neceļš,

1) der Irr-, Abweg:
nestaigāju neceliņu BW. 8747. nuoklīst, nuokļūt uz neceļiem, auf Abwege geraten. [neceļā iebraukt U., hineinfahren, wo es keinen Weg gibt;

2) (in der verbindung
neceļa laiks), schlechter Weg: baznīcā braukšanas vajadzība šādā gluži neceļa laikā pate par sevi gan nebūtu tik liela Janš. Dzimtene ² I, 106].

Avots: ME II, 709

neceļš,

1 ): pēc bezsamaņas skrējiena sāku apjusties, ka e̦smu neceļā ieskrējis Vīt.;

2): pa kādiem ratlaužu neceļiem dažkārt neiekrīt kulties Delle Negantais nieks 186; ‡

3) gen. plur. neceļu, weglos, ohne Wege:
viņi gāja... vietām pa malkas ceļiem un ganu te̦kam, vietām arī gluži pa n. apgabaliem Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: EH II, 10