1)bereuen, bedauern: nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;
2)durch Neid behexen: tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês,jammern, wehklagen:nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums,die Reue:nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana,das Bereuen;grē̦ku nuožē̦luošana,die Reue;nùožē̦luôtãjs,wer bereut, bedauert, der Tröster.
peikstêt, -u, -ẽju,(ver)glimmen, das Leben fristen Bers., Lasd., Stelp., Fest., Sessw.; peîkstêt "labi nedegt"(schwelen?) Lis.: uguns peikst Lis. ar visu savu lieluo strādāšanu viņš tā˙pat labu dienu nere̦dz, tik peikst vien Bers. peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.; peîkstêt "nīkuļuot" Golg., Saikava. Etwa zu pĩkstêt?