neprotīgs
[nepruotîgs,
1) unverständig:
es gribu, ka jūs gudri esat uz labu, bet nepruotīgi uz ļaunu Glück Römer 16, 19;
2) unmündig:
nepruotīgs bē̦rns Manz. Lettus.]
Avots: ME II, 729
1) unverständig:
es gribu, ka jūs gudri esat uz labu, bet nepruotīgi uz ļaunu Glück Römer 16, 19;
2) unmündig:
nepruotīgs bē̦rns Manz. Lettus.]
Avots: ME II, 729