nùogalêt [li. nugalė´ti "bewältigen"], tr.,

[1) eine Spitze abtun, entfernen
U.;

2) ein Ende
(gals), den Garaus machen, töten: abi nuorunāja brāli nuogalēt LP. VI, 755. tu uzkrāvi tādu nastu, it kâ gribē̦tu mani nuogalēt Hofzumberge:

[3) abquälen
U.];

4) "fertig werden"
Drosth.: ar šiem bē̦rniem nevar ne˙maz nuogalēt. Refl. - tiês,

1) zu Ende gehen, verwittern:
mājas jumti bija nuogalējušies Egl.;

2) sich mit jemand abgeben, tändeln:
kas lai ar jums nuogalējas?

Avots: ME II, 783

nùogalêt,

1): tu jam tuos matus nuogali! Pas, XI, 281 (ebenda I sg. Fut. nuogalēšu ). Refl. -tiês,

1): auch (zu Ende gehen)
Segew.

Avots: EH II, 44

‡ nùogàlêt ² Erlaa, nach dem Schmelzen befrieren und glatt werden: sniegs bija nuogālējis un spīdēja saulē kâ stikls Azand. 194. kad sniegs iet nuost, tad ceļš nuogāl Erlaa.

Avots: EH II, 45