nùoaûgt, intr.,

1) bewachsen:
te vēl viss bij ar mežu nuoaudzis JR. IV, 154. lai tas tâ nenuoaugtu, ka vairs gan˙drīz nevarē̦ru pazīt LP. VII, 88;

2) gewachsen sein, gewöhnlich gut gewachsen sein:
stalts gan esi nuoaudzis LP. V, 225. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli nuoauguši (Var.: saauguši, uzauguši) BW. 7356. nu miezīši nuoauguši 13781, 3. labība nebij labi nuoaugusi LP. VII, 216. gaŗi, līki nuoauguši kuoki;

[3) sclecht geraten:
labība nuoauguši U.].

Avots: ME II, 757

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30