nobrīnēt
nùobrĩnêt, nùobrĩnît, nùobrĩnuôt, tr., bewundern Spr., durch Bewunderung schädigen [nùobrĩnît Salisb.], zugrunde richten, so besonders bē̦rnu nuobrīnēt, ein Kind bewundern und es dadurch in seinem Wachstum schädigen: nuobrīnuot varuot, ja sakuot: ūja, cik liels (od. jauks) bē̦rns! Naud. jaunā vietā vadājuoties bē̦rnuši luopiem sāli uz muguru, lai citi nenubrīnuotu LP. V, 115. kas tuo manu skaņu balsi vakarā nuobrīnēja? BWp. 436 1. Refl. - tiês,
1) sich sehr wundern:
saimnieks nuobrīnas LP. IV, 107. bē̦rns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā (od. par viņu) nuobrīnas BW. I, S. 179;
2) sich satt wundern:
saimnieks nevar nuobrīnēties LP. IV, 6.
Avots: ME II, 765
1) sich sehr wundern:
saimnieks nuobrīnas LP. IV, 107. bē̦rns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā (od. par viņu) nuobrīnas BW. I, S. 179;
2) sich satt wundern:
saimnieks nevar nuobrīnēties LP. IV, 6.
Avots: ME II, 765