nùobraĩkš(ķ)êt, intr., eine kurze Zeit laut krachen, knattern: visas rūtes nuobraikšķēja Degl. viņš rāva, ka drēbes gabals vai nuobraikšķē De̦glavs Rīga I, 14. duobīgi nuobraikšēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME II, 764

nùobraĩkšêt: duris nuobraikšēja, kad tās cirta cieti Dunika.

Avots: EH II, 33