nùoaũklêt, tr.,

1) längere Zeit schaukeln, wiegen, hätscheln:
pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī vien saauklēja (Var.: nuoauklēja) BW. 23047; 2) [nach dem Sinne, zu Gefallen auklêt: bē̦rns tâ izlutināts, ka auklis ne˙maz nevar nuoauklēt].

Avots: ME II, 758

nùoaũklêt,

2): es viņu ne˙maz n. nevarēju, cik viņš briesmīgi raudāja Salis. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss wiegen:
ešu nuoauklējusēs da dzīva nabaga Saikava.

Avots: EH II, 30