nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene ² II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789

nùogùodât, ‡

6) zur Genüge loben:
ē̦zdams tuo (scil.: maizi) nevarējis vie[n] diezgan n. Pas. IV, 480; ‡

7) guodu n., die Ehre verlieren:
es sav[u] guodu nuoguodāju sava tē̦va pūnītē ... ar jauniem puiške̦niem Tdz. 39374; ‡

8) mit Ehren beerdigen
Vank.

Avots: EH II, 48