nodiedēt

nùodiedêt, intr.,

1) [nùodiẽdêt Talsen], völlig verkommen:
bet kuo nu nuodiedējis sē̦nalu strēbējis spē̦kuotam vīram padarīs! LP. II, 12;

[2) resultatlos irgendwo eine Zeitlang weilen
Behrshof].

Avots: ME II, 775