufwiegeln:
kam tu viņu musini Sudr. E. Subst. musinãjums, die Aufwiegeln; musinâtãjs, der Hetzer, Aufwiegler: musinātāji, kas pūlējās arī dažas Krievijas pilsē̦tās sacelt nekārtības A. XX, 195; musinātāji, irre führende Gesiter Plūd. [Wohl zur Wurzel von maut "brüllen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 498 f.]
Avots: ME II, 672
1) intr., unterm Bart brummen
L., flüstern, murmeln, leise zischend reden St., rauen U.;
2) tr., hetzen, aufwiegeln:
kam tu viņu musini Sudr. E. Subst. musinãjums, die Aufwiegeln; musinâtãjs, der Hetzer, Aufwiegler: musinātāji, kas pūlējās arī dažas Krievijas pilsē̦tās sacelt nekārtības A. XX, 195; musinātāji, irre führende Gesiter Plūd. [Wohl zur Wurzel von maut "brüllen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 498 f.]
Avots: ME II, 672