noplūkt
nùoplùkt, tr., abpflücken, abrupfen: puķes, spalvas. nuoplūca sē̦tmalī dadžu galviņas Dok. A.
Avots: ME II, 832
Avots: ME II, 832
noplūkt
nùoplùkt: es uzgāju ... ziedu pļavu nenuoplūktu Tdz. 53280. ‡ Refl. -tiês,
1) sich (acc˙!) abrupfen:
"kurka, nuosaplūc!" kurka nuosaplūce Pas. VIII, 298;
2) sich (dat.) abpflücken:
n. kādus ziedus.
Avots: EH II, 77
1) sich (acc˙!) abrupfen:
"kurka, nuosaplūc!" kurka nuosaplūce Pas. VIII, 298;
2) sich (dat.) abpflücken:
n. kādus ziedus.
Avots: EH II, 77