nelaĩķis [Bauske, Nigr., Gr.-Essern, Selg., Ruj., Trik., Bers., Kreuzb. [, f. -ķe, der (die) Verstorbene: mans nelaiķa vīrs bija par visu gādājis Wain. kâ nācis pret mājām, tâ viņa nelaiķe gadījusies uz ceļa LP. IV, 235. [Nach U. "in Livland nicht recht in Gebrauch"; anscheinend eine Ableitung von * laiks = gr. λοιπός "übrig.]

Avots: ME II, 720

nelaĩķis,

1): mans tē̦va n. Janš. Dzimtene II ² , 201. mana māte nelaiķīte Bandavā 1, 73. nelaiķa dvēselīte BW. 1127, 8; ‡

2) "nelaikā piedzimis bē̦rns" Seyershof: n. ticis, sievai krītuot pār gravi; ‡

3) ein Schimpfname
Frauenb. - L. Bērziņš meint FBR. VIII, 21 l recbt ansprechend, dass n. 1 von nelaiki "einst" abgeleitet sei.

Avots: EH II, 14