nodziedāt
nùodziêdât, tr., intr.,
1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;
2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;
3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];
4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;
5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.
Avots: ME II, 781, 782
1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;
2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;
3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];
4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;
5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.
Avots: ME II, 781, 782