[nùogainît,

1) = nuogaiņât: n. uodus Bers.;

2) nicht überlaufen (beim Kochen) lassen:
nevar putras nuogainīt Bauske.]

Avots: ME II, 783

nùogainît, ‡ Refl. -tiês, abwehren (intr.): viņš stundām ar tiem nuogainījās (wehrte sie ab) Düsb. Krista gājiens II, 174.

Avots: EH II, 44