mãtara Nigr., [mātars Dunika, Rutzau], = mē̦tra, die Staude: vaiņadziņš nuo brūkleņu mātarām Janš. [melliņu mātari Rutzau. te̦lpas... bija pušķuotas... mātarām un puķu vītnēm Janš. Dzimtene ² II, 218. Vgl. mẽ̦tra.]

Avots: ME II, 587

mãtara: auch Ugalen n. FBR. VII, 15, Stenden; nevaid uogu mātariņu BW. 12189. aveņu, brūkleņu, rāceņu mātaras Stenden. mātaras jemt ebenda, das erste Abnehmen der Kartoffeln nach dem Aufpflügen; wobei die Stauden zerstört werden: rāceņus nuovācuot je̦m mātaras, nuoecē lauku, ataŗ un nuoecē uotrreiz. jūs jau ataŗat, bet mēs vēl tikai je̦mam mātaras.

Avots: EH I, 793